REGLAMENTĒTAS PROFESIJAS LATVIJĀ


PROFESIJAS, KURĀM NAV OBLIGĀTA AUGSTĀKĀ IZGLĪTĪBA

EIROPAS KOPIENAS DIREKTĪVAI 92/51 ATBILSTOŠĀ PROFESIJU GRUPA

1. Situācijas raksturojums

Eiropas Savienības iekšējais tirgus ir definēts kā teritorija bez iekšējām robežām, kurā nodrošināta preču, kapitāla, pakalpojumu un personu brīva kustība. Viens no priekšnoteikumiem šīs brīvības reālai nodrošināšanai pakalpojumu un personu kustības jomā ir vienā dalībvalstī iegūto profesionālo kvalifikāciju atzīšana pārējās ES valstīs. Latvijai, kas kandidē uz iestāšanos Eiropas Savienībā, jau pirmsiestāšanās periodā jānodrošina savas likumdošanas saskaņošana ar Eiropas Kopienas tiesību aktiem, tostarp arī profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā.

Profesionālo kvalifikāciju atzīšanu Eiropas Savienībā reglamentē trīs direktīvu grupas:

  • “Vispārējās sistēmas” direktīvas: 89/48/EEC (“pirmā sistēma” - attiecībā uz profesijām, kurām nepieciešama augstākā izglītība) un 92/51/EEC (“otrā sistēma” - attiecībā uz pārējām profesijām).
  • “Sektoru” direktīvas, kas reglamentē profesionālo kvalifikāciju atzīšanu medicīnā un farmācijā, veterinārajā medicīnā, arhitektūrā un atsevišķās advokātu darba jomās. Šīs direktīvas pieņemtas no 1987.gada līdz 1993.gadam un “vispārējā sistēma” uz tām neattiecas.
  • “Pārejas perioda” jeb “profesionālās prakses atzīšanas sistēmas” direktīvas, kas pieņemtas no 1963.gada līdz 1982.gadam attiecībā uz rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības un atsevišķām pakalpojumu sfēras profesijām. Arī uz šīm profesijām “vispārējā sistēma” neattiecas.

Otrā vispārējā profesionālās izglītības atzīšanas sistēma, kas ieviesta ar Eiropas Kopienas direktīvu 92/51/EEC, paredzēta piemērošanai dažādās izglītības un profesionālās kvalifikācijas sistēmās, kuras pastāv Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šajā direktīvā ir visai sarežģīts definīciju, normu un pārejas noteikumu kopums, kas ir neizbēgami tiesiskā aktā ar šādiem mērķiem. Piemērojot šādu kopumu, ir īpaši jāuzmanās, lai izvairītos no kļūdām interpretācijā - kā attiecībā uz konkrēto direktīvu, tā arī attiecībā uz acquis principiem vispār. Tādēļ šajā pārskatā ir iekļauti salīdzinājumi, komentāri, tiešas vai netiešas atsauces uz pamatdefinīcijām, tiesiskajām normām, preambulu nostādnēm un pantiem attiecīgajos Eiropas Savienības tiesību aktos. Šajā sakarā I pielikumā ir vairāki pārskata tematam principiāli nozīmīgi izraksti no atbilstošiem dokumentiem.

Ņemot vērā profesionālo kvalifikāciju atzīšanas ciešo saistību ar Eiropas Savienības pamatprincipiem attiecībā uz iekšējo tirgu un Eiropas Savienības pilsonību (šajā jomā ietilpst arī jebkuras dalībvalsts pilsoņu tiesības uzsākt un veikt patstāvīgu profesionālo darbību (“dibināšanas” jeb konstituēšanās tiesības) vai sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi pastāv attiecībā uz šīs (“uzņēmējas”) dalībvalsts pilsoņiem), pārskata temats ir atzīstams par ļoti nozīmīgu. Profesionālo kvalifikāciju savstarpējā atzīšana ir būtiska acquis communautaire sastāvdaļa.

Var nošķirt divus profesionālo kvalifikāciju atzīšanas veidus:

  • De iure profesionālā atzīšana reglamentēto profesiju jomā. Lai iegūtu tiesības darboties šajās profesijās, valsts tiesiskie akti (LR - likumi, Ministru kabineta noteikumi vai ministriju normatīvie dokumenti) nosaka, ka attiecīgai personai jābūt dokumentiem, kas apliecina valsts atzītu izglītību un profesionālo kvalifikāciju.
  • De facto profesionālā atzīšana nereglamentēto profesiju jomā. Šajā gadījumā darba devējam un/vai profesionālajai organizācijai ir nepieciešama informācija, vai pretendenta “ārzemju” kvalifikācija ir atzīta viņa paša valstī un atbilst attiecīgajai kvalifikācijai uzņēmējvalstī. Attiecīgās problēmas parasti risina, izmantojot informācijas centru (parasti - Nacionālo akadēmiskās atzīšanas un informācijas centru, Latvijā - Akadēmiskās informācijas centra) sniegtās uzziņas vai arī nodrošinot regulāru informācijas apmaiņu starp dažādu valstu profesionālajām organizācijām. Labākais paņēmiens, kā laikus novērst iespējamās problēmas šajā un arī iepriekšējā gadījumā, ir savstarpēji saskaņot (“harmonizēt”) atbilstošo profesionālo izglītību.

Šis pārskats veltīts tām profesijām, uz kurām attiecas direktīva 92/51/EEC un profesionālās kvalifikācijas de jure atzīšanas mehānisms. Taču, ņemot vērā vispārējos acquis principus, jāpievēršas arī citiem dibināšanas tiesību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem, kuri ārvalstu pilsoņiem rada problēmas, kas līdzīgas reglamentēto profesiju radītiem ierobežojumiem. Turklāt prasības vairākām Latvijā reglamentētajām profesijām pieļauj divus izglītības līmeņus - pēcvidusskolas augstāko izglītību, kuru apstiprina diploms (direktīvas 89/48/EEC darbības joma), un vidējo speciālo izglītību, kuru EK direktīvu izpratnē varam uzskatīt par vidējo profesionālo izglītību, kuru apstiprina izglītības sertifikāts (direktīvas 92/51/EEC darbības joma). Tāpēc, lai iegūtu pilnīgāku ainu, nepieciešamas atsevišķas atsauces gan uz direktīvas 89/48/EEC jomai atbilstošajām profesijām, gan arī uz citiem profesionālās darbības ierobežošanas veidiem, t.i., ierobežojumiem, kas nav tieši saistīti ar profesiju reglamentēšanu.

Kopienas tiesību aktos reglamentēto profesiju jomā izmantojamo terminu un tiesisko attiecību salīdzināšanai ar attiecīgiem ekvivalentiem pašreizējā Latvijas Republikas likumdošanā nepieciešami papildu komentāri un skaidrojumi, lai izvairītos no neprecīzas interpretācijas, it īpaši tajos gadījumos, kad šajās sistēmās ir vienādi formulējumi, taču atšķirīgas nozīmes:

Reglamentēta profesija, reglamentēta profesionālā darbība. Reāli Latvijā ir vairāk nekā 200 profesiju, kuras direktīvu 89/48/EEC un 92/51/EEC izpratnē ir reglamentētas. Taču pats termins “reglamentēta profesija” kā Latvijas likumdošanas, tā arī profesionālajos dokumentos netiek ne definēts, ne arī izmantots. Tādējādi pat Asociācijas (Eiropas) Līguma latviešu tekstā termins “regulated professional activities” ir tulkots kā “profesionālā darbība” (skat. I pielikumu), kas principiāli neatbilst angļu tekstam.

Diploms, sertifikāts. Gan diploms, gan sertifikāts direktīvas 92/51/EEC izpratnē ir dokumentāls izglītības pierādījums vai šādu pierādījumu kopums, kas apstiprina ne tikai iegūto izglītību, bet arī tā īpašnieka profesionālo sagatavotību, kas vajadzīga, lai varētu uzsākt darbu vai veikt patstāvīgu profesionālo darbību konkrētā reglamentētā profesijā. Latvijā atbilstoši dokumentāli pierādījumi var būt gan viens dokuments, gan arī “pierādījumu kopums” (diploms vai izglītības sertifikāts kā izglītības apstiprinājums un papildu dokuments par profesionālo kvalifikāciju, kuru parasti dēvē par profesionālo jeb profesionālās prakses sertifikātu). Latvijā izsniedzamos vidējās izglītības dokumentos daudzos gadījumos varam dēvēt par sertifikātiem direktīvas 92/51/EEC izpratnē. Taču šim terminam ir arī citas nozīmes, piemēram, preču kvalitātes sertifikāts, sertifikāts, kas apstiprina atbilstību standartiem, sertifikāts, kas apstiprina tiesības uz kādu uzņēmējdarbības veidu vai profesionālo darbību, vai garantē profesionālās darbības kvalitāti (amatniekiem) u.c.

Kompetences atestāts. Latvijā un arī citās valstīs tiek izmantots vēl viens līdzīgs atestācijas veids - atbilstības novērtēšana, kuru dažkārt dēvē arī par atestāciju vai sertifikāciju. Tās rezultātā izsniedzamais dokuments (ja attiecīgo procedūru sauc par sertifikāciju) personāla atbilstības novērtēšanas jeb sertifikācijas gadījumos ir kompetences sertifikāts. Pie tam “personāla sertifikācija” var attiekties kā uz personu “oficiālo” profesionālo kvalifikāciju, tā arī uz viņu veiktā darba vai sniegto pakalpojumu kvalitātes atbilstību noteiktām prasībām vai standartiem – terminoloģija šajā jomā vēl ir jāprecizē.

Nepieciešamība diferencēt kompetences atestātus (reglamentētajām profesijām) un kompetences sertifikātus (ja dokumenti ar šādu nosaukumu tiek piešķirti atbilstības novērtēšanas procedūrās) var radīt juridiskas problēmas. Šajā apskatā to diferencēšanai izmantoti šādi kritēriji:

  • atbilstības novērtēšana sertifikācijas procedūrās, kas nepieprasa dokumentālus izglītības pierādījumus, nav saistāma ar reglamentēto profesiju jomu;
  • dokumentālu izglītības pierādījumu prasības atbilstības novērtēšanas procedūrās uzskatāmas par noteikumu, kas atbilst reglamentētas profesionālās darbības definīcijai direktīvas 92/51/EEC izpratnē.

Līdz šim Latvijas Republikas valsts iestādēm un profesionālajām organizācijām ir visai maza pieredze ārvalstīs iegūtās izglītības un profesionālo kvalifikāciju salīdzināšanā un atzīšanā, it īpaši attiecībā uz šo procedūru tiesisko aspektu. Pretējais process - Latvijā iegūstamās izglītības prasību saskaņošana ar atbilstošām prasībām Eiropas Savienības dalībvalstīs - ir atzīts par vienu galvenajiem izglītības politikas uzdevumiem, un darbs šajā jomā turpinās jau vairākus gadus. Tā kā pašreiz Latvijas likumdošana kopumā jāsaskaņo ar acquis, ir jāpārskata pamatnostādnes, terminoloģija un galvenās tiesiskās attiecības šajā jomā. Pašreizējās situācijas analīze, pārrunas ar nozaru ministriju speciālistiem, profesionālo organizāciju reakcija uz grozījumu projektiem tiesiskajos aktos par profesijām vai uzņēmējdarbības ierobežojumiem liecina, ka tas nebūs vienkāršs uzdevums.

Situāciju reglamentēto profesiju jomā (direktīvu 92/51/EEC un 89/48/EEC izpratnē un darbības jomā) raksturo divas galvenās problēmu grupas.

 

Latvijas tiesiskās sistēmas un izglītības sistēmas attīstība.

Lai nodrošinātu pāreju no padomju sistēmas uz brīvā tirgus ekonomiku un demokrātisku sabiedrību, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ir pieņemts simtiem jaunu likumu un citu tiesisko aktu. Tomēr daži “robi” pašreizējā tiesiskajā sistēmā vēl eksistē, tāpat arī padomju sistēmas mantojuma atliekas likumdošanā, izglītībā un citās jomās. Eiropas Kopienas direktīvu ieviešana reglamentēto profesiju jomā ir uzdevums, kuru risinot, vairāk attīstītās Eiropas Savienības tiesiskās sistēmas konceptuālās nostādnes un citi elementi jāievieš pagaidām mazāk attīstītajā Latvijas tiesiskajā sistēmā. Tajā, kā jau minēts, daudzi Kopienas tiesību aktos izmantotie tiesiskie jēdzieni un attiecības, vismaz tiešā (eksplicitā) formā, nav noteikti. Pašnodarbinātās personas Latvijas likumdošanā ir definētas vienīgi kā nodokļu maksātāju kategorija, un rodas grūtības šī jēdziena izmantošanā ekonomiskās vai profesionālās darbības jomā. Analogas problēmas ir arī ar jēdzieniem (un tiem atbilstošajiem terminiem) “pakalpojumu sniegšana, “profesionālās darbības sākšana” un “patstāvīga profesionālā darbība”, “dibināšanas tiesības”, “tiesības sniegt pakalpojumus” u.c. Šajā sakarā likumdošanas tuvināšana reglamentēto profesiju jomā rada nepieciešamību izdarīt lielākus vai mazākus papildinājumus vai grozījumus arī citos tiesiskajos aktos.

Lai nodrošinātu preču un pakalpojumu kvalitāti, sabiedrības drošību, kā arī valdības kontroli atsevišķās valsts attīstībai būtiskās jomās, brīvā tirgus attīstības sākuma posmos vairāk nekā diviem simtiem uzņēmējdarbības veidu tika ieviestas obligātās licencēšanas prasības. Pakāpeniski šādu licencējamo uzņēmējdarbības veidu skaits ir būtiski samazinājies (pēdējie labojumi Ministru kabineta noteikumos par atsevišķu uzņēmējdarbības veidu ierobežošanu samazināja šo sarakstu uzreiz par 53 uzņēmējdarbības veidiem). Darbības un profesijas, kas paliek šajā sarakstā (II pielikums) ir kaut kādā ziņā ierobežotas vai reglamentētas, un atbilstošās prasības dažos gadījumos var uzskatīt par diskriminējošām.

Nozaru ministrijas un citas valsts iestādes ir ieinteresētas iegūt precīzu informāciju par atsevišķām ekonomiskās darbības jomām, kuru pašreizējā statistika nenodrošina, vai arī zināmas kontroles iespējas šādās jomās. Šādos gadījumos jebkurš mēģinājums atcelt licencēšanas vai speciālas reģistrācijas prasības sastopas ar būtisku opozīciju.

Ekonomiskās darbības decentralizācija stimulēja dažādu profesionālu apvienību veidošanos un attīstību, un daudzas no tām nodrošināja monopolstāvokli saviem biedriem. Ieviešot Eiropas Kopienas direktīvas par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, monopolstāvokļa iespējas būtiski samazināsies. Tas var būt vēl viens iemesls opozīcijai.

Lielāko daļu no tām Latvijas izglītības programmām, kas neattiecas uz augstāko izglītību, var uzskatīt par reglamentēto izglītību (skat. definīciju I pielikumā), jo tās vai nu apstiprina attiecīgās ministrijas, vai arī to saturu nosaka oficiāli izglītības standarti. Šī situācija var radīt problēmas profesionālo kvalifikāciju atzīšanai de facto tām profesijām, kas formāli nebūtu uzskatāmas par reglamentētajām.

Ir veikti pirmie pasākumi, lai nodrošinātu akadēmisko atzīšanu tām profesijām, kas attiecas uz augstāko izglītību. 1994.gada beigās tika izveidots Latvijas Akadēmiskās informācijas centrs, kurš pilda Nacionālā akadēmiskās atzīšanas un informācijas centra (National Academic Recognition and Information Centre - NARIC) funkcijas un pārstāv Latviju NARIC sistēmā. Centrs veic ārvalstīs iegūtās augstākās izglītības atzīšanas procedūras un nodrošina informāciju par Latvijas Republikas un ārvalstu augstākās izglītības iestādēm un studiju programmām. Kaut arī akadēmiskā atzīšana nav identa profesionālai atzīšanai, daudzos gadījumos atzīšana de facto, kuru nodrošina Centrs, reāli veicina personu un pakalpojumu kustības brīvību.

Tai pašā laikā tika nodibināts arī Augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas centrs. Šī iestāde organizē augstākās izglītības iestāžu un studiju programmu akreditāciju atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem “Par augstākās izglītības iestāžu akreditāciju”. Saskaņā ar šiem noteikumiem Latvijā izdotajiem augstākās izglītības diplomiem jāatbilst prasībām, kas nodrošina to atzīšanu citās valstīs. Šajā sakarā akreditācijas komisiju sastāvā jābūt diviem ārvalstu ekspertiem, un studiju programmas jāsalīdzina ar analogām divu Eiropas Savienības dalībvalstu valsts atzītu augstskolu programmām. Līdz šim Centrs ir organizējis 12 akreditācijas ekspertu komisijas. Akreditācijas sagatavošana studiju programmām, kas atbilst Eiropas Kopienas sektoru direktīvu darbības jomai (medicīna, farmācija, veterinārā medicīna, arhitektūra), sāksies 1998.gadā, ievērojot to, ka Eiropas Komisijas atzinumā norādīta atsevišķu šo jomu izglītības programmu neatbilstība Eiropas Savienībā noteiktajām prasībām.

Direktīvas 92/51/EEC noteikumiem atbilstošajās izglītības jomās (t.i., ar augstāko izglītību nesaistītās izglītības jomās) turpinās profesionālās izglītības reforma, kuru atbalsta PHARE palīdzības programmas, kā arī vairāki divpusēji sadarbības projekti ar Vāciju, Dāniju, Kanādu un Ziemeļvalstu Padomi. Ir veikti priekšdarbi vienotas profesionālās kvalifikācijas novērtēšanas sistēmas ieviešanai, kas būtu saderīga ar atbilstošajām Eiropas Savienības dalībvalstu prasībām. Nākotnē tas nodrošinās savstarpēju atzīšanu de facto vismaz ierobežotam profesionālo kvalifikāciju skaitam. Jāpiebilst, ka šajos procesos reglamentētajām profesijām īpaša uzmanība pagaidām netiek veltīta.

Direktīvas par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un kodifikācijas problēmas.

No 1963.gada līdz 1995.gadam Eiropas Kopiena ir pieņēmusi vairāk nekā 50 direktīvas par profesionālo kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu. Šajās direktīvās varam atrast desmitiem līdzīgu pantu, kuri atšķiras tikai ar profesiju nosaukumiem. Daudzi no šo direktīvu pārejas noteikumiem pašreiz ir kļuvuši lieki. Daudzām direktīvām ir pieņemta virkne papildinājumu un grozījumu, kuri darba vajadzībām vēl ir jāsameklē Official Journal numuros. Šim apjomīgajam tiesiskajam kompleksam ir nepieciešama kodifikācija, Eiropas Savienībā pēdējos gados ievērību guvušās t.s. “SLIM iniciatīvas” piemērošana. Pirmais solis šajā virzienā ir Eiropas Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kvalifikāciju atzīšanas mehānisma noteikšanu profesionālajām darbībām, kuras ietvertas liberalizācijas un pārejas pasākumu direktīvās un papildina vispārējās kvalifikāciju atzīšanas sistēmas. Paredzēts, ka šī direktīva apvienos minēto “liberalizācijas” un “pārejas” direktīvu spēkā esošos noteikumus un reizē ar to aizstās 35 no šīm direktīvām.

Eiropas Kopienu Komisijas Baltā grāmata “Centrāleiropas un Austrumeiropas asociēto valstu sagatavošanās integrācijai Savienības iekšējā tirgū” rekomendē profesionālo kvalifikāciju jomā pakāpeniski, trijos posmos, ieviest asociēto valstu likumdošanā ap 50 šīs jomas direktīvu. Taču šīs direktīvas veido, kā jau minēts, savstarpēji saistītu tiesisko terminu un normu sistēmu, kas nav “iekšēji” kodificēta un kuras terminiem un normām turklāt nav pietiekami precīzu ekvivalentu pašreizējā Latvijas likumdošanā. Šo apsvērumu dēļ Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā un valdības rīcības plānā integrācijas procesa intensifikācijai, kas balstās uz atzinumu, ko Eiropas Komisija sniegusi par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, ir paredzēts visas Baltās grāmatas triju posmu direktīvas ieviest vienlaikus, izstrādājot likumprojektu par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu.

 

2. Reglamentētās profesijas un profesionālās darbības, kas atbilst direktīvas 92/51/EEC darbības jomai. Tiesiskais pamats un profesiju uzskaitījums

2.1. Profesijas un amati, kas uzskatāmi par saistītiem ar valsts varas funkciju veikšanu

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumus attiecībā uz personu un pakalpojumu kustības brīvību var nepiemērot attiecībā uz darbu valsts dienestā, kā arī uz darbību, kas saistīta ar valsts varas funkciju veikšanu. Lai varētu pretendēt uz amatiem un profesijām Latvijas Republikas likumdošanas, izpildu un tiesu varas iestādēs, to skaitā Valsts civildienestā, ir vajadzīga Latvijas pilsonība. Galvenie likumi, kas attiecas uz šo jomu:

  • Valsts civildienesta likums (21.04.1994).
  • Likums "Par tiesu varu" (15.12.1992).
  • Prokuratūras likums (19.05.1994).
  • Likums "Par Latvijas Republikas 1937.gada Notariāta likuma darbības atjaunošanu un tā grozījumiem un papildinājumiem” (01.06.1993).
  • Advokatūras likums (27.04.1993).
  • Likums "Par policiju" (04.06.1991).
  • Likums "Par zemessardzi" (06.04.1993).

Galvenās šiem likumiem atbilstošās amatu un profesiju grupas ir šādas: tiesneši, tiesu izpildītāji, prokurori, civildienesta ierēdņi un ierēdņu kandidāti, policijas darbinieku amati un profesijas (izņemot policistu palīgus), amati valsts drošības iestādēs, diplomātiskā un konsulārā dienesta amati, muitnieki, zemessargi, zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi, zvērināti notāri un zvērinātu notāru palīgi.

Ierobežojumi attiecībā uz valsts dienesta amatiem un profesijām atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada Konvencijai par civilajām un politiskajām tiesībām, un šajā jomā nav tiesisku pretrunu ar starptautisko likumdošanu. Tomēr tas neliedz apsvērt šo ierobežojumu saglabāšanas politisku vai citādu lietderību attiecībā uz dažām profesijām. Pašreiz tiek analizēti priekšlikumi par prasību atvieglošanu atsevišķām profesijām un iespējām samazināt civildienesta ierēdņu amatu sarakstus.

2.2. Profesijas ar ierobežotu pieejamību

Likums “Par uzņēmējdarbību” (26.09.1990) un Ministru kabineta noteikumi nr.348 “Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi” (27.11.1997) nosaka otru profesionālās darbības ierobežojumu grupu. Sākumā tie tika pieņemti atsevišķu profesiju reglamentēšanai, valsts un ekonomisko interešu, valsts drošības un sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī dažu starptautisko saistību izpildes nodrošināšanai. Pašreiz, pēc vairākiem grozījumiem ir būtiski samazināts to darbību skaits, kurām noteikta speciālu licenču nepieciešamība,. Licencēšanas prasības daudzām darbībām tiek nomainītas ar atbilstības novērtēšanas prasībām. Pašreizējais minēto darbību saraksts ir II pielikumā, daudzas šajā sarakstā minētās profesionālās darbības ietilpst direktīvas 92/51/EEC darbības jomā. Ņemot vērā dažādos šo ierobežojumu mērķus, kā arī licenču iegūšanai izvirzīto prasību dažādību, šajā jomā nepieciešama papildu analīze, lai noteiktu un novērstu iespējamās pretrunas ar acquis.

Ierobežojumi II pielikumā uzskaitītajām darbībām attiecas uz uzņēmējdarbību un tāpēc reglamentēto profesiju un direktīvas 92/51 jomā attiecināmi tikai uz pašnodarbinātām personām. Var nošķirt trīs prasību grupas, kas attiecas uz licences iegūšanu šajā nodaļā minētajās profesijās:

  1. Dokumentāli pierādījumi par finansu stāvokli, telpām, reģistrēšanos kā nodokļu maksātājam, vietējās pašvaldības vai valsts iestāžu piekrišana, pierādījumi par reputāciju u.tml., kas var būt papildināti ar prasībām par atbilstības novērtēšanas pierādījumiem, bez pierādījumiem par pretendenta iepriekšējo izglītību.

Tā kā šīs prasības neietver izglītības vai atbilstības novērtēšanas pierādījumus, attiecīgās profesijas nav uzskatāmas par reglamentētām. Faktiski šīs prasības nodrošina iespējas valsts iestādēm uzturēt attiecīgus reģistrus un atsevišķās jomās kontrolēt tiesisko aktu ievērošanu - jebkura pārkāpuma gadījumā ir iespējams licenci anulēt. Tomēr tās var radīt dažus šķēršļus profesionālās darbības sākšanai, un šajā aspektā būtu jāizvērtē to atbilstība acquis. Pirmā grupa ietver šādus uzņēmējdarbības (un arī pašnodarbināto personu profesionālās darbības) veidus:

  • II pielikumā uzskaitītās darbības,

     izņemot:

          - darbības, kas uzskaitītas 2. un 3.punktā,

          - darbības medicīnas, farmācijas un veterinārās medicīnas jomās (EK sektoru             direktīvu darbības jomās).

  1. 1.punktā uzskaitītās prasības ar papildu prasībām par nepieciešamo izglītību.

Šī prasību grupa jau atbilst reglamentētās profesionālās darbības definīcijai. Direktīvas 92/51/EEC darbības jomai atbilst šādas otrās grupas darbības:

  • Ģeodēziskie, topogrāfiskie, zemes mērniecības un zemes ierīcības darbi - nepieciešams diploms.
  • Apdrošināšanas starpnieku pakalpojumi - nepieciešams diploms vai izglītības sertifikāts, kā arī nokārtots kvalifikācijas eksāmens.
  • Dārgmetālu, dārgakmeņu un to izstrādājumu iepirkšana, pārstrāde, apstrāde, izgatavošana un realizācija - nepieciešams diploms vai izglītības sertifikāts.
  • Uzņēmējdarbība būvniecībā (vadīšana, projektēšana, konsultēšana un būvdarbu veikšana) - diploms vai izglītības sertifikāts un profesionālā pieredze.

Šis uzskaitījums nav pilnīgs. Pārejas periodā uz brīvā tirgus ekonomiku kļuva nepieciešamas daudzas “jaunas” profesijas (dažādu brīvā tirgus apstākļiem atbilstošu uzņēmumu vadība, vairumtirdzniecība, dažādi starpnieku pakalpojumi, darbības ar vērtspapīriem un nekustamo īpašumu, banku darbs, vērtētāji, aktuāri un revidenti, utt.). Lielākā daļa no šīm pieprasītajām profesionālajām kvalifikācijām nebija apgūstamas ne bijušajā Padomju Savienībā, ne arī jaunajā Latvijas izglītības sistēmā, kas tikai sāka attīstīties. Tāpēc sākumā nebija iespējams noteikt pietiekami stingras prasības licenču iegūšanai šajās profesijās attiecībā uz izglītību un profesionālo pieredzi. Lielākajai daļai no šāda veida profesijām nozaru ministrijas bija tiesīgas patstāvīgi noteikt nepieciešamās prasības un kritērijus licenču izsniegšanai. Rezultātā vēl joprojām saglabājas visai relatīvi un nenoteikti prasību formulējumi, piemēram, “atbilstoša izglītība un/vai profesionālā pieredze”. Situāciju varam raksturot kā nekonsekventu reglamentēšanu, kas saistīta ar pašreizējo pārejas periodu un kas būs jāpārskata pirmsiestāšanās periodā.

  1. Viena no prasībām licences iegūšanai - Latvijas pilsonība, vai, dažos gadījumos, pastāvīgā iedzīvotāja statuss.

Šīs grupas profesijas nav pieejamas ārvalstu pilsoņiem un ir nepieciešama papildu analīze, lai noteiktu un novērstu iespējamās pretrunas ar acquis. Pašreiz šajā grupā ietilpst šādas profesionālās darbības:

  • Nekustamā īpašuma taksācija un vērtēšana.
  • Sertificētu taksatoru darbība.
  • Zvērinātu mērnieku darbība.
  • Privātdetektīvu darbība.
  • Apsardzes darbība.

Prasības par obligātu Latvijas pilsonību 1997. līdz 1998.gadā tika atceltas attiecībā uz ugunsdzēsēju, farmaceitu un gaisa kuģu apkalpes (izņemot komandierus) profesijām.

2.2. Izglītība un zinātne

Reglamentētās profesijas augstākās izglītības un zinātnes jomā attiecas uz direktīvas 89/48/EEC darbības jomu un neietilpst direktīvas 92/51/EEC jomā. Tomēr Augstskolu likums (02.11.1995) un Ministru kabineta noteikumi nr.74 (18.02.1997) “Noteikumi par augstākajām profesionālajām kvalifikācijām” netieši ietekmē atsevišķas profesionālās darbības direktīvas 92/51/EEC jomā.

Minētie noteikumi nosaka, ka atsevišķas augstākās profesionālās kvalifikācijas var piešķirt vienīgi pēc vismaz četrus gadus ilgas valsts atzītas augstākās izglītības programmas apguves. Minētā prasība attiecas uz šādām profesijām:

  • advokāts,
  • agronoms,
  • aktieris,
  • arhitekts,
  • ārsts,
  • darba terapeits,
  • diriģents,
  • ekonomists,
  • farmaceits,
  • fizioterapeits,
  • inženieris,
  • komponists,
  • mākslinieks,
  • muzikologs,
  • skolotājs,
  • zobārsts,
  • veterinārārsts.

Minēto profesiju nosaukumus vajadzības gadījumā var papildināt ar specializācijas nosaukumu.

Vairākas no šīm profesijām (medicīnas profesijas, veterinārārsti, arhitekti, advokāti, vairākas inženieru specialitātes) reglamentē dažādi Latvijas Republikas tiesiskie akti, un uz tām attiecas direktīva 89/48/EEC vai sektoru direktīvas. Pārējo profesiju jomā iespējamas nopietnākas problēmas ar atzīšanu de facto, ja ārvalstu pretendenta mītnes zemē izglītības prasības attiecīgajai profesijai atbilst t.s. “ne-universitātes” tipa augstākajai izglītībai vai citai pēcvidusskolas izglītībai, kuras ilgums ir mazāks par 4 gadiem.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Izglītības likuma (10.08.1991) 56.panta noteikumiem, pedagoģiskajiem darbiniekiem jābūt “atbilstošai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai”. Attiecīgos amatus un profesiju nosaukumus nosaka Ministru kabineta “Noteikumi par pedagoģisko darbinieku darba samaksu no valsts budžeta finansējamajās iestādēs” (nr.51, 14.03.1995), un tie minēti IV pielikumā. Nenoteiktais formulējums par “atbilstošo” izglītību un kvalifikāciju ir precizēts Augstskolu likumā un Izglītības un zinātnes ministrijas normatīvajos dokumentos. Pēdējie kā atbilstošu vispārējās izglītības iestāžu skolotāju izglītību nosaka profesionālo pedagoģisko izglītību. Tā kā pedagoģiskā izglītība var būt iegūta vidējās speciālās izglītības iestādēs, kas saskaņā ar Izglītības likumu tiek uzskatīta par vidējo profesionālo izglītību un par 4.līmeņa izglītību saskaņā ar Starptautisko standartizēto izglītības klasifikāciju (ISCED, 1997), tad attiecīgās profesionālās kvalifikācijas attiecas uz direktīvas 92/51/EEC jomu. Ņemot vērā pastāvīgu skolotāju trūkumu, Izglītības un zinātnes ministrijai bieži nākas uz laiku samazināt izglītības prasības skolotājiem. Šajā situācijā vispārējās izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības skolotāju profesijas varam vērtēt kā “nekonsekventi” vai daļēji reglamentētas.

2.4. Amatniecības sektors

Latvijas Republikas likums “Par amatniecību” (02.02.1993) un Ministru kabineta noteikumi nr.213 (22.11.1994) “Par amatiem, kuros profesionālā darbība ir uzskatāma par amatniecību” nosaka to profesionālo darbību sarakstu, kas uzskatāmas par amatniecību (III pielikums) un profesionālos nosaukumus “amata zellis”, “amatnieks” un “amata meistars”. Attiecīgajām profesionālajām organizācijām ir dotas tiesības piešķirt šos nosaukumus pretendentiem, kas ieguvuši katram amatam atbilstošo izglītību un izturējuši pārbaudījumus. Citām personām šos profesionālos nosaukumus izmantot nav atļauts. Lai nodibinātu amatniecības uzņēmumu, tā īpašniekam vai tehniskajam vadītājam jābūt amatniekam vai amata meistaram.

No minētajiem noteikumiem izriet, ka darba uzsākšana vai pakalpojumu sniegšana (bez tiesībām izmantot profesionālos nosaukumus “amatnieks” vai “amata meistars”) amatniecības profesijās praktiski ir nereglamentēta, bet reglamentēta ir patstāvīgā profesionālā darbība un dibināšanas tiesības.

Likums “Par amatniecību” nosaka 4 profesionālās kvalifikācijas līmeņus: amata zellis, amatnieks, amata meistars, akadēmiski izglītots amata meistars.

Kvalifikācijas “amata zellis” un “amata meistars” piešķir kandidātiem pēc reglamentētas izglītības programmas apguves un profesionālās kvalifikācijas pārbaudes. Prasības kvalifikācijai “amatnieks” noteiktas tādas pašas kā kvalifikācijai “amata zellis” ar papildu prasību par 5 gadu profesionālo pieredzi, bet bez obligātās prasības par atbilstošās izglītības ieguvi. Faktiski “amatnieks” ir pārejas perioda kvalifikācija amatniekiem, kas izglītību, praktisko apmācību un profesionālo pieredzi ieguvuši iepriekšējā sistēmā.

Amatnieku profesionālās kvalifikācijas apliecinājumi direktīvas 92/51/EEC izpratnē atbilst attiecīgi kompetences atestāta definīcijai (kvalifikācijai “amatnieks”), izglītības sertifikāta definīcijai (kvalifikācijai “amata zellis”) un diploma vai izglītības sertifikāta definīcijai (kvalifikācijai “amata meistars”).

Pašreiz turpinās reforma Latvijas profesionālās izglītības sistēmā, kurai jāatbilst darba tirgus prasībām, jāspēj ņemt vērā ekonomiskās attīstības tendences un jānodrošina profesionālo kvalifikāciju prasību saderība ar atbilstošām prasībām Eiropas Savienības dalībvalstīs.

2.5. Transporta sektors

2.5.1. Dzelzceļa transports

Atbilstoši Dzelzceļa likumam (pieņemts 01.04.1998, stājas spēkā 01.11.1998) prasības personāla profesionālajām kvalifikācijām, izglītības programmām un sertifikācijas (atestācijas) kārtībai dzelzceļa transporta jomā nosaka Satiksmes ministrija. Faktiski jaunais likums nodrošina labāk pamatotu tiesisko bāzi pašreizējai praksei dzelzceļa transporta reglamentēto profesiju jomā.

Dzelzceļa transportā ir vairāk nekā 200 amatu un profesiju, kas jāuzskata par reglamentētām, jo tām ir noteiktas reglamentētām profesijām atbilstošas obligātas prasības:

- pabeigt speciālus mācību kursus un nokārtot pārbaudījumus, turklāt pārbaudījumi jākārto regulāri pēc   noteikta laika (reatestācija);

- veikt regulāru medicīnisko pārbaudi.

Minētie mācību kursi ietver dzelzceļu tehniskās ekspluatācijas noteikumus, dzelzceļa signalizāciju, drošības jautājumus un citus līdzīgus tematus. Ņemot vērā to, ka šie mācību kursi ir īsi, un to, ka tajos nav nepieciešami kādi iepriekšējās izglītības apliecinājumi, minētās prasības atbilst kompetences atestāta definīcijai. Attiecīgie amati un profesijas ir norādītas V pielikumā.

Amatu un profesiju uzskaitījums šajā jomā dod pamatu apšaubīt tik liela reglamentēto profesiju skaita nepieciešamību. Turklāt vairākām profesijām, piemēram, mašīnistiem, tehniķiem u.c. ir papildu un stingrākas prasības, kas atbilst direktīvu 89/48/EEC vai 92/51/EEC jomai. Taču pašreizējā Latvijas tiesiskajā sistēmā tas nerada pretrunu, kamēr mums nav nepieciešamības nošķirt reglamentētās profesijas no atbilstības novērtēšanas un saskaņot prasības šajā jomā ar acquis. Tai pašā laikā nav paredzamas īpašas problēmas arī tādā gadījumā, ja lielākai daļai no V pielikumā norādītajām profesijām pašreizējās reglamentēto profesiju prasības aizstāj ar prasībām, kas attiecas uz atbilstības novērtēšanas procedūrām.

2.5.2. Autotransports

Darbību autotransporta profesijās reglamentē Ministru kabineta noteikumi nr.41 (21.12.1993) “Par pārvadājumiem ar autotransportu” un nr.169 (30.08.1994) “Par ceļu satiksmi” un Satiksmes ministrijas normatīvie dokumenti. Uz autotransporta jomu attiecas šādas reglamentētās profesijas:

- Mehānisko transporta līdzekļu vadītāji.

- Transportlīdzekļu, kas pārvadā bīstamas kravas, vadītāji.

- Autoskolas teorētisko priekšmetu pasniedzēji.

- Autoskolas praktiskās braukšanas instruktori.

- Transportlīdzekļu tehniskās kontroles inspektori.

Kā īpatnība šajā jomā jāmin tas, ka profesionālo darbību reglamentē galvenokārt Satiksmes ministrijas normatīvie dokumenti.

Autopārvadājumu likums (23.08.1995) nosaka obligātu licencēšanu uzņēmējdarbībai (un tātad arī pašnodarbinātu personu profesionālajai darbībai) kravas un pasažieru pārvadājumu jomā.

2.5.3. Jūrniecība

Profesionālās darbības reglamentācijas specifiku jūrniecībā nosaka nepieciešamība ievērot starptautisko konvenciju prasības: 1978.gada 7.jūlija Starptautiskā konvencija par jūrnieku apmācību, diplomēšanu un sardzes pildīšanu, ar 1995.gada grozījumiem (STCW 78), kas pamatojas uz 1948.gada Konvenciju par Starptautisko jūrniecības organizāciju. Ministru kabineta noteikumi nr.168 (16.08.1994) “Latvijas Jūrniecības noteikumi (Jūras kodekss)” un Satiksmes ministrijas apstiprinātie “Noteikumi par jūrnieku apmācību un diplomēšanu” (28.10.1997, nr.36) un “Noteikumi par jūrniecības izglītības iestāžu konvencionālo uzraudzību” (12.01.1998, nr.2) balstās uz STCW 78.

Tādējādi visas jūrnieku profesijas - kapteiņi, kuģa virsnieki, ierindas jūrnieki (katrā nosauktajā grupā ir noteikta sīka kvalifikāciju klasifikācija) - ir reglamentētās profesijas.

Ņemot vērā iepriekš minētos noteikumus, Latvijā pastāv reglamentēta izglītība jūrnieku profesijās. Līdz 2002.gadam (pārejas perioda beigām) visām STCW 78 prasībām jābūt ieviestām pilnībā. Tā kā Eiropas Savienības dalībvalstis ir arī STCW 78 dalībnieces, jūrnieku profesionālo kvalifikāciju savstarpējā atzīšanā īpašas problēmas nav gaidāmas. Satiksmes ministrija un jūrniecības izglītības iestādes apzinās arī dažas pašreizējās problēmas sakarā ar STCW 78 prasību pilnīgu izpildi un plāno to risināšanu.

Jāuzsver, ka STCW 78 un direktīvās 89/48/EEC un 92/51/EEC izmantotās nostādnes un terminoloģija ir atšķirīga. Tā kā jūrnieku profesionālo kvalifikāciju atzīšana pēc 2002.gada pamatosies uz STCW 78, šīs atšķirības no Latvijas viedokļa varētu neņemt vērā. Taču tieša “STCW 78 nostādnes” piemērošana var radīt vairākas administratīvas un juridiskas problēmas. Piemēram, vai konkrēta izglītības iestāde jāuzskata par vidējās izglītības, pēcvidusskolas, “ne-universitātes” tipa vai universitātes tipa izglītības iestādi - dažādu tipu izglītības iestādēm ir dažāds juridiskais statuss un tiesības.

2.5.4. Aviācija

Profesionālās darbības reglamentēšana aviācijā pamatojas uz starptautiskām konvencijām un starptautiskām kvalifikācijas prasībām:

- 1944.gada Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju un tās I pielikumu “Starptautiskie standarti un ieteicamā prakse personāla sertifikācijai”, kuru pieņēmusi Starptautiskā civilās aviācijas organizācija (ICAO).

- Apvienotajām prasībām aviācijā (JAR) un Lidojuma apkalpju licencēšanu (FCL), ko pieņēmusi Apvienotā aviācijas administrācija (JAA). Šīs prasības dažos gadījumos ir singrākas par iepriekš minētajām ICAO prasībām.

Latvijas Republika ir pievienojusies Konvencijai par starptautisko civilo aviāciju, tāpēc ICAO standartu ievērošana ir obligāta. Oficiāli pašreiz tikai daļa no JAR-FCL prasībām ir spēkā; paredzams, ka Latvijas Civilās aviācijas administrācija līdz 1999.gadam iegūs JAA kandidāta statusu. Taču kā ICAO tā arī JAR-FCL prasības jau tiek izmantotas kā tiesiskais pamats aviācijas profesiju- pilotu, lidotāju navigatoru, lidotāju inženieru, lidotāju radistu un gaisa satiksmes vadības dispečeru profesiju reglamentēšanai.

Saskaņā ar Aviācijas likumu, Latvijas Civilās aviācijas vadība ir pilnvarota veikt civilās aviācijas profesionālās izglītības valsts pārraudzību un sertificēt aviācijas izglītības iestādes. Licencēšanas prasības un kārtība aviācijas profesijām ir līdzīga jūrniecības profesijām, pastāv līdzīga veida reglamentētā izglītība un līdzīgas problēmas šajā jomā.

2.6. Pārējās nozares

Ministru kabineta “Kuģu aģentu darbības noteikumi” (26.11.1996, nr.439) nosaka profesionālās kvalifikācijas pārbaudi kandidātiem uz kuģu aģentu profesionālo darbību. Pārbaudi pašreiz veic Latvijas kuģu brokeru un aģentu nacionālā asociācija, pamatojoties uz Kuģu aģentu minimālo prasību standartu, kas pieņemts Apvienoto Nāciju Tirdzniecības un attīstības konferencē (07.09.1988) un ieviests vairākās Rietumeiropas valstīs.

Ministru kabineta “Noteikumi par kravas ekspeditoru un kravas ekspedīcijas pakalpojumiem” (17.10.1995, nr.301) un Satiksmes ministrijas apstiprinātie “Noteikumi par sertifikātu izsniegšanas kārtību kravas ekspedīcijas pakalpojumu uzņēmējdarbības veikšanai” nosaka obligātu kravas ekspeditoru sertifikāciju, ko veic Latvijas nacionālā kravas ekspeditoru asociācija. Sertifikācijas prasības balstās uz Starptautiskās kravas ekspeditoru asociācijas (FIATA) izstrādāto eksaminācijas un apmācību standartu.

Būvniecības likums (30.08.1995) nosaka tiesisko pamatu sertifikācijai šajā jomā, ko nodrošina Ministru kabineta “Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi” (07.10.1997, nr.348). Latvijas Būvinženieru savienība piešķir būvprakses sertifikātus šādās specialitātēs:

- ēku un būvju projektēšana (katram būvju veidam);

- būvdarbu vadīšana (katram būvju veidam);

- būvdarbu tehniskā uzraudzība un kontrole;

- ēku un būvju tehniskā apsekošana un novērtēšana;

- būvniecības ekspertīze;

- konstrukciju pārbaude

(kopumā vairāk nekā 20 dažādu sertifikātu veidu).

Vairākus specializētus būvprakses sertifikātus izsniedz arī citas profesionālās organizācijas būvniecības jomā un Satiksmes ministrijas Dzelzceļa departaments.

2.7. Profesionālās darbības, kuras reglamentē atbilstības novērtēšanas noteikumi

Likums “Par atbilstības novērtēšanu” (08.08.1996) un Latvijā pieņemtais Eiropas standarts LVS EN 45013:1989 “Personāla sertifikācijas institūciju vispārējie kritēriji” (11.11.1994) nodrošina tiesisko pamatu Ministru kabineta noteikumu un nozaru ministriju normatīvo dokumentu pieņemšanai par izglītības un profesionālās kvalifikācijas apliecinājumu nepieciešamību, lai iegūtu tiesības uzsākt darbu vai veikt patstāvīgu profesionālu darbību atsevišķās profesijās. Pagaidām tiesību akti reglamentēto profesiju jomā, pamatojoties uz šo likumu, nav pieņemti, bet nozaru ministrijas jau ir sākušas šādu normatīvo dokumentu projektu izstrādi, jo daudziem uzņēmējdarbības un profesionālās darbības veidiem, kā minēts iepriekš, ir atceltas agrākās licencēšanas prasības, paredzot licencēšanu aizstāt ar atbilstības novērtēšanu.

2.8. Profesionālās darbības, kuras reglamentē profesionālo asociāciju noteikumi

Spēkā esošie tiesību akti pilnvaro vairākas profesionālās organizācijas un asociācijas piešķirt profesionālās kvalifikācijas un tiesības uzsākt darbu, kā arī veikt patstāvīgu profesionālo darbību profesijās, kas ietilpst direktīvas 92/51/EEC darbības jomā.

Latvijas Republikas likums par amatniecību piešķir šādas tiesības amatniecības jomā (sk. 2.4. nod. un III pielikumu).

Likumā “Par uzņēmējdarbību” un likumā “Par atbilstības novērtēšanu” ir precizēti kritēriji, lai varētu noteikt ekonomiskās darbības jomas ar speciālām prasībām vai ierobežojumiem. Pamatojoties uz šiem likumiem, Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt noteikumus, kas precizē šādas ekonomiskās un profesionālās darbības jomas un nosaka prasības šo darbību sākšanai un patstāvīgai veikšanai. Nākamais solis šajā procesā var būt profesionālo organizāciju pilnvarošana piešķirt attiecīgās licences vai sertifikātus. Gadījumos, kad ir noteikta atbilstības novērtēšana, vispirms ir jāsertificē pašas sertifikācijas iestādes.

Pašreiz profesionālās apvienības un organizācijas ir pilnvarotas izsniegt licences šādiem profesionālās darbības veidiem ar ierobežotu pieejamību:

  • Nekustamo īpašumu taksācijai un vērtēšanai.
  • Ģeodēziskajiem, topogrāfiskajiem, zemes mērniecības un zemes ierīcības darbiem (nepieciešama tikai apvienības atsauksme).
  • Būvniecība - projektēšana, vadīšana, uzraudzība un kontrole, ekspertīze u.c.

Iepriekš minētais licencējamo uzņēmēj-darbības veidu samazinājums ir radījis arī dažu profesionālo apvienību nozīmes samazināšanos attiecīgās jomās. Šīs nozīmes atjaunošana uz citas tiesiskā pamata (galvenokārt – uz atbilstības novērtēšanas pamata) vai pašreizējās nozīmes nostiprināšanās tuvākajā nākotnē paredzama šādiem profesionālās darbības veidiem:

  • Starpniecība un tirdzniecība ar nekustamo īpašumu.
  • Uzņēmumu darbības, aktīvu, kustamā un nekustamā īpašuma vērtēšana.
  • Kuģu brokeru un kuģu aģentu darbība.
  • Stividoru pakalpojumi.
  • Kravu ekspedīcija.
  • Kravu pārvadājumi ar autotransportu.
  • Dizaineru pakalpojumi.

Šis nav pilnīgs to profesionālo darbību uzskaitījums, kurām valsts ir atzinusi profesionālo apvienību tiesības kvalifikācijas jautājumos, bet uz neminētajām profesionālajām darbībām attiecas direktīva 89/48/EEC vai sektoru direktīvas.

 

3.  Reglamentēto profesiju jomas

Apkopojot minētās profesiju grupas, var nošķirt šādas Latvijā reglamentētu profesiju jomas, kas atbilst Eiropas Savienības direktīvas 92/51/EEC darbības jomai:

  • Pirmsskolas, vispārējās un profesionālās pamata un vidējās izglītības iestāžu skolotāji.
  • Jūrnieku profesijas, kas atbilst STCW 78 darbības jomai. (Praktiski STCW 78 prasības tiek piemērotas arī zvejas kuģu kapteiņu un virsnieku izglītībā, kurai daudzu citu valstu praksē tiek izvirzītas mazāk stingras prasības.) Ostu apkalpošanas profesijas.
  • Aviācija: piloti, lidotāji - navigatori, lidotāji - inženieri, lidotāji - radisti un gaisa satiksmes vadības dispečeri.
  • Dzelzceļa transports: profesijas un amati, kas saistīti ar vilcienu satiksmi, dzelzceļa speciālisti.
  • Autotransports: mehānisko transporta līdzekļu vadītāji, vadītāju mācību pasniedzēji un instruktori, tehniskās kontroles inspektori, kravas ekspedīcijas pakalpojumu veicēji.
  • Amatniecība: profesionālā darbība, izmantojot nosaukumus “amata zellis”, “amatnieks”, “amata meistars”.
  • Ģeodēziskie, topogrāfiskie un zemes mērniecības darbi.
  • Būvniecība: projektēšana, būvdarbu vadīšana, tehniskā uzraudzība un kontrole, apsekošana un novērtēšana, ekspertīze un konstrukciju pārbaude.
  • Starpniecība vērtspapīru tirgū un apdrošināšana.
  • Nekustamo īpašumu taksācija un vērtēšana.
  • Darbības ar dārgmetāliem, dārgakmeņiem un to izstrādājumiem.

4. Reglamentēšanas veidi un pārvalde, prasības darba uzsākšanai un patstāvīgai darbībai direktīvas 92/51/EEC jomai atbilstošajās reglamentētajās profesijās

Profesiju reglamentācija vienmēr ir uzskatāma par ierobežojumu, kaut arī tās nepieciešamība un mērķi vispār un konkrētajā Latvijas situācijā ir pietiekami pamatoti. Analizējot prasības šajā jomā, var nošķirt šādus svarīgākos mērķus (kuri ne vienmēr ir tieši formulēti, taču izdalāmi attiecīgo dokumentu kontekstā):

  • pakalpojumu kvalitātes un patērētāju interešu aizsardzība;
  • nodrošināšanās pret neskaidrām un nepazīstamām tā saucamām “papīra kvalifikācijām” un neuzticība dažu izglītības iestāžu spējām nodrošināt pietiekamu kvalifikācijas līmeni saviem absolventiem;
  • darba un pakalpojumu tirgus aizsardzība, tostarp arī atsevišķu profesionālo organizāciju interešu aizsardzība;

Jāņem vērā iespējamās un pastāvošās pretrunas gan starp pašiem mērķiem, gan arī starp šiem mērķiem un acquis principiem, kas ir viena no tuvākā nākotnē risināmām problēmām.

Ierobežojoši pasākumi var būt tieši - prasības pēc noteiktiem izglītības apliecinājumiem un/vai iekļaušanās profesionālajā organizācijā un noteikta profesionālās sertifikācijas procedūra, vai arī netieši - tikai reglamentētas izglītības atzīšana. Pēdējie ir netieši attiecībā uz personu, taču tieši attiecībā uz izglītības iestāžu akadēmisko brīvību un autonomiju. Šos ierobežojumus var analizēt un klasificēt arī pēc to mērķiem, piemēram: sabiedrības drošības, veselības un vides aizsardzība, patērētāju interešu aizsardzība, pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana, ekonomikas attīstības interešu aizsardzība u.tml. Trešais iespējamais klasifikācijas aspekts var būt valsts iestāžu un nevalstisku organizāciju loma un tiesiskās iespējas reglamentācijas procesā. Nacionālo un Eiropas Savienības interešu diferencēšana un salīdzināšana var būt klasifikācijas papildaspekts.

Tātad reglamentēto profesiju reglamentēšanas veidu un pārvaldes raksturojumiem jāaptver šādas prasības un parametri:

  • Reglamentētā izglītība.
  • Izglītības pierādījumu kopums.
  • Papildu profesionālā sertifikācija attiecībā uz profesionālajām zināšanām, prasmēm un/vai profesionālo pieredzi, kas vajadzīga pēc oficiālās izglītības iegūšanas - gadījumi, kad izglītība un profesionālā kvalifikācija tiek nošķirtas un tām piemēro dažādas vērtēšanas procedūras.
  • Profesionālā pieredze.
  • Dalība vai vismaz reģistrācija profesionālajās apvienībās vai organizācijās.
  • Sociālā apdrošināšana, finansiālā riska vai civiltiesiskās atbildības apdrošināšana.
  • Licencēšana, kas ietver obligātas izglītības un/vai profesionālās sertifikācijas prasības un ko veic valsts, pašvaldību iestādes vai profesionālās organizācijas profesijām un uzņēmējdarbībai ar ierobežotu pieejamību.
  • Profesionālās izglītības programmu apstiprināšana valsts iestādēs (nozaru ministrijās) un/vai profesionālajās organizācijās.
  • Profesionālās izglītības programmu akreditācija.
  • Izglītības procesa un noslēguma pārbaudījumu uzraudzība, ko veic valsts iestādes un/vai profesionālās organizācijas.
  • Papildu prasības ārvalstu pilsoņiem (adaptācijas periods, profesionālās kvalifikācijas pārbaude).

Uzskaitīto prasību kombinācijas, kuras izvēlamies, pamatojoties uz personu un pakalpojumu brīvas kustības principu, veido “reglamentācijas veidu” (modalities of regulation) klasifikācijas shēmu atbilstoši Eiropas Savienības dokumentos pieņemtajiem formulējumiem. Klasifikācijas izvēle, kas ir šo “reglamentācijas veidu” un pārvaldes raksturojumu pamatā, nav tikai akadēmisks vai tehnisks jautājums - reizē ar to mēs netieši izvēlamies arī noteiktu politisku, tiesisku vai ekonomisku nostādni attiecībā uz šīs jomas problēmām un prioritātēm. Šajā sakarā, lai pēc iespējas izvairītos no iespējamas vienpusīgas vai subjektīvas attieksmes, turpmākajā izklāstā izmantoti iepriekš uzskaitītie reglamentēšanas raksturojumi bez speciālas klasifikācijas shēmas izvēles.

4.1. Reglamentētās izglītības prasības

Lielāko daļu no pašreizējām izglītības programmām, kuras neattiecas uz augstāko izglītību, formāli var uzskatīt par reglamentēto izglītību, jo šīs programmas tiek apstiprinātas vai vismaz saskaņotas attiecīgās nozaru ministrijās. Tomēr jāatzīmē, ka obligātā apstiprināšana daudzos gadījumos pakāpeniski tiek aizvietota ar reģistrāciju. Augstākās izglītības programmas, savukārt, ir pakļautas periodiskai akreditācijai. Jaunajos likumu un noteikumu projektos sāk izmantot terminu “valsts atzītas izglītības programmas” lai uzsvērtu atšķirību, piemēram, starp astroloģijas izglītības programmām (kuras nav pretrunā ar likumdošanu, taču nedod tiesības uz valsts atzītu izglītības dokumentu piešķiršanu) un akreditētām inženieru izglītības programmām, pēc kuru apgūšanas tiek izsniegts valsts atzīts diploms. Reglamentētās izglītības gadījumos papildus akreditācijai tiek nodrošināta arī pārraudzība vai kontrole.

Jebkuras jūrnieku profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas priekšnoteikums ir STCW 78 prasībām atbilstošas reglamentētas izglītības un apmācības programmu apguve. Ministru kabineta noteikumi “Jūras kodekss” (16.08.1994) un Satiksmes ministrijas apstiprinātie “Latvijas Republikas jūrnieku sagatavošanas un diplomēšanas noteikumi” (28.10.1997) un “Latvijas Republikas jūrniecības mācību iestāžu konvencionālās uzraudzības noteikumi” (12.01.1998) nodrošina nepieciešamo pārraudzību un valsts kontroli šajā reglamentētās izglītības jomā.

Jūrniecības izglītības reglamentācija atklāj dažas īpašas iezīmes, kas raksturīgas visai reglamentētās izglītības jomai. Jau iepriekš minēts, ka STCW 78 un direktīvas 92/51/EEC terminoloģijas saskaņošana ir visai sarežģīts uzdevums. STCW 78 neizmanto terminus “diploms”, “izglītības sertifikāts” vai “kompetences atestāts” direktīvas 92/51/EEC izpratnē. Tomēr profesionālo kvalifikāciju reglamentēšana un savstarpējā atzīšana neradīs īpašas problēmas, jo katram profesionālās darbības veidam noteiktas precīzi formulētas profesionālo zināšanu, prasmes un kompetences prasības un kritēriji.

3.nodaļā minētajām aviācijas profesijām ir tāds pats izglītības reglamentēšanas veids un mehānisms kā jūrnieku profesijām.

Transporta līdzekļu vadītāju mācību programmas apstiprina Satiksmes ministrija. Lai iegūtu vadītāja apliecību (dažādiem transporta līdzekļu un transporta tipiem ir ne tikai atšķirīgas programmas, bet var būt arī papildu prasības - piemēram, bīstamo kravu pārvadātājiem papildus jāapgūst 40 stundu speciāla apmācība), jākārto eksāmeni Satiksmes ministrijas noteiktajā kārtībā.

Dzelzceļa transporta profesijām ir divu veidu izglītības un apmācības kursi:

- Dzelzceļu tehniskās ekspluatācijas noteikumi un instrukcijas, signalizācija, vilcienu satiksmes un manevru darba instrukcijas, drošības tehnika, dienesta instrukcijas. Attiecīgie kursi un pārbaudes ir obligātas visam dzelzceļa personālam - no ierindas darbiniekiem līdz galvenajiem speciālistiem un vadītājiem. Pēc formāliem kritērijiem tā ir reglamentēta apmācība, bet būtībā - atbilstības novērtēšana.

- Dīzeļu un elektrisko vilcienu lokomotīvju un motorvagonu vadītāju (mašīnistu) un viņu palīgu, kravas pieņēmēju, pasažieru vagonu pavadoņu, ceļu montieru, palīdzības vilcienu kravas celtņu mašīnistu, vilcienu elektromehāniķu un citu dzelzceļa profesiju speciālā izglītība un apmācība. Attiecīgo kursu ilgums ir no 190 stundām (ceļu montieriem) līdz 1097 stundām (dīzeļlokomotīvju mašīnistiem). Vairākas ierindas darbinieku profesionālās kvalifikācijas, piemēram, vagonu pavadoņu kvalifikāciju, var apgūt speciālos kursos, sākot darbu. Tā kā visas dzelzceļa transporta profesionālās izglītības iestādes ir pakļautas Satiksmes ministrijai, tās normatīvie dokumenti faktiski reglamentē visu profesionālo izglītību šajā jomā.

Pašreiz vienīgi transporta jomā ir izveidota konsekventa reglamentētās izglītības un apmācības sistēma. Tās darbībai Satiksmes ministrijas sistēmā ieviests nepieciešamais administratīvi normatīvais nodrošinājums:

  • izglītības iestāžu licencēšana,
  • izglītības programmu apstiprināšana,
  • izglītības procesa pārraudzība un inspekcija,
  • sīki izstrādāti noteikumi par pārraudzību, sertifikāciju un profesionālās izglītības dokumentiem,

kā arī nepieciešamās struktūras normatīvo prasību izpildes nodrošināšanai.

4.2. Izglītības un apmācības pierādījumu prasības

Lai iegūtu tiesības sākt darbu vai veikt patstāvīgu profesionālo darbību, atbilstošas izglītības un apmācības dokumentāli pierādījumi tiek prasīti šādām profesijām:

  • Skolotājiem, pirmsskolas iestāžu audzinātājiem un skolotājiem - diploms vai izglītības sertifikāts.
  • Ģeodēziskajiem, topogrāfiskajiem un zemes ierīcības darbiem - diploms.
  • Starpniecībai apdrošināšanas operācijās - diploms vai izglītības sertifikāts un apliecinājums par nokārtotiem kvalifikācijas eksāmeniem.
  • Dārgmetālu, dārgakmeņu un to izstrādājumu iepirkšana, pārstrāde, apstrāde, izgatavošanai un realizācijai - diploms vai sertifikāts.
  • Jūrnieku profesijas: ierindas jūrnieki - kompetences atestāts vai izglītības sertifikāts, kuģu virsnieki un kapteiņi - izglītības sertifikāts vai diploms. Ostu kontroles valsts inspektori - izglītības sertifikāts vai diploms. (Patstāvīgas profesionālās darbības tiesību iegūšanai jūrnieku profesijās ir obligāta kā reglamentēta izglītība un profesionālā pieredze, tā arī profesionālie pārbaudījumi, lai iegūtu STCW 78 prasībām atbilstošu profesionālo kvalifikāciju.)
  • Aviācijas profesijas: piloti, lidotāji navigatori, lidotāji inženieri, lidotāji radisti un gaisa satiksmes vadības dispečeri - izglītības sertifikāts vai diploms.
  • Būvniecības profesijas: ēku un būvju projektēšana, būvdarbu vadīšana, būvdarbu tehniskā uzraudzība un kontrole, tehniskā apsekošana un novērtēšana, ekspertīze un konstrukciju pārbaude - diploms vai izglītības sertifikāts un profesionālā pieredze.
  • Amatniecības profesijas.

Lielākajai daļai no uzskaitītajām profesijām ir divu veidu reglamentācija jeb divējādas prasības izglītībai. Prasības jūrnieku un lidotāju profesijām ietver gan reglamentēto izglītību, gan izglītības un/vai profesionālās pieredzes pierādījumus. Prasības, kas formulētas kā “diploms vai izglītības sertifikāts”, pieļauj sertifikācijas iestādēm vai darba devējiem tiesības patstāvīgi noteikt nepieciešamo izglītības līmeni. Visbeidzot, lielākai daļai no amatnieku profesijām jāiegūst tiesības izmantot profesionālos nosaukumus, kurus piešķir profesionālās organizācijas.

Izglītības prasības konkrētām profesijām, to skaitā arī personāla sertifikācijai atbilstības novērtēšanas reglamentētajā sfērā, nosaka likumi un Ministru kabineta noteikumu, kā arī uz to pamata izdotie nozaru ministriju normatīvie dokumenti. Administratīvo nodrošinājumu šo prasību izpildei veido šādi pasākumi, kurus veic nozaru ministrijas:

  • izglītības iestāžu sertifikācija vai akreditācija, kas tām dod tiesības izsniegt valsts atzītus izglītības dokumentus;
  • izglītības programmu akreditācija;
  • izglītības programmu vai mācību plānu un uzdevumu apstiprināšana;
  • izglītības procesa pārraudzība;
  • atbilstības novērtēšanas procedūras (personāla sertifikācija).

4.3. Prasības par piederību profesionālajām organizācijām vai apvienībām un tiesībām izmantot profesionālo nosaukumu

  • Amatniecības profesijas, kas uzskaitītas II pielikumā. Profesionālo nosaukumu piešķiršanai ir obligāta noteiktas minimālā izglītības līmeņa un profesionālās pieredzes prasības:
  • “amata zeļļiem” - vismaz 9 gadu vispārējā izglītība, amatam atbilstoša profesionālā izglītība un apmācība, zeļļa teorētisko un praktisko zināšanu un prasmju pārbaude;
  • “amatniekiem” – tādas pašas prasības kā amata zeļļu kandidātiem, bet bez obligātiem izglītības apliecinājumiem un vismaz 5 gadu profesionālā pieredze;
  • “amata meistariem” - vidējā izglītība, amata zeļļa diploms, amatam atbilstoša profesionālā izglītība un apmācība, amata meistara teorētisko un praktisko zināšanu un prasmju pārbaude.
  • Nekustamo īpašumu taksācijas un vērtēšanas pakalpojumi.
  • Ģeodēzisko, topogrāfisko, mērniecības un zemes ierīcības darbu profesijas (formāli nepieciešama tikai profesionālās asociācijas atsauksme, obligāta piederība asociācijai nav noteikta).
  • Tirdzniecības un starpniecības aģenti un mākleri nekustamo īpašumu jomā (piederība profesionālai apvienībai pašreiz nav obligāta).
  • Uzņēmumu īpašumu un aktīvu vērtētāji (piederība profesionālajai asociācijai pašreiz nav obligāta).
  • Kuģu brokeri un aģenti (piederība profesionālajai asociācijai pašreiz nav obligāta).
  • Stividori (piederība profesionālajai asociācijai pašreiz nav obligāta).
  • Kravu ekspeditori (piederība profesionālajai asociācijai pašreiz nav obligāta).
  • Kravu pārvadātāji ar autotransportu (piederība profesionālajai apvienībai pašreiz nav obligāta).
  • Dizaineri (piederība profesionālajai apvienībai pašreiz nav obligāta).
  • Būvniecības profesijas (piederība profesionālajai apvienībai pašreiz nav obligāta).

Ir pamats prognozei, ka tajās profesionālās darbības jomās, kurām šajā sarakstā ir piezīme “piederība profesionālajai apvienībai pašreiz nav obligāta” (piemēram, pašreiz reģistrēts ap 50 uzņēmumu, kas nodarbojas ar kuģu aģentēšanu, bet tikai 34 no tiem ir Latvijas Kuģu aģentu asociācijas biedri), nākotnē tā var kļūt obligāta. Šis uzskaitījums nav arī pilnīgs, jo minētas tikai profesijas, kuras vismaz daļēji atbilst direktīvas 92/51/EEC darbības jomai. Pieaugot profesionālo apvienību prestižam un ietekmei, profesionālajā darbībā ārpus apvienības tomēr var paredzēt papildus problēmas.

Profesionālo nosaukumu aizsardzība un obligāta piederība profesionālajām apvienībām nākotnē var iegūt arī nevēlamas monopolizācijas iezīmes ar atklāti neformulētu, bet faktiski izmantotu numerus clausus pieeju, jo atsevišķas “ietekmes sfēru” konkurences iezīmes jau ir vērojamas.

Struktūras, kas realizē apskatāmo reglamentācijas veidu, ir profesionālās organizācijas vai apvienības. Visas amatniecības profesionālās organizācijas apvieno Latvijas Amatniecības kamera, kas nodrošina konsekvenci un vienotus principus profesionālajām prasībām amatniecības jomā kopumā.

Reglamentēšanas mehānismi, kurus profesionālās organizācijas un apvienības var izmantot, ir šādi:

  • profesionālo zināšanu un prasmju pārbaudes (eksāmeni);
  • profesionālā sertifikācija, pamatojoties uz kandidātu profesionālo pieredzi un/vai pārbaužu (eksāmenu) rezultātiem;
  • piedalīšanās profesionālās izglītības mācību plānu un programmu izstrādē;
  • profesionālo noteikumu un profesionālās ētikas normu ievērošanas pārraudzība.

4.4. Reglamentēšana, ierobežojot pieeju dažiem uzņēmējdarbības veidiem

Šiem noteikumiem pakļautie profesionālās darbības veidi raksturoti 2.2. nodaļā un uzskaitīti II pielikumā. Vairāki no šiem profesionālās darbības veidiem atbilst reglamentēto profesiju nosacījumiem Eiropas Kopienas direktīvu izpratnē, tāpēc nepieciešams precizēt galvenās šajos gadījumos noteiktās kopējās prasības.

Tipisks to dokumentu saraksts (neuzskaitot visus tikai atsevišķām profesijām nepieciešamos dokumentus), kuri jāiesniedz licences saņemšanai dažādiem uzņēmējdarbības veidiem (t.i., direktīvas 92/51/EEC jomā turpmāk minētās prasības attiecas tikai uz pašnodarbinātām personām) ir šāds:

  • noteiktas formas iesniegums;
  • LR Uzņēmumu reģistra apliecības noraksts;
  • uzņēmuma statūtu noraksts;
  • VID izziņa par stāšanos nodokļu maksātāju uzskaitē;
  • dokumentāli izglītības un profesionālās kvalifikācijas apliecinājumi par uzņēmēju, kas darbojas kā pašnodarbināta persona;
  • dokumentāli izglītības un profesionālās kvalifikācijas apliecinājumi par darbiniekiem, kas iesaistīti reglamentētajā profesionālajā darbībā (atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem);
  • dokumenti par drošības, standartu, teritorijas un telpu atbilstības prasību izpildi, finansiālo stāvokli, reputāciju u.tml., atkarībā no konkrētā darbības veida;
  • profesionālo organizāciju atsauksmes, atsauksmes vai uzziņas par iepriekšējo darbu attiecīgā jomā (atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem);
  • valsts valodas prasmi apliecinoši dokumenti (atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem).

Formāli vienīgi izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības un/vai prasības par piederību profesionālajām organizācijām vai atsauksmēm no šīm organizācijām nosaka reglamentētās profesijas statusu. Speciāla juridiska analīze nepieciešama attiecībā uz prasībām valsts valodas prasmei. Eiropas Kopienas tiesību akti eksplicitā formā šādas prasības ne atzīst, ne arī noraida, taču valda vispārpieņemts uzskats, ka šīs prasības ir diskriminējošas. Par spīti šim uzskatam, minētās prasības var vērtēt arī citā aspektā - kā nepieciešamās izglītības un profesionālās kvalifikācijas sastāvdaļu, tas ir, kā tās izglītības sastāvdaļu, kas vajadzīga darba sākšanai konkrētajā reglamentētajā profesijā.

Izsniegt licences šinī jomā ir pilnvarotas speciālas nozaru ministriju izveidotas iestādes vai profesionālās organizācijas.

4.5. Reglamentēšanā un uzraudzībā iesaistītās administratīvās iestādes un profesionālās organizācijas (kopsavilkums)

Profesionālās darbības reglamentēšanā galvenokārt ir iesaistītas šādas administratīvas procedūras un iestādes:

  • Licencēšana, izmantojot dokumentāli apstiprinātus profesionālās kvalifikācijas un pieredzes, atbilstības novērtēšanas, finansiālā stāvokļa u.c. apliecinājumus; licencēšanu veic īpaši noteiktas iestādes, parasti atbilstošās nozares ministrijas vadībā, un to piemēro profesijām (uzņēmējdarbībai) ar ierobežotu pieeju (II pielikums).
  • Sertifikācija, ko veic profesionālās organizācijas, nozaru ministrijas vai likuma “Par atbilstības novērtēšanu” prasībām atbilstošas sertifikācijas iestādes (pēdējās - atbilstoši standartam EN 45013 “Personāla sertifikācijas institūciju vispārējie kritēriji”).
  • Attiecīgo izglītības programmu akreditācija. Akreditācija rada minimālus traucējumus izglītības iestāžu akadēmiskajai brīvībai un tiek piemērota galvenokārt pēcvidusskolas izglītībai (t.s. “terciārā izglītība” - koledžas un augstākās izglītības iestādes). Taču principā tā ir pietiekama (vismaz profesijām, kas atbilst direktīvas 92/51/EEC jomai), lai nodrošinātu sākotnējo saskaņošanu ar acquis prasībām un ES dalībvalstu praksi.
  • Izglītības programmu vai mācību plānu apstiprināšana attiecīgajās nozaru ministrijās, ko praktizē attiecībā uz šo ministriju pakļautībā vai pārraudzībā esošām izglītības iestādēm. Pašlaik programmas parasti apstiprina, konsultējoties ar sociālajiem partneriem.
  • Profesionālo zināšanu un prasmju pārbaudes jeb eksāmeni. Galvenās piemērošanas jomas - amatniecība, transporta profesijas, atsevišķi licencētās uzņēmējdarbības veidi: tirdzniecība, vērtēšana un starpniecība, kuģu aģentēšana, kravu ekspedīcija.
  • Inspekcija un revīzija, ko veic valsts iestādes vai valsts pilnvarotas iestādes.
  • Profesionālo noteikumu un profesionālās ētikas prasību izpildes pārraudzība, ko veic profesionālās organizācijas.

 

5. Izglītības, apmācības un profesionālās pieredzes prasības reglamentētajām profesijām

Šajā pārskatā ir pievērsta uzmanība trīs praksē sastopamiem principiem izglītības prasību noteikšanā reglamentētajām profesijām:

  • Izglītības un apmācības ilguma un satura (programmu) reglamentēšana.
  • Izglītības un apmācības procesā iegūstamo zināšanu, prasmju, profesionālās kompetences un tās līmeņa, kā arī to novērtēšanai izmantojamo kritēriju reglamentēšana.
  • Izglītības un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas nošķiršana.

Pirmais ir “klasiskais” princips, kas ir saderīgs ar vispāratzītām klasifikācijām un oficiālajiem vai neoficiālajiem standartiem. Otrs ir “tehnoloģiskās pieejas” princips, kam raksturīga indiference attiecībā uz oficiālajiem izglītības raksturojumiem un klasifikācijām pēc izglītības līmeņiem (pamatizglītība, vidējā, augstākā) un izglītības programmu vai iestāžu veidiem ( vispārējā un profesionālā izglītība, pamatskola, vidusskola, koledža, augstskola). Trešais ir kompromisa princips - tas pieļauj pietiekamu neatkarības pakāpi izglītības iestādēm un nosaka trešās puses veiktu izglītības rezultātu vērtēšanu, vai arī profesionālo sertifikāciju, pamatojoties uz kandidātu profesionālo pieredzi un/vai pārbaudījumu (eksāmenu) rezultātiem, ko veic profesionālās organizācijas.

Pašreizējā Latvijas profesionālās izglītības sistēmā ir satopami visi trīs minētie principi.

5.1. Izglītības un apmācības ilguma un satura reglamentēšana

Klasisko principu izmanto izglītības prasību noteikšanai šādām profesijām:

- pedagoģisko darbinieku profesijām;

- dzelzceļa transporta profesijām;

- ģeodēzisko, topogrāfisko un zemes ierīcības darbu profesijām (tikai kā prasības pirms   profesionālās sertifikācijas);

- dārgmetālu, dārgakmeņu un to izstrādājumu iepirkšanas, pārstrādes, apstrādes,    izgatavošanas un realizācijas profesijām;

- mehānisko transporta līdzekļu vadītāju mācību pasniedzējiem un instruktoriem;

- būvniecības jomas profesijām;

- amatniecības profesijām (tikai kā prasības pirms profesionālās sertifikācijas).

Izglītības prasības reglamentētajām profesijām dzelzceļa transporta jomā jau izklāstītas 4.2.nodaļā. Papildus jāatzīmē ciešā saikne starp Satiksmes ministriju, dzelzceļa profesionālās izglītības iestādēm un darba devējiem (firma “Latvijas dzelzceļš”), kas nodrošina iespējas jebkurā laikā vajadzības gadījumā koriģēt mācību ilgumu un saturu.

Lielāko daļu amatniecības profesiju var apgūt pamatizglītības un vidējās profesionālās izglītības iestādēs ar mācību ilgumu no viena līdz trim gadiem (ap 100 profesiju, vienots “standarts” nepastāv - katrai profesijai patstāvīgi noteikts mācību ilgums un teorētiskā un praktiskā mācību satura attiecība). Izglītības programmas apstiprina attiecīgas nozaru ministrijas, parasti iesaistot arī profesionālās organizācijas. Tā kā pašreiz vēl turpinās profesionālās izglītības sistēmas reformas, nav iespējams vispārināt raksturojumu un nav nozīmes arī pašreizējo mācību programmu ilguma un satura uzskaitījumam un analīzei. Iespējamās izglītības nepilnības šajā jomā pašreiz var koriģēt ar īpašu profesionālo sertifikāciju (amata zeļļu un amata meistaru pārbaudījumi), kuru veic Latvijas Amatniecības kamerā apvienotās profesionālās organizācijas (sk. 4.3.nodaļu).

Pārējām šajā nodaļā uzskaitītajām profesijām ir neviennozīmīgas prasības attiecībā uz izglītību. Šajās profesijās ir iespējami divi izglītības līmeņi: vidējā speciālā izglītība vai augstākā izglītība, parasti ar atšķirīgiem piešķirto profesiju nosaukumiem, piemēram, “tehniķis” (vidējā speciālā izglītība) un “inženieris” (augstākā izglītība). Attiecīgie izglītības dokumenti vidējai speciālajai izglītībai jāvērtē kā izglītības sertifikāts vai diploms direktīvas 92/51/EEC izpratnē, augstākajai izglītībai - kā augstākās izglītības diploms direktīvas 89/48/EEC izpratnē. Kaut arī augstākās izglītības diplomu īpašniekiem darba tirgū parasti ir priekšrocības, kvalifikācijas, kas iegūtas pēc vidējās speciālās izglītības, formāli ir pietiekamas, lai varētu uzsākt darbu lielākajā daļā no attiecīgajām reglamentētajām profesijām.

Tā kā visas vidējās speciālās izglītības programmas un mācību plānus apstiprina atbilstošajās nozaru ministrijās, attiecīgā izglītība un profesionālās kvalifikācijas tiek uzskatītas par “valsts atzītām”, kaut arī pēdējos 10 gados to saturs vairākkārt mainīts. Var izdarīt pašreizējās situācijas “momentuzņēmumu” vidējās speciālās izglītības satura jomā, taču nepretendējot noteikt prasības, kas varētu būt noturīgas. Nenoteiktā situācija šajā jomā attiecībā uz dažām profesijām var radīt nopietnas problēmas attiecīgo profesionālo kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai.

5.2. Izglītības un apmācības procesā iegūstamo zināšanu, prasmju, profesionālās kompetences un tās līmeņa, kā arī to novērtēšanai izmantojamo kritēriju reglamentēšana

“Tehnoloģiskais princips”, kuru organizatoriskā aspektā var dēvēt arī par “moduļu principu” (profesionālās kvalifikācijas iegūšanai noteiktās prasības zināšanām, prasmēm, kompetencei tiek grupētas vairākos atsevišķos blokos vai “moduļos”, katram kvalifikācijas līmenim vai specializācijai ir savs “moduļu” komplekts, bet daudzi “moduļi” ir kopēji vairākām specializācijām vai līmeņiem) pašreiz tiek izmantots jūrniecības un aviācijas profesijās, kravu ekspeditoru sertifikācijā - visos gadījumos balstoties uz starptautisku standartu tipa prasībām. Turpinoties Eiropas standartu adaptācijas procesam (kaut arī ir tikai daži visā Eiropā pieņemti “profesiju standarti”) un piemērojot novērtēšanas principu, tādu profesiju skaits var pieaugt.

Gadījumos, kad profesionālajā izglītībā izmanto “moduļu” principu, nav vajadzīgi stingri noteikumi par izglītības un apmācības ilgumu (izņemot prakses ilgumu, ko parasti nosaka attiecīgajos standartos). Piemēram, ierindas jūrnieku profesijas var apgūt gan intensīvos specializētos kursos, gan arī papildus vispārējās izglītības programmai apgūstot teorētiskos un praktiskos “moduļus” izvēles kursu formā, (pieeja, kuru realizē Zvejniekciema vidusskolā). Būtībā “moduļu” principam ir labākas iespējas nekā klasiskajam principam nodrošināt saskaņošanu ar starptautiskiem un atsevišķu valstu standartiem, kas vajadzīgs iegūto profesionālo kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai. Šis princips būtiski atvieglo arī dažādu tālākizglītības un kvalifikācijas celšanas programmu plānošanu un organizāciju.

5.3. Izglītības un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas nodalīšana

Izglītības un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas nodalīšana parasti nozīmē “dubultu eksamināciju” nākamajiem attiecīgās profesijas pārstāvjiem: pirmo eksāmenu veic izglītības iestāde savas programmas noslēgumā un otro - speciāla iestāde vai profesionālā apvienība, kas pilnvarota piešķirt profesionālo kvalifikāciju. Otrā pārbaude var būt arī tādā profesionālās sertifikācijas formā, kas balstās uz iegūtās profesionālās pieredzes pierādījumiem un neprasa pārbaudījumu procedūras. Lielākā daļa šī tipa profesiju atbilst Eiropas Savienības direktīvas 89/48/EEC vai sektoru direktīvu darbības jomai. Direktīvas 92/51/EEC darbības jomā šim reglamentēšanas veidam pakļautas šādas profesijas:

  • Amatniecības profesijas (skat. 4.3.nodaļu). Kandidāts nepieciešamo profesionālo izglītību un apmācību var iegūt profesionālās izglītības iestādē vai arī kā māceklis pie amata meistara, taču jebkurā gadījumā viņam jānokārto papildu pārbaudījumi, lai iegūtu tiesības uz profesijas nosaukumu “amata zellis” vai “amata meistars”.
  • Būvniecības darbu profesijas. Saskaņā ar pašreizējiem normatīvajiem aktiem, sešām profesionālajām apvienībām un Satiksmes ministrijas Dzelzceļa departamentam ir tiesības piešķirt sertifikātus dažādiem profesionālās darbības veidiem būvniecības jomā (skat. 2.8.nodaļu). Sertifikācijas prasības ietver specializācijai atbilstošu augstāko vai vidējo speciālo izglītību un 3 - 7 gadu profesionālo pieredzi. Turklāt jāuzsver, ka pašreizējos normatīvajos dokumentos nav nepārprotamas terminoloģijas un ir noteikumi, kas pieļauj iespēju profesionālo sertifikāciju šajā jomā interpretēt kā atbilstības novērtēšanu vai uzņēmējdarbības ierobežošanas formu.
  • Visas 2.8.nodaļā uzskaitītās profesijas, jo tām tiek pieprasīta kā profesijas prasībām atbilstoša izglītība, tā arī profesionālā sertifikācija.

Pašreizējā Latvijas situācijā vispāratzītais klasiskais princips konkrētu profesiju izglītības prasību salīdzināšanai dažādu valstu sistēmās - uzskaitot visus teorētisko un praktiskos mācību kursus un to ilgumu - piemērojams tikai dažos gadījumos. Reformu procesi profesionālās izglītības sistēmā pagaidām neļauj izveidot šādu uzskaitījumu, ko varētu uzskatīt par ilgākam laikam derīgu. Ņemot vērā pašreizējo valsts iestāžu veikto izglītības procesa un kvalifikācijas eksāmenu uzraudzību un kontroli profesionālajā izglītībā, kā arī agrāk iegūto profesionālo tiesību atzīšanu de facto, šajā jomā nav iekšēju problēmu. Taču šī situācija nav labvēlīga profesionālo kvalifikāciju savstarpējās atzīšanas nodrošināšanai.

Moduļu princips, kā arī “izglītības un apmācības” un “profesionālās kvalifikācijas” nodalīšana nodrošina labākas iespējas Latvijas un Eiropas Savienības valstu kvalifikācijas prasību saskaņošanai un attiecīgo profesionālo kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai. Turklāt “moduļu” principa un minētās nodalīšanas apvienojums varētu būt viena no iespējām nodrošināt plašu zināšanu bāzi profesionālajā izglītībā un nodarbinātības iespējas (employability) apstākļos, kad strauji mainās tehnoloģijas un kvalifikāciju prasības - šo uzdevumu uzsver Eiropas Komisijas Baltā grāmata “Mācīšana un mācības - ceļā uz izglītotu sabiedrību”.

 

6. Ārvalstu pilsoņu iespējas iegūt informāciju par reglamentētajiem profesionālās darbības veidiem un to uzsākšanas noteikumiem

Informācijas funkcijas augstākās izglītības jomā veic Latvijas Akadēmiskās informācijas centrs. Informāciju par pamatizglītību, vidējo profesionālo izglītību un šiem līmeņiem atbilstošajām profesionālās kvalifikācijas prasībām var iegūt Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības centrā. Jāpiebilst, ka pašreiz vienīgi Latvijas Akadēmiskās informācijas centrā pieejamā informācija atbilst informācijas centra prasībām attiecībās ar ārvalstu pilsoņiem.

Pastāvīgās uzturēšanās atļauju izsniegšana ārvalstu pilsoņiem pašreiz ir samērā ierobežota. Noteikti šādi galvenie priekšnosacījumi, lai varētu pieņemt algotā darbā ārvalstu pilsoņus ar pagaidu uzturēšanās atļaujām:

- attiecīgajā reģionā nav bezdarbnieku - Latvijas pilsoņu - ar paredzētajam darbam   atbilstošu profesionālo kvalifikāciju;

- ārvalsts pilsonim ir dokumentāli apliecinājumi par paredzētajam darbam atbilstošu   profesionālo kvalifikāciju.

Tā kā Eiropas (Asociācijas) Līgums neparedz šādu ierobežojumu savstarpēju atcelšanu, tie ir likumīgi, taču būtībā tikai pārejas perioda noteikumi, ja ņem vērā pirmsiestāšanās periodā paredzēto Kopienas tiesību aktu pamatnoteikumu ieviešanu Latvijas likumdošanā.

Zināma sistēma ārvalstīs iegūto kvalifikāciju atzīšanai vai oficiālu uzziņu nodrošināšanai par šo kvalifikāciju atbilstību Latvijā noteiktajām prasībām, kā arī atsevišķu profesiju diplomu “legalizācijas” jeb “nostrifikācijas” procedūras pašreiz ir ieviestas tikai augstāko profesionālo kvalifikāciju jomā, kas atbilst Eiropas Savienības direktīvas 89/48/EEC darbības jomai.

Kvalifikāciju atzīšanas jomā vajadzīgs vēl vienas specifiskas problēmas juridisks risinājums. Tā kā Latvijas Republika nav bijušās Padomju Savienības tiesību vai saistību mantiniece, var uzskatīt, ka Padomju Savienības iestāžu izdotiem izglītības apliecinājumiem arī ir nepieciešama formāla atzīšana - kā Latvijā, tā arī Eiropas Savienības valstīs. Šajos gadījumos var piemērot iegūto tiesību atzīšanas principu, taču tas nemazina speciāla juridiska pamatojuma nepieciešamību.

7. Likumdošanas attīstības vispārējās tendences un saskaņošanas problēmas reglamentēto profesiju jomā

Pēc 1990.gada 4. maija Latvijas Republika pievienojusies aptuveni 150 starptautiskiem daudzpusējiem līgumiem, noslēgusi aptuveni 200 divpusējos līgumus, ir pieņemti vairāki simti Latvijas Republikas tiesību aktu. Nozīmīgākie no tiem, kas tieši vai netieši attiecas uz profesiju reglamentēšanu un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, ir šādi:

Starptautiskie līgumi

Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses (12.06.1995, spēkā kopš 01.02.1998).

(Agreement Establishing an Association between the Republic of Latvia, on the one part, and the European Communities and Their Member States, on the other part).

1966.gada 16.decembra Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām (spēkā no 14.07.1992).

(1966, December 16 International Covenant on Civil and Political Rights).

1969.gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (spēkā no 03.06.1993).

(1969 Vienna Convention on the Law of Treaties).

1944.gada 7.decembra Konvencija par starptautisko civilo aviāciju (spēkā no 12.08.1992).

(1944, December 7 Convention on International Civil Aviation)

1948.gada 6.marta Konvencija par Starptautisko jūrniecības organizāciju (spēkā no 01.03.1993).

(1948, March 6 Convention on the International Maritime Organisation)

1951.gada 1.novembra Nolīgums par starptautisko kravu satiksmi (spēkā no 01.03.1993).

(1951, November 1 Agreement Concerning the International Transport of Goods)

1951.gada 1.novembra Nolīgums par starptautisko pasažieru satiksmi (spēkā no 01.03.1993).

(1951, November 1 Agreement Concerning the International Transport of Passengers)

1956.gada 19.maija Ženēvas konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) un šīs konvencijas 1978.gada 5.jūlija protokols (spēkā no 14.05.1994).

(1956, May 19 Convention on the Contract for the International Carriage of Goods by Road (CMR) (with protocol of signature 1978, July 5)).

1957.gad 5.septembra Eiropas valstu nolīgums par bīstamo kravu starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu (ADR) (pagaidām nav spēkā).

(1957, September 30 European Agreement Concerning the International Carriage of Dangerous Goods by Road (ADR)).

1968.gada 8.novembra konvencija par ceļu satiksmi (spēkā no 19.10.1993).

(1968, November 8 Convention on Road Traffic).

1973.gada 1.marta Konvencija par pasažieru un bagāžas starptautisko autopārvadājumu līgumu (CVR) un 1978.gada 5.jūlija protokols (spēkā no 14.04.1994).

(1973, March 1 convention on the Contract for the International Carriage of Passengers and Luggage by Road (CVR) and 1978, July 5 Protocol).

1975.gada Muitas konvencija par starptautiskajiem kravu pārvadājumiem, izmantojot TIR grāmatiņu (spēkā no 19.10.1993).

(1975, November 14 Customs Convention on the International Transport of Goods under Cover of TIR Carnets).

1978.gada 7.jūlija Starptautiskā konvencija par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu, kā arī sardzes pildīšanu (spēkā no 20.08.1992).

(1978, July 7 International Convention on Standards of Training, Certification and Watch keeping for Seafarers).

Tā kā Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste (visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Austriju) un arī Latvijas Republika ir šīs Konvencijas dalībnieces, no 2002.gada direktīvu 92/51/EEC var neattiecināt uz jūrnieku profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, jo to pilnībā reglamentēs minētā Konvencija.

Nacionālā likumdošana

Likums par starptautiskajiem līgumiem (13.01.1994).

Likums par ārvalstu pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijas Republikā (09.06.1996).

Ministru kabineta noteikumi “Par ārvalstu pilsoņu un bezvalstnieku nodarbinātību Latvijas Republikā” (17.02.1998, nr.54).

Likums par Latvijas Republikas uzņēmumu reģistru (20.11.1990).

Likums “Par uzņēmējdarbību” (26.09.1990)*

Ministru kabineta noteikumi “Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi” (27.11.1997, nr.348) (iepriekšējās redakcijas bija pieņemtas 31.10.1995 un 19.11.1996).

Likums par individuālajiem (ģimenes) uzņēmumiem, lauksaimniecības vai zvejniecības saimniecībām un individuālo uzņēmējdarbību (08.01.1992).

Likums par līgumsabiedrībām (05.02.1995)*.

Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (23.01.1991)*.

Likums par akciju sabiedrībām (18.05.1993)*.

Likums par paju sabiedrībām (23.04.1991)*.

Likums par valsts uzņēmumiem (12.12.1990)*.

Likums par vietējo pašvaldību uzņēmumiem (15.03.1991)* .

Likums “Par atbilstības novērtēšanu” (08.08.1996).

Ministru kabineta noteikumi “Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju un sertificēšanas un inspicēšanas institūciju pilnvarojuma kārtība atbilstības novērtēšanai reglamentētajā sfērā” (24.12.1996, nr.463).

Adaptētais Eiropas standarts LVS-EN 45013 “Personāla sertifikācijas institūciju vispārējie kritēriji”.

Latvijas Republikas Izglītības likums (19.06.1991).

Valodu likums (05.05.1989).

Augstskolu likums (02.11.1995).

Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par augstākajām profesionālajām kvalifikācijām” (18.02.1997, nr.74).

Ministru kabineta noteikumi “Augstskolu akreditācijas noteikumi” (28.11.1995, nr.370).

Likums “Par amatniecību” (02.02.1993).

Ministru kabineta noteikumi "Par amatiem, kuros personu profesionālā darbība , pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus, ir uzskatāma par amatniecību” (22/11/1994, nr.213).

Latvijas Amatniecības kameras statūti.

Būvniecības likums (30.08.1995).

Ministru kabineta noteikumi “Būvniecības noteikumi” (07.01.1995, nr.17).

Ministru kabineta noteikumi “Dzelzceļa būvnoteikumi” (02.12.1997, nr.394).

Ministru kabineta noteikumi “Par būvspeciālistu sertifikāciju” (projekts).

Ministru kabineta rīkojums “Par pilnvaru piešķiršanu veikt būvspeciālistu profesionālās atbilstības novērtēšanu reglamentētajā sfērā” (projekts).

Autotransporta likums (23.08.1995).

Dzelzceļa likums (01.04.1998, spēkā ar 01.11.1998).

Likums “Par aviāciju” (05.10.1994).

Likums par Valsts darba inspekciju (28.04.1939, ar atjauninājumiem un grozījumiem, spēkā kopš 20.05.1993).

Likums par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību (23.02.1995).

Likums “Par nodarbinātību” (23.12.1991).

Likums “Par sociālo palīdzību” (26.10.1995).

Par Valsts zemes dienestu (likumu kopa, sākot ar likumu “Par zemes komisijām”, 10.07.1990).

Likums “Par maksātnespēju” (12.09.1996).

Likums par Latvijas banku (19.05.1992).

Kredītiestāžu likums (05.10.1995).

 

Ievērojot Latvijas Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, Latvijas likumdošanas saskaņošana reglamentēto profesiju jomā jāveic līdz 1998.gada beigām.

Darbs šajā jomā tika uzsākts 1995.gada otrajā pusgadā, pārbaudot jauno normatīvo dokumentu projektu atbilstību Eiropas (Asociācijas) Līgumam un salīdzinot tos ar Eiropas Kopienas direktīvu noteikumiem. Atsevišķas neatbilstības šajā laikā tika konstatētas 18 tiesību aktu projektiem.

Pašreiz ir izstrādāts darba variants likumprojektam par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kas ietver 17 Eiropas Kopienas direktīvu pamatprasības šajā jomā, kā arī prasības tām profesijām, uz kurām attiecas 37 t.s. liberalizācijas un pārejas posma direktīvas.

Saskaņā ar rekomendācijām, kas ietvertas Eiropas Komisijas Baltajā grāmatā “Centrāleiropas un Austrumeiropas asociēto valstu sagatavošanās integrācijai Eiropas Savienības iekšējā tirgū” (03.05.1995), iepriekš minēto direktīvu prasības būtu jāievieš nacionālajā likumdošanā pakāpeniski, trīs posmos. Taču šīs direktīvas kopumā veido savstarpēji saistītu juridisko terminu un tiesisko attiecību sistēmu, kurai nav pietiekami sistematizēta ekvivalenta pašreizējā Latvijas likumdošanā, netiek izmantots pat pamattermins “reglamentētā profesija” (kaut arī daudzi tiesību akti netieši nosaka vairākas šajās direktīvās ietvertas tiesiskās attiecības). Ievērojot šos argumentus, Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā un valdības rīcības plānā integrācijas procesa intensifikācijai, pamatojoties uz Eiropas Komisijas dokumentā “Agenda 2000” ietverto atzinumu par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, tika paredzēts “Baltās grāmatas” I-III posma direktīvas ieviest reizē, izstrādājot likumprojektu par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Likumprojekts jāiesniedz Ministru kabinetā 1998.gadā.

Izstrādātajiem darba materiāliem vēl ir nepieciešama kvalificēta juridiskā ekspertīze, tā vajadzīga arī korektai to direktīvās minēto pārejas noteikumu un iegūto tiesību normu izslēgšanai, kas pašreiz, vairāk nekā 10 gadus pēc to pieņemšanas, ir kļuvušas liekas.

Pašreizējais reglamentēto profesiju uzskaitījums ietver krietni vairāk par 200 dažādiem profesionālās darbības veidiem un amatiem. Analizējot tās, var secināt, ka vismaz pusei no šīm profesijām nav nepieciešams reglamentētas profesijas statuss, bet atbilstības novērtēšanas procedūras. Šajā gadījumā praktiski tiek izslēgtas diskriminācijas iespējas, jo vienādas tiesības un prasības attiecas kā uz Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tā arī uz citu valstu pilsoņiem.

 

8. Nobeigums

Latvija, tāpat kā lielākā daļa no “pārejas valstīm” (country in transition - termins, kas pašreiz bieži tiek izmantots, lai apzīmētu jauno politisko realitāti), sastopas ar tipiskām “pārejas” problēmām, to skaitā ar tām, kas attiecas uz veco un jauno struktūru līdzāspastāvēšanu, tiesiskajām normām un ievirzēm kopumā, tostarp izglītības, apmācības un profesionālo kvalifikāciju jomā. Maksimāli centralizētajā padomju sistēmā, kurā faktiski nebija iespējama personu brīva pārvietošanās pāri valsts robežām, nebija vajadzīgi speciāli noteikumi par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Pārejot no padomju sistēmas uz tirgus ekonomiku, decentralizāciju, uz atvērtu sabiedrību kopumā, radās nepieciešamība pēc jaunām struktūrām un tiesiskajām normām, kas tika ieviestas pakāpeniski, līdzko parādījās un tika apzinātas kārtējās problēmas. Rezultāts ir līdzīgs mozaīkai vai “atjautības uzdevumam”, kurā jāsaliek kopā sagriezts zīmējums un kurā dažu fragmentu trūkst, bet daži ir no cita zīmējuma. Tiesiskās un administratīvās sistēmas attīstības gaitā šī mozaīka ir jāsakārto.

Vairākās mūsu politikas jomās, tostarp arī izglītības politikā, vērojamas dažas radikālā liberālisma tendences. Rezultātā parādās dažas pretrunas starp liberalizēto brīvo tirgu (kam piederīga arī decentralizācija un autonomija izglītības jomā) un nepieciešamību saskaņot un nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību; šīs pretrunas ir jāpārvar.

Arī izglītības reformu gaita kopumā atbilst minētajām tendencēm. Pašreiz varam runāt par zināmu struktūras reformu stabilizāciju augstākajā izglītībā (ievērojot šī pārskata tematu, jāpiebilst, ka tas attiecas uz direktīvas 89/48/EEC jomu). Profesionālās izglītības jomā struktūras un satura reformas vēl turpinās. Un tāpēc saglabājas arī atbilstošas iespējas nodrošināt saskaņošanu ar acquis, ES valstu nostādnēm un standartiem šajā jomā. Turklāt saglabājas arī iespējas izglītības pilnveidē un attīstībā izmantot mūsdienu sistēmpieejas idejas.

Tomēr iespējas šo pieeju realizēt ir visai problemātiskas. Pirmais iemesls ir skaidra un precīza modeļa trūkums - pastāv neatbilstība starp dažādiem principiem, klasifikācijām un kvalifikācijas vērtēšanas shēmām, kuras izmanto dažādas starptautiskas un vietējas organizācijas (piemēram, ISCED un CEDEFOP klasifikācijas), starp “klasisko” un “moduļu” principu, kas minēts 5.nodaļā, starp dažādām vispārpieņemtām tradicionālām valstu sistēmām, kurām nav iekšējo pretrunu un tāpēc nav nepieciešamības kaut ko mainīt utt. Otrs iemesls - resursu trūkums Latvijas izglītības sistēmā nedod iespējas nodrošināt pastāvīgu un augsti kvalificētu ekspertu un projektu grupu izveidi. Tas rada iepriekš minēto mozaīku jau pašā izglītības konceptuālajā un tiesiskajā pamatā - Augstskolu likums tika pieņemts pirms jaunā Izglītības likuma (t.s. “jumta likuma”). Augstskolu likumā izmantota jauna nostādne, un tajā ir pretrunas ar spēkā esošo (kaut arī pašreiz novecojušo) Izglītības likumu. Tas savukārt radīja kavēkli ISCED klasifikācijas adaptācijai, jo minētajos likumos ir dažādas augstākās izglītības definīcijas.

Ievērojama profesionālās izglītības reformas daļa tiek veikta ar PHARE atbalstu un saskaņā ar divpusējiem sadarbības līgumiem ar Vāciju, Dāniju, Kanādu un Ziemeļvalstu Padomi. Tā kā projekti attiecas uz profesionālās izglītības vispārējo metodoloģiju un noteiktām profesionālās izglītības jomām, reglamentēto profesiju iespējamām īpatnībām netiek veltīta īpaša uzmanība, un mēs atkal atgriežamies pie mozaīkas problēmām.

Ņemot vērā to, ka reglamentētajām profesijām tiek sīkāk izstrādātas izglītības un apmācības programmas un kvalifikācijas prasības, kā arī īpaši noteikumi attiecībā uz šo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, būtu jāiepazīstas ar citu valstu pieredzi šajā jomā, kas dotu iespēju noteikt vispārējas izglītības programmu shēmas un salīdzināšanas principus kā “reglamentētajām”, tā arī “nereglamentētajām” profesijām. Šajā jautājumu lokā neaizvietojama būtu Eiropas Savienības ekspertu palīdzība.

Pašreizējais Latvijā reglamentēto profesiju saraksts ir acīmredzami pārāk plašs. Prasības daļai no šajā sarakstā iekļautajām profesijām, īpaši dzelzceļa transporta jomā, tikai formāli atbilst reglamentēto profesiju definīcijai. Attiecīgās prasības šajos gadījumos var “pārorientēt” uz atbilstības novērtēšanas procedūrām, nesamazinot kvalifikācijas līmeņa prasības.

Pašreiz izstrādājamais likumprojekts par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu var nodrošināt vienotu pieeju šajā jomā. Tā iesniegšanai paredzētais termiņš (1998.gada beigas) ir reāls, kaut arī ir paredzamas visai sarežģītas diskusijas ar nozaru ministrijām, profesionālajām organizācijām un izglītības iestādēm, kā arī pamatīga projekta juridiskā ekspertīze. Taču problēmas šajā jomā netiks atrisinātas tikai ar likuma pieņemšanu un formālu saskaņošanu ar acquis. Sarežģītākās problēmas ir paredzamas pieņemtā likuma ieviešanas un izpildes nodrošināšanas gaitā:

  • Pārejas noteikumu izpilde, un vispirms - grozījumi dažos desmitos likumu un Ministru kabineta noteikumos.
  • Nepieciešamo administratīvo struktūru, un vispirms - informācijas dienesta, izveide.
  • Personāla apmācība.
  • Izglītības programmu koriģēšana.
  • Atbalsta nodrošināšana nevalstiskām (galvenokārt - profesionālajām) organizācijām, kas iesaistītas profesionālajā sertifikācijā un kvalifikāciju atzīšanā, tostarp regulāru kontaktu nodrošinājums ar analogām organizācijām Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Jārēķinās ar iespēju, ka šajā uzskaitījumā tikai pārejas noteikumu izstrādi un izpildi varēs veikt bez ārējās palīdzības. Problēmu kopumā varētu formulēt kā noteiktas sistēmas izveidi, ietverot visu procesu no sākotnējās profesionālās izglītības un kvalifikācijas iegūšanas līdz tālākizglītībai un ārvalstīs iegūtās kvalifikācijas atzīšanas tehnoloģijai. Šādām problēmām principā nav viennozīmīgu (“vienīgo pareizo”) risinājumu, un tāpēc būtiska ir valstu savstarpēja sadarbība un informācijas apmaiņa.

I PIELIKUMS

Uzziņas - izraksti no Eiropas Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz reglamentētajām profesijām direktīvas 92/51/EEC darbības jomā

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums

(ar grozījumiem, kas izdarīti saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību)

. . . . .

7.A PANTS

Kopiena veiks pasākumus pakāpeniskai iekšējā tirgus izveidošanai laika posmā līdz 1992.gada 31.decembrim saskaņā ar šī panta un 8b, 7c, 28, 57(2), 59, 70(1), 84, 99, 100a un 100b panta noteikumiem un neizslēdzot pārējos šī Līguma noteikumus.

 

Iekšējais tirgus ietver teritoriju bez iekšējām robežām, kurā tiek nodrošināta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustība saskaņā ar šī Līguma noteikumiem.

 

8 PANTS

1. Ar šo tiek noteikta Savienības pilsonība.

Katra persona, kurai ir Dalībvalsts pilsonība, kļūst par Savienības pilsoni.

2. Savienības pilsoņi bauda ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un pakļaujas ar to noteiktajiem pienākumiem.

 

8.A PANTS

1. Katrs Savienības pilsonis ir tiesīgs brīvi pārvietoties un apmesties Dalībvalstu teritorijā, pakļaujoties ierobežojumiem un noteikumiem, kas noteikti šajā Līgumā, un ar pasākumiem, kas pieņemti tā izpildes nodrošināšanai.

2. Padome var pieņemt noteikumus 1.paragrāfā noteikto tiesību izmantošanas veicināšanai; attiecībā uz Komisijas priekšlikumu un pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas Padome lemj vienprātīgi, izņemot gadījumus, kuros šis Līgums nosaka citādu kārtību.

. . . . .

48. PANTS

1. Darbaspēka kustības brīvība Kopienā jānodrošina ne vēlāk kā līdz pārejas perioda beigām.

. . . . .

4. Šī panta noteikumi nav attiecināmi uz algotu darbu valsts vai pašvaldību dienestā.

 

55. PANTS

Šīs nodaļas noteikumi, par cik tie attiecas uz kādu konkrētu Dalībvalsti, nav attiecināmi uz darbībām, kas šajā Dalībvalstī ir saistītas ar valsts varas funkciju veikšanu, pat ja šai saistībai ir tikai gadījuma raksturs.

. . . . .

 

 

 

57. PANTS

1. Lai atvieglotu personām sākt darbu un veikt patstāvīgu darbību kā pašnodarbinātām personām, Padome, darbojoties saskaņā ar procedūru, kas noteikta 189.b pantā, izdod direktīvas par diplomu, sertifikātu un citu oficiālo kvalifikācijas pierādījumu savstarpēju atzīšanu.

. . . . .

 

59. PANTS

Turpmāk izklāstīto nosacījumu robežās pārejas perioda laikā pakāpeniski jāatceļ ierobežojumi pakalpojumu sniegšanas brīvībai Kopienā attiecībā uz Dalībvalstu pilsoņiem, kas ir konstituējušies citā Kopienas Dalībvalstī nekā persona, kurai šie pakalpojumi ir paredzēti.

. . . . .

 

Padomes 1992.gada 18.jūnija direktīva 92/51/EEC par otro profesionālās izglītības un apmācības atzīšanas vispārējo sistēmu, kas papildina direktīvu 89/48/EEC

 

EIROPAS KOPIENU PADOME

Ievērojot Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā 49., 57(1).un 66.pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu/1/,

sadarbībā ar Eiropas Parlamentu/2/,

ievērojot Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu /3/,

(1) Ievērojot to, ka saskaņā ar Līguma 8a pantu iekšējam tirgum jāietver teritorija bez iekšējām robežām, un,

ievērojot to, ka saskaņā ar Līguma 3(c) pantu, tādu šķēršļu likvidēšana starp Dalībvalstīm, kuri ierobežo personu pārvietošanās brīvību un brīvību sniegt pakalpojumus, ir viens no Kopienas mērķiem;

ievērojot to, ka Dalībvalstu pilsoņiem tas nozīmē gūt iespēju darboties profesijā, vai nu kā pašnodarbinātām personām, vai kā algotiem darbiniekiem, arī citās Dalībvalstīs un ne tikai tajā, kurā tie ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju;

(2) Ievērojot to, ka attiecībā uz tām profesijām, kurām Kopiena nav noteikusi nepieciešamo minimālo kvalifikācijas līmeni, Dalībvalstīm ir iespējas šādu līmeni noteikt pašām, lai tādējādi garantētu savās teritorijās kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu;

ievērojot to, ka tās tomēr nedrīkst nepildīt pienākumus, kuri noteikti ar Līguma 5., 48., 52. un 59.pantu un pieprasīt kādas Dalībvalsts pilsonim iegūt šīs kvalifikācijas, kādas tā parasti nosaka, tikai atsaucoties uz tām kvalifikācijām, kas tiek piešķirtas šīs valsts izglītības un apmācības sistēmā, ja ieinteresētā persona ir jau apguvusi šo kvalifikāciju pilnībā vai daļēji kādā citā Dalībvalstī;

ievērojot to, ka šajā sakarā jebkurai uzņēmējai Dalībvalstij, kurā attiecīgā profesija ir reglamentēta, ir jāņem vērā citā Dalībvalstī iegūtā kvalifikācija un jānosaka, vai šī kvalifikācija atbilst tai kvalifikācijai, kura tiek pieprasīta uzņēmējā Dalībvalstī;

. . . . .

 

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU:

 

Lai redzētu šī dokumenta turpinājumu, spiediet šeit.