Pārskats par pēcvidusskolas (terciāro) profesionālo izglītību Latvijā


Sagatavots pēc Eiropas Izglītības Fonda (ETF) un Eiropas Padomes Likumdošanas reformu programmas pieprasījuma

Rīga, 1997

Ievads

Eiropas Savienība un Eiropas Padome šinī gadā nolēma valstīs, kuras aptver PHARE programma veikt pētījumu par pēcvidusskolas jeb terciāro profesionālo izglītību. Kā redzams no pārskata teksta, šinī gadījumā par Latviju pārskatu izveidot bija visai sarežģīti, jo Latvijas pašreizējā likumdošana šo izglītības sektoru būtībā neparedz, līdz ar to faktiski atstājot tukšu izglītības programmu starptautiskās klasifikācijas (ISCED) 5. līmeni. Ceram, ka Eiropas Savienības un Eiropas Padomes kopīgi izstrādātie jautājumu formulējumi un varbūt arī mūsu mēģinājumi sniegt atbildes uz tiem, palīdzēs Profesionālās izglītības likuma veidošanas grupai veiksmīgi iestrādāt trūkstošo izglītības sektoru likumā, tādējādi atvieglojot Latvijas izglītības sistēmas iekļaušanos kopējā Eiropas apritē.

Pirms pārskata teksta sniedzam mūsu nelielu komentāru par to, kas tad Eiropas izpratnē ir pēcvidusskolas jeb terciārā profesionālā izglītība.

Šis izglītības sektors ir plaši izplatīts Eiropas Savienības valstīs un tā rašanās vēsture ir aptuveni šāda. Pēdējās desmitgadēs ES valstīs un arī citur pasaulē augstākā izglītība no elitāras parādības (savā laikā studēja 5-8% no visiem vienas vecuma grupas cilvēkiem) pārvēršas par masu parādību - sakarā ar mūsdienu tehnoloģijas attīstību radās papildus pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem, tādēļ studējošo īpatsvars savā vecuma grupā dažās valstīs jau sasniedz 30% un vairāk. Kā liecina Eiropas attīstīto valstu pieredze, ja studējošo īpatsvars sasniedz šādus apmērus, nav nepieciešams, lai tie visi nobeigtu studijas kā maģistri, t.i. pētnieciski orientēti. Izrādījās, ka bez biznesa administrācijas maģistriem ir nepieciešami arī banku darbinieki ar praktiskāk orientētu augstāko izglītību, līdztekus tādiem inženieriem, kuri veido jaunās ražošanas tehnoloģijas, ir pieprasījums arī pēc praktiskāk orientētiem inženieriem, kuri vada ražošanas procesu ar zināmām tehnoloģijām, utt. Šī iemesla dēļ paralēli gadsimtos ierastajai universitātes tipa augstākajai izglītībai radās "neuniversitātes" (non-university) tipa augstskolas vai studiju programmas.

"Neuniversitātes" tipa augstskolas atšķiras no universitātes tipa augstskolām nevis ar to, ka to nosaukumā nav universitātes vārda (ļoti daudzu universitātes tipa mācību iestāžu nosaukumos universitātes vārds netiek lietots) bet gan ar to, ka daudzās valstīs šādās iestādēs ne studenti, ne mācībspēki neveic zinātnisko darbību. Tā vietā uzsvars tiek likts uz augsta līmeņa profesionālo kvalifikāciju apgūšanu un praksi, tādēļ neuniversitātes tipa augstskolu beidzēji rūpniecībā bieži ir vairāk pieprasīti nekā universitāti beigušie maģistri. Šīs iestādes dažādās valstīs sauc dažādi: Vācijā par Fachhochschulen, Somijā Ammatikorkeakoulut (šie abi vārdi lartviešu valodā burtiski nozīmē: arodaugstskolas), Nīderlandē Hogescholen (augstskolas), vairākās valstīs tās sauc arī par koledžām. šajās iestādēs mācību laiks parasti ir 3-4 gadi, taču virknē valstu ir arī iespējamas arī īsākas (1-2 gadu) koledžu programmas, kuras dod atbilstošu profesionālo kvalifikāciju.

Neuniversitātes tipa augstskolas parasti ir veidojušās no tādām iestādēm, kuras mūsu izpratnē atbilst tehnikumiem, pilnībā pārejot uz uzņemšanu pēc vidusskolas, padziļinot mācību saturu, palielinot apmācības laiku un paaugstinot mācībspēku kvalifikāciju.

 

Latvijas Nacionālā Observatorija

Gala versiju sagatavoja:

Aleksandra Joma projekta vadītāja, PHARE Augstākās profesionālās
izglītības reformu programma,
Vaļņu ielā 2, LV 1098, Rīga, Latvija
telefons 7222873
fax 7243127
e-mail: vetrpog@com.latnet.lv
Baiba Ramiņa eksperte, Nacionālā Obsevatorija,
Valņu ielā 2, LV 1098, Rīga, Latvija,
telefons/fax 7221006
e-mail: Baibar@apa.lv
Andrejs Rauhvargers direktors, Akadēmiskās informācijas Centrs   (Nacionālā Observatorija),
Vaļņu ielā 2, LV 1098, Rīga, Latvija,
telefons 7225155
fax 7221006
e-mail: ENIC@IZM.GOV.LV

Atbilžu sagatavošanā piedalījās:

Jānis Čakste IZM, Augstākās izglītības un zinātnes departaments, direktors
Anatolijs Melnis IZM, Augstākās izglītības un zinātnes departaments, nodaļas vadītājs
Pēteris Sliede Rīgas Tehniskā Universitāte, Studiju departaments, direktors

Saīsinājumi:

T/PPI terciārā/pēcvidusskolas profesionālā izglītība)
IZM Izglītības un zinātnes ministrija
PIC Profesionālās izglītības centrs

1. Pamatinformācija par Terciāro (pēcvidusskolas) profesionālās izglītības sektoru.

1.1. Kāda ir terciārās/pēcvidusskolas profesionālās izglītības (T/PPI) definīcija vai koncepcija Jūsu valstī? Kādi ir galvenie pēcvidusskolas profesionālās izglītības politikas mērķi?

Koncepcija par pēcvidusskolas profesionālo izglītību tiek veidota. Pašreiz ir divi galvenie eksistējošie likumdošanas akti - LR Izglītības Likums (1991) un LR Likums par Augstskolām (1995), kuros pēcvidusskolas profesionālā izglītība nav definēta kā atsevišķs, gan no augstākās izglītības, gan no vidējās profesionālās izglītības atdalīts sektors. Valstī ir nepieciešams attīstīt pēcvidusskolas profesionālo izglītību, tādēļ tā tiek sīkāk izstrādāta jaunajā profesionālās izglītības likumā, kurš patreiz tiek veidots.

Patreizējā momentā pēcvidusskolas profesionālā de facto atrodas gan augstākās izglītības sektorā, gan vidējās speciālās izglītības sektorā.

Galvenie pēcvidusskolas profesionālās izglītības mērķi ir :

    1. piedāvāt plašāku profesionālās izglītības iespēju loku saskaņā ar darba tirgus prasībām,
    2. nodrošināt augstu profesionālās izglītības kvalitāti,
    3. saīsināt profesijas apgūšanas laiku, tādējādi nodrošinot profesionālo programmu beidzēju ātrāku iekļaušanos darba tirgū,
    4. palielināt studentu skaitu,
    5. samazināt izglītības izmaksas uz vienu studentu, tajā pašā laikā sagatavojot augsta līmeņa speciālistus apgūstamajā profesijā.

1.2. Kāda veida pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmas eksistē Jūsu valstī un kādas profesionālās apmācības sfēras tās aptver?

Uz izglītības sektoru, ko starptautiski pazīst kā "pēcvidusskolas profesionālo izglītību" pēc būtības attiecas sekojoši programmu veidi (skat. arī 1.3.):

    1. daļa profesionālās augstākās izglītības programmu (mācību ilgums vismaz 4 gadi),
    2. profesionālās programmas "augstskolu koledžās" (mācību ilgums 1,5-2,5 gadi),
    3. profesionālās tālākizglītības programmas,
    4. vidējās speciālās izglītības programmas.

Augstāk minētās programmas var tikt realizētas kā pilnslodzes, daļslodzes vai kā neklātienes izglītība.

Pēcvidusskolas profesionālā izglītība tiek realizēta sekojošos virzienos :

    1. Sociālās zinātnes - sevišķi ekonomika, uzņēmējdarbība, finanses utt.,
    2. Inženierzinātnes, ražošana un celtniecība,
    3. Lauksaimniecība,
    4. Veselība un labklājība,
    5. Humanitārās zinātnes un māksla.

1.3. Kāda veida izglītības iestādēs šīs programmas tiek īstenotas?

Pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmas tiek īstenotas :

  • augstākās izglītības iestādēs,
  • vidējās speciālās izglītības iestādēs.

LR Likums par Augstskolām paredz universitāšu tipa augstākās izglītības iestādes, kurās tiek iegūta galvenokārt akadēmiska izglītība un tiek piešķirti bakalaura un maģistra akadēmiskie grādi, kā arī doktora grāds. Līdzās šīm izglītības iestādēm likums paredz arī profesionālās augstākās izglītības iestādes, kurās tiek iegūta augstākā izglītība un profesionālā kvalifikācija. Tomēr līdz šim laikam Latvijā nav radītas izteiktas neuniversitātes tipa izglītības iestādes. Tā vietā profesionālās augstākās izglītības programmas pastāv akadēmiskās augstākās izglītības iestādēs.

Saskaņā ar valdības lēmumu inženieru, ārstu, skolotāju, juristu un daudzu citu profesionālā kvalifikācija var tikt piešķirta tikai augstākās izglītības iestādēs un studiju ilgums nedrīkst būt mazāks par 4 gadiem.

Minētās profesionālo studiju programmas (arī universitātēs) var tikt realizētas kā tīri profesionālas programmas (no kurām daļa var tikt attiecināta uz pēcvidusskolas profesionālās izglītības līmeni), vai arī kā tādas, kurās var iesaistīties pēc bakalaura līmeņa studiju pabeigšanas.

LR Likums par Augstskolām (1995) deva iespēju ieviest koledžu tipa programmas augstākās izglītības iestādēs, to skaitā arī universitātēs. Saskaņa ar pastāvošo likumdošanu pašlaik koledžu tipa programmas var tikt vērtētas kā "terciāras" vai "pēcvidusskolas", bet ne kā "augstākā izglītība" jo tajās studiju ilgums ir tikai 1,5 - 2,5 gadi. Patreiz koledžu tipa programmas tiek ieviestas Rīgas Tehniskajā Universitātē, dodot iespēju pēc tam apgūt arī pilnu augstāko izglītību, pagarinot mācību ilgumu līdz 4 - 4,5 gadiem.

Pašreizējā periodā vēl nav praktiskās pieredzes profesionālās kvalifikācijas piešķiršanā pēc augstākās izglītības iestāžu profesionālo studiju programmas un koledžu tipa programmas apgūšanas.

Augstāka līmeņa arodprogrammas (kuras varētu attiekties uz T/PPI, taču pastāvošās likumdošanas ietvaros formāli pieder vidējās izglītības līmenim) parasti tiek piedāvātas vidējās speciālās izglītības iestādēs. Saskaņā ar likumu šis sektors tiek saukts vidējā speciālā izglītība. Vidējās speciālās izglītības iestādes parasti tiek dēvētas par tehnikumiem vai koledžām. Šo programmu ilgums ir: 2 - 3 gadi audzēkņiem ar vispārējo vidējo izglītību, 1 - 2 gadi arodvidusskolu beidzējiem vai 5 gadi audzēkņiem ar 9- gadīgo pamatizglītību.

1.4. Lūdzu, sniedziet jaunākos statistikas datus par pēcvidusskolas profesionālo izglītību Jūsu valstī.

I Statistikas dati par pēcvidusskolas profesionālo izglītību augstskolās.

 

 

T/PPI sektors augstskolās*

Augstākā izglītības kopumā (iekļaujot maģistratūru)

Augstskolas

Valsts augstskolas

Privātās augstskolas

 
Augstskolu skaits

5

13

30

Augstskolās uzņemto studentu skaits(96/97)

2440

1953

19001

Kopējais studentu skaits

6371

4748

55434

Augstskolu absolventi (95/96)

887

189

7072

Studentu skaits uz vienu akadēmisko personālu

13

14

12

 

*Dati par pēcvidusskolas profesionālo izglītibu ir drīzāk jāuzskata par novērtējumu, jo patreiz vēl nav pilnīgi skaidrs, kuras profesionālās programmas var tikt attiecinātas uz T/PPI.

II Statistikas dati par paaugstinātā līmeņa arodizglītību

 

 

Izglītības sfēras Kopējais audzēkņu skaits Izglītības iestāžu skaits
   

Valsts iestādēs

Privātās iestādēs

Valsts

Privātas

1. Sociālās zinātnes, tirdzniecība un tieslietas

1545

17

12

1

2. Inženierzinātnes, ražošana un celtniecība

428

_

8

_

3. Lauksaimniecība

482

-

3

-

4. Veselība un labklājība

1515

_

7

_

5. Pakalpojumi:

transporta

apkalpojošie

drošības

 

261

434

85

-

-

-

-

 

5

1

1

 

-

-

-

6. Humanitārās zinātnes un māksla

221

_

4

-

 

2. Juridiskā bāze un pārraudzība

2.1. Kādi likumi nodrošina pēcvidusskolas profesionālās izglītības juridisko bāzi?

Pēcvidusskolas profesionālās izglītības juridisko bāzi veido:

1) LRIzglītības likums,

2)LR Likums par Augstskolām,

3) Augstskolu satversmes,

4) Vidējo speciālo mācību iestāžu statūti.

2.2. Kā galvenie likumdošanas akti definē pēcvidusskolas profesionālo izglītību?

Patreizējos likumos nav noteiktas pēcvidusskolas profesionālās izglītības definīcijas. Juridiskā situācija ir tāda, ka Latvijā ISCED 5 līmenis faktiski ir atstāts tukšs. Patreiz vienīgais "pēcvidusskolas" vai "terciārās" profesionālās izglītības veids, kas ir paredzēts Latvijas likumos, ir "augstskolu koledžas". Tomēr arī termins "augstskolu koledžas" tika ieviestas tikai pēc Augstskolu likuma pieņemšanas 1995. gada beigās. Šī iemesla dēļ lielākā daļa izglītības programmu, kas faktiski attiecas uz PTPI sektoru, pašlaik parādās tikai kā attīstītāka sastāvdaļa vidējās arodizglītības līmenī.

Tiek gaidīts, ka jaunais Profesionālās izglītības likums beidzot ieviesīs tāda izglītības līmeņa jēdzienu, kurš atrodas starp vidējo izglītību un universitātes tipa augstāko izglītību (atbilstoši ISCED 5 līmenim), radot likumdošanā vietu pēcvidusskolas profesionālajai izglītībai.

2.3.Lūdzu, raksturojiet galvenās kopīgās un atšķirīgās iezīmes likumdošanā attiecībā uz universitātes izglītību un pēcvidusskolas profesionālo izglītību.

Kā jau iepriekš minēts, patreizējā likumdošanā pēcvidusskolas profesionālās izglītības sektors nav skaidri definēts. Saskaņā ar LR Likumu par Augstskolām, var tikai nošķirt "akadēmisko programmu" no "profesionālās programmas" (jāņem vērā, ka vairums no Latvijas augstskolu "profesionālajām programmām" attiecas uz "universitātes tipa" izglītību Eiropas izpratnē un tikai daļa no tām var tikt uzskatītas par pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmām).

LR Likums par Augstskolām izvirza noteikumu, ka "akadēmiskās programmas" sakņojas fundamentālajā un lietišķajā zinātnē. Šajās programmās ir obligāts pētnieciskā darba komponents un tās galarezultātā noved pie bakalaura vai maģistra grāda.

"Profesionālās programmas" vairāk tiek sakņotas lietišķajās zinātnēs un pētnieciskais elements tajās nav obligāts. Šīs programmas paredz praktisko zināšanu un profesionālo iemaņu apgūšanu. Tādejādi, saskaņā ar LR Likumu par Augstskolām, "profesionālo programmu" grupa augstskolās ietver arī tādas programmas kā skolotāju apmācības programmas (galarezultātā iegūstot bakalaura akadēmisko grādu dotajā priekšmetā), profesionālās programmas tehniskajās zinātnēs (galarezultātā iegūstot bakalaura grādu inženierzinātnēs) un arī apmācību tādās profesijās kā ārsts, zobārsts, farmaceits, gleznotājs vai aktieris (kur programmas pēc būtības ir akadēmiskas bet bakalaura vai maģistra grādi netiek izmantoti).

Līdz ar to tikai neliela daļa no tām programmām, kuras pēc Augstskolu likuma pieder "profesionālo programmu" grupai, faktiski atbilst "pēcvidusskolas profesionālās izglītības" jēdzienam Eiropas izpratnē. Šādu programmu piemēri varētu būt augstākās izglītības programmas banku darbinieku apmācībā, plaša profila ekonomistu/juristu apmācības programmas mazo un vidējo uzņēmumu pārvaldniekiem, biznesa tulku, sociālo darbinieku u. c. apmācības programmas.

2.4. Ja pēcvidusskolas profesionālā izglītība ir iekļauta universitātēs, kādā veidā likumi un pavēles attiecās tieši uz pēcvidusskolas profesionālās izglītības sektoru un kādā veidā notiek valsts pārraudzība pār šo sektoru?

Saskaņā ar LR Likumu par Augstskolām, augstākās izglītības iestādes (valsts dibinātās un valsts atzītās augstākās izglītības iestādes) bauda plašu autonomiju. Tas attiecas gan uz pētniecisko, gan uz darbu, ieskaitot arī tās programmas, , kuras pieskaitāmas T/PPI. Tādejādi, augstskolu gadījumā praktiski nav tiešas valsts pārvaldības vai kontroles. Kā netiešas kontroles līdzeklis var tikt minēts nesen ieviestā augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas/akreditācijas sistēma. Ņovērtējot programmu kvalitāti,, kuri profesionālajām un akadēmiskajām programmām tiek pielietoti atšķirīgi kvalitātes kritēriji.

2.5. Kuras ministrijas ir atbildīgas par pēcvidusskolas profesionālo izglītību?

Par pēcvidusskolas profesionālo izglītību ir atbildīgas sekojošas ministrijas:

  • Izglītības un Zinātnes ministrija ir atbildīga kopumā - tā veic galveno pārraudzību un sagatavo likumdošanu. Visas augstskolas un lielāko daļu no paaugstinātā līmeņa arodizglītības iestādēm uzrauga Izglītības un Zinātnes ministrija.
  • Lauksaimniecības ministrija - uzrauga lauksaimniecības augstskolas un vidējās arodizglītības iestādes,
  • Labklājības ministrija - veic uzraudzību pār augstāko izglītību medicīnā, zobārstniecībā un farmācijā, kā arī pār māsu skolām, kuras ir vienas no tipiskākajām "pēcvidusskolas profesionālās" izglītības iestādēm, kuras gan formāli joprojām ir pieskaitītas uz vidējās izglītības līmenim.

Ir jāņem vērā, ka attiecībā uz augstskolām atbilstošās ministrijas funkcijās ietilpst tieši pārraudzība nevispārvalde.

2.6. Kāda ir ministriju un, iespējams, arī citu iestāžu loma pēcvidusskolas profesionālo programmu dibināšanā un akreditācijā/apstiprināšanā?

Izglītības un Zinātnes ministrija iesniedz Ministru Kabinetam izskatīšanai priekšlikumus (ja nepieciešams, saskaņojot tos ar attiecīgajām ministrijām), par augstskolu un vidējā līmeņa arodizglītības iestādžu dibināšanu, reorganizēšanuu vai likvidēšanuu. Izglītības un Zinātnes ministrija organizē augstskolu studiju programmu akreditāciju un veic vidējā līmeņa arodizglītības iestāžu mācību programmu akreditāciju.

Augstskolu studiju programmu akreditāciju ir jāapskata atsevišķi no vidējās arodizglītības programmu akreditācijas. Augstākajā izglītībā kvalitātes novērtējums balstās uz pašnovērtējumu, ko iesniedz augstskola, kuram seko starptautisko ekspertu vizīte (saskaņā ar MK noteikumiem , ekspertu grupas tiek veidotas sadarbībā ar abām kaimiņvalstīm - Lietuvu un Igauniju). Ekspertu grupā nedrīkst tikt iekļauts vairāk kā viens pārstāvis no Latvijas. Ja ir iespējams, papildus ekspertiem no Baltijas valstīm ekspertu grupā iesaista arī Rietumvalstu ekspertus. Ekspertu vērtējums tālāk tiek nosūtīts Akreditācijas komisijai, kura pieņem lēmumu. Atšķirībaakadēmisko un profesionālo programmu vērtēšanā izpaužasdivējādi - ekspertu izvēlē (starptautiski atzīti akadēmiķi akadēmiskajām programmām un augsta līmeņa praktiķi profesionālajām programmām) un atšķirīgu kvalitātes kritēriju pielietošanā. Akreditācijas process ir vienāds gan valsts, gan privātajām augstskolām.

Tām vidējās arodizglītības programmām, kuras pēc būtības pieder T/PPI līmenim, akreditāciju veic Izglītības un Zinātnes ministrija. Šajā sektorā reāla akreditācija ir veikta lielākajai daļai privāto izglītības iestāžu programmu. Šādos gadījumos mācību plānu rūpīgi izpēta 1 - 2 attiecīgās sfēras speciālisti, kuri var būt Profesionālā Izglītības Centra darbinieki, vai kurus nozīmē PIC. Akreditācijas komisija šajā gadījumā ir grupa, kura veic pārbaudi attiecīgajā izglītības iestādē uz vietas un nobeigumā pieņem lēmumu. Darba grupā parasti iekļauj arī darba devējus un sociālos partnerus. Izglītības un Zinātnes ministrijas pārraudzībā esošo arodizglītības iestāžu akreditācijas procedūra parasti netiek veikta. Tā vietā PIC ir izstrādājis mācību paraugplānu , kuru arodizglītības iestādes var pārveidot un piemērot savām vajadzībām , un modificētie mācību plāni ir atkal jāapstiprina PIC. Pastāv arī otra iespēja - skola var izstrādāt savu neatkarīgu mācību plānu un iesniegt to PIC apstiprināšanai. Galvenais kritērijs akreditācijai/apstiprināšanai visos vidējās arodizglītības gadījumos ir - vai mācību plāna izpildes rezultātā tiek izpildīti kvalifikācijas standarti dotajā profesijā.

Izglītības un Zinātnes ministrija īsteno valsts politiku vidējā arodizglītībā, ieskaitot tās augstāko līmeni.

Izglītības un Zinātnes ministrija :

  • apstiprina šo mācību iestāžu paraugnolikumus,
  • izsniedz licences privāto mācību iestāžu atvēršanai,
  • izsniedz licences mācību iestāžu profila vai/un statusa maiņai saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par uzņēmējdarbību",
  • koordinē mācību plānu un programmu izstrādi,
  • atbild par izglītībai atvēlēto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietošanu,
  • kontrolē ministrijai pakļauto iestāžu finansiālo darbību,
  • nosaka pedagoģisko darbinieku sagatavošanas saturu un kārtību, kvalifikācijas paaugstināšanas un atestācijas kārtību,
  • izstrādā akreditācijas/novērtēšanas procedūru.

Citas ministrijas :

  • likumā noteiktajā kārtībā dibina mācību iestādes, saskaņā ar paraugnolikumu izstrādā un apstiprina to nolikumus,
  • nosaka mācību saturu speciālajos priekšmetos, izstrādā mācību paraugplānus un programmu vadlīnijas,
  • izstrādā un apstiprina izglītības standartus,
  • īsteno savā pārziņā esošo mācību iestāžu finansiālo darbību saskaņā ar šim nolūkam atvēlētajiem budžeta līdzekļiem un kontrolē šo iestāžu finansiālo darbību.

 

2.7.Lūdzu, raksturojiet pēcvidusskolas profesionālās izglītības pārraudzības un autonomijas galvenās iezīmes.

Runājot par augstskolām, dažāda veida augstskolu autonomijā nav atšķirību.Augstskolu likumā augstskolām ir noteiktas sekojošas tiesības :

    1. izstrādāt un apstiprināt augstskolas Satversmi, algot personālu,
    2. noteikt gan mācību saturu, gan mācību formu,
    3. noteikt iuzņemšdanas noteikumus,
    4. noteikt galvenos pētnieciskā darba virzienus, kā arī augstskolas administrācijas struktūru un organizāciju,
    5. noteikt personāla algas,
    6. realizēt visus likumā noteiktos pienākumus un tiesības.

Augstāko izglītības iestāžu autonomija raksturojas ar varas un atbildības sadalījumu starp valsts iestādēm un augstskolu administrāciju, kā arī starp augstskolu administrāciju un akadēmisko personālu.

Valsts faktiski neveic tiešu augstskolu pārvaldīšanu. Pārvalde tiek realizēta galvenokārt caur augstākās izglītības programmu finansēšanu, caur Augstākās izglītības padomi un caur studiju programmu un izglītības iestāžu akreditāciju. Augstākās izglītības padomi (AIP) ieceļ Saeima, iekļaujot tajā augstskolu mācību spēkus, sociālos partnerus, augsta ranga ministrijas ierēdņus, taču tā nav pakļauta Izglītības un Zinātnes ministrijai. Nepieciešamības gadījumos, IZM var konkrētai augstskolai nozīmēt Padomnieku konventu, kurā tiek iekļauti darba devēji, absolventi un valsts ierēdņi.

Vidējās arodizglītības sektorā situācija ir atšķirīga. Valsts rajonos, pilsētās vai pilsētu rajonos IZM ieceļ valsts izglītības inspektoru , kas ir pakļauts tieši LR Izglītības un Zinātnes ministram un kas dabojas saskaņā ar viņa apstiprinātu nolikumu. Valsts izglītības inspektors uztur saikni starp mācību iestādēm, vietējo pašvaldību un ministriju, kontrolē likumdošanas aktu ievērošanu attiecīgā reģiona mācību iestādēs, kā arī pārstāv Izglītības un Zinātnes ministriju pašvaldībās un mācību iestādēs.

2.8. Lūdzu, ja iespējams, raksturojiet, atšķirības starp universitātes un pēcvidusskolas profesionālās izglītības sektoriem.

Augstskolas. Pašreizējā likumdošana būtībā neparedz atšķirības starp dažādām augstskolām, taču praksē ir novērojamas atšķirības akadēmisko un profesionālo programmu īstenošanā:

  • mācībspēku izvēle - profesionālajām programmām pretendenta profesionālā pieredze un profesionālās iemaņas var būt svarīgākas kā akadēmiskie grādi un saniegumi,
  • profesionālo studiju programmu mācību plānu izveidē, pretstatā akadēmiskajām programmām, bieži tiek iesaistīti arī potenciālie darba devēji un nozaru speciālisti, kuri nestrādā attiecīgajā augstskolā,
  • profesionālajās programmās `mācību process līdztekus teorētiskajām zināšanām ietver arī praktisko iemaņu apguvi,
  • profesionālo programmu gala eksāmena eksaminācijas komisijā vienmēr iekļauj pārstāvjus no nozaru/profesionālajām asociācijām, kuri nestrādā attiecīgajā augstskolā; studentu izstrādātiem augstskolas nobeiguma darbiem ir vairāk praktisks nekā pētniecisks raksturs.

Paaugstinātā līmeņa vidējās profesionālās izglītības sektorā atšķirībā no augstskolām pastāv lielāka centralizācija. Lielāku centralizāciju var novērot šādos punktos:

  • mācību iestāžu pārvaldē,
  • finansējuma sadalē un tā izlietojuma kontrolē,
  • eksaminācijas procesa organizēšanā,
  • uzņemamo studentu skaita noteikšanā

Šajā izglītības sektorā IZM vai cita ministrija, kuras pārziņā atrodas skola, ieceļ skolas direktoru (pretstatā augstskolai, kur rektors ir vēlēts amats). Skolas direktors par savu darbību atskaitās tieši attiecīgajai ministrijai.

 

3. Pārvalde, finanses un personāls.

3.1. Lūdzu, raksturojiet pēcvidusskolas profesionālās izglītības iestāžu iekšējās pārvaldes un administrācijas galvenās iezīmes.

Sakarā ar to, ka pēcvidusskolas profesionālā izglītība likumdošanā nav definēta un neeksistē kā atsevišķs izglītības sektors, tai šīs izglītības daļai, kas iekļaujas augstskolās, ir raksturīgas tādas pašas iezīmes kā augstskolai.

Augstskolu pārvaldes institūtcijas ir:

  • Satversmes Sapulce,
  • Senāts,
  • Rektors,
  • Revīzijas komisija,
  • Arbitrāžas tiesa.

Satversmes sapulce nosaka augstskolu pārstāvības, pārvaldes un lēmumu veidošanas institūciju ievēlēšanas kārtību, kā arī apelācijas kārtību pret pieņemtajiem lēmumiem. Satversmes sapulce ir augstākā augstskolas koleģiālā pārvaldes un lēmējinstitūcija. Satversmes sapulce tiek vēlēta, aizklāti balsojot. Vēlēšanās piedalās profesori un pārējais akadēmiskais personāls, studenti kā arī citu personāla grupu pārstāvji. Satversmes sapulce pieņem un maina augstskolas Satversmi, ievēl un atceļ no amata

rektoru, ievēl Senātu, Revīzijas komisiju un šķīrēj tiesu.

Senāts ir augstskolas personāla koleģiāla pārvaldes un lēmēējinstitūcija, kura nosaka augstskolas iekšējo kārtību un veido nolikumus, ieskaitot eksaminācijas un studiju programmu gala `pārbaudījumu kārtību.

Rektors realizē augstskolas administratīvo pārvaldi, kā arī bez īpaša pilnvarojuma pārstāv augstskolu uz ārpusi. Rektoru ievēl Satversmes sapulce uz laika periodu, kas nepārsniedz 5 gadus, bet ne vairāk kā 2 reizes pēc kārtas. Rektors tiek apstiprināts Ministru Kabinetā pēc Izglītības un Zinātnes ministra priekšlikuma.

Revīzijas komisija pārbauda visas augstskolas darbības un to atbilstību likumdošanai.

Šķīrēj tiesa izskata studentu un akadēmiskā personāla iesniegumus par akadēmiskāš brīvības ierobežojumiem un tiesību pārkāpumiem, kā arī konfliktus starp amatpersonām un pārvaldes institūciju struktūrvienībām.

Galvenās struktūrvienības augstskolās ir - fakultātes, institūti, katedras, pētījunieciskās laboratorijas, profesora grupas. Augstskolas struktūrvienībai var būt un var arī nebūt juridisks statuss.

Ar mērķi dot profesionālu izglītību, augstskolas pārraudzībā var tikt organizēta koledžu tipa izglītība (augstskolu koledžas).

Situācija paaugstinātā līmeņa vidējās arodizglītības iestādēs ir sekojošaŠādas mācību iestādes direktoru ieceļ attiecīgā ministrija :

Direktors

  • par savu darbību atskaitās tieši ministrijai,
  • ir atbildīgs par mācību procesa organizāciju, darbību un rezultātu kopumā,
  • ieceļ sev vietniekus un galveno grāmatvedi, nosaka viņu pienākumus, tiesības un atbildības pakāpi,
  • pieņem darbā un atbrīvo pedagogus un citus iestādes darbiniekus,
  • nosaka darbinieku algas saskaņā ar likumdošanu,
  • atskaitās par savu darbību iestādēm pakļautības kārtībā.

Katrā mācību iestādē ir izveidota Konsultatīvā Padome, kuras struktūru, mērķus un uzdevumus nosaka tās Nolikums. Tās sastāvā ietilpst sociālie partneri, vecāki un pašvaldību pārstāvji.

Katrā mācību iestādē darbojas arī Pedagoģiskā Padome, kuras kompetencē ir mācību procesa organizēšanas un īstenošanas jautājumu risināšana, izglītības kvalitātes izvērtēšana.

Radniecīgu priekšmetu pedagogi apvienojas mācību priekšmetu/ciklu metodiskajās komisijās ar mērķi izstrādāt un pilnveidot :

  • mācību satura mācīšanas un mācīšanās metodes,
  • audzēkņu zināšanu novērtēšanas metodiku,
  • eksaminācijas uzdevumus.

Ja mācību iestāde īsteno dažādu profesionālo virzienu programmas, tad tā veido īpašas Nodaļas. Skolas direktors nozīmē nodaļas vadītāju, kurš ir atbildīgs par nodaļā esošo izglītības programmu plānošanu un īstenošanu.

3.2. Ja pēcvidusskolas profesionālā izglītība ir iekļauta universitātēs, kā tā tiek nodrošināta ar pedagoģisko personālu?

Tajā pēcvidusskolas profesionālās izglītības sektorā, kas atrodas augstskolās, mācību procesu daļēji nodrošina tas pats personāls, kas apkalpo akadēmiskos kursus. Papildus tam darbā tiek pieņemti augsta līmeņa profesionāļi (šajā gadījumā augsts zinātniskais grāds nav nepieciešams), kuri bieži strādā amatu savienošanas kārtībā un paralēli turpina darbu ražošanā.

3.3. Lūdzu, raksturojiet to izglītības iestāžu finansējumu un ienākuma avotus, kurās ir iekļautas pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmas.

Augstskolas. Pēcvidusskolas profesionālā izglītība augstskolās tiek finansēta no diviem avotiem - no valsts budžeta un no mācību maksas. Valsts augstskolu finansējumā valsts budžeta līdzekļi sastāda 80%, mācību maksa 15%, pārējie ienākumi - 5% . Privātās augstskolas finandējums sastāv galvenokārt no studentu mācību maksas un citiem ienākumiem. Valsts atzītās privātās augstskolas no valsts saņem ļoti ierobežotas subsīdijas.

Valsts vidējās arodizglītības iestādes galvenokārt tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem. Mācību iestādēm ir tiesības veidot maksas grupas , piedāvājot audzēkņiem gan pilna laika , gan daļlaika izglītības programmas vai kursus. Iegūtie līdzekļi tiek apkopoti speciālo līdzekļu tāmē. Šos līdzekļus galvenokārt izmanto:

  • materiālās bāzes uzlabošanai,
  • darbinieku atalgojumam,
  • maznodrošināto studentu pabalstīšanai,
  • mācību līdzekļu iegādei vai izstrādāšanai.

Akreditētās privātās mācību iestādes saņem subsīdijas no valsts.

3.4. Lūdzu, raksturojiet pēcvidusskolas profesionālās izglītības pedagoģisko personālu.

Pēcvidusskolas profesionālā izglītība augstskolās. Tā T/PPI sektors nav atdalīts no augstākās izglības, arī pedagoģisko personālu iespējams skatīt tikai augstskolā kopumā..

Augstskolu pedagoģiskais personāls sastāv no :

  • profesoriem un asociētajiem profesoriem,
  • docentiem,
  • lektoriem,
  • asistentiem.

Augstskolu akadēmiskais personāls veic mācību darbu un pētījumus. Akadēmiskais amats ir vēlēts amats. Personas ar habilitētā doktora grādu var kļūt par profesoriem, bet personas, kurām ir vismaz doktora grāds var kļūt par asociētiem profesoriem vai docentiem. Aptuveni 49 % no visa akadēmiskā personāla ir ieguvuši habilitētā doktora vai doktora zinātniskos grādus.

Augstskolu akadēmiskajam personālam ir tiesības piedalīties augstskolu pašpārvaldes institūciju vēlēšanās un pašiem tikt tajās ievēlētiem.

Pedagoģiskā personāla atalgojumu nosaka Senāts turklāt darba likmes nedrīkst būt zemākas par Ministru Kabineta noteiktajām.

T/PPI vidējās arodizglītības iestādēs. Paaugstināta līmeņa arodizglītības programmās par skolotāju var strādāt persona, kurai ir augstākā profesionālā izglītība attiecīgajā nozarē un pabeigts arodpedagoģiskās izglītības kurss. Skolotājiem, kuri vada praktisko apmācību, ir nepieciešama vismaz 1 gada praktiskā darba pieredze uzņēmumos. Skolotāju stundu slodze klasē ir 24 stundas nedēļā un apmaksas likme par vienu stundu ir atkarīga no pedagoģiskā darba stāža.

Augstskolu pedagoģiskā personāla (izņemot profesorus, kuru alga tika nesen palielināta) un vēl jo vairāk vidējo arodizglītības iestāžu pedagoģiskā personāla atalgojums visas sabiedrības atalgojuma skalā atrodass zemu, tādēļ pedagoģiskā personāla stāvokli nevar uzskatīt par materiāli pievilcīgu.

3.5. Kādas ir pēcvidusskolas profesionālājā izglītībā nodarbinātā pedagoģiskā personāla iespējas profesionālās kvalifikācijas celšanai un kāds ir šo iespēju nodrošinājums? Cik daudz skolotāju un cik bieži ceļ savu profesionālo kvalifikāciju?

Augstskolas. Akadēmiskajam personālam reizi 6 gados ir tiesības uz apmaksātu 6 mēnešu atvaļinājumu kvalifikācijas celšanai ārpus augstskolas.-

Paaugstināta līmeņa vidējās arodizglītības iestādes. Valsts sistēma skolotāju kvalifikācijas celšanai patreiz ir izstrādāšanas stadijā. Tiek izstrādāta speciālas programmas skolotāju kvalifikācijas celšanai - vismaz vienu reizi gadā 12 stundas vai 36 stundas 3 gados. Šīs kvalifikācijas programmas tiks finansētas no valsts budžeta. Vēl nav izstrādāta vienota kvalifikācijas celšanas valsts programma īpaši pēcvidusskolas profesionālo izglītības iestāžu skolotājiem. Pašreizējā momentā pedagoģiskais personāls ceļ savu kvalifikāciju pēc katra paša iniciatīvas, izmantojot studiju programmas vai kursus valsts vai privātās augstskolās - vai arī starptautiskās palīdzības ietvaros organizētus kursus.

4. Uzņemšanasnoteikumi un procedūra

Kādai ir jābūt iepriekšējai izglītībai, lai varētu iestāties pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmās?

4.1. Augstskolās. Lai iestātos T/PPI studiju programmās, pretendentam ir jābūt atestātam par vispārējo vidējo izglītību (to var iegūt ne tikai vispārizglītojošajā vidusskolā, bet arī četrgadīgajās arodizglītības progreammās). Iepriekšējā darba pieredze netiek prasīta.

Augstskolu T/PPI studiju programmās var būt speciāli uzņemšanas noteikumi tiem pretendentiem, kuri ir pabeiguši arodvidusskolu, bet kuriem nav pabeigts pilns vispārējās vidējās izglītības kurss.

Paaugstināta līmeņa arodizglītības iestādes. Lai iestātos pēcvidusskolas profesionālās izglītības studiju programmās, pretendentiem ir jābūt vispārējai vidējai izglītībai (12 gadi) vai pabeigtai arodvidusskolai (3-4 gadi pēc 9. klases). Iepriekšējā darba pieredze netiek prasīta.

Pašlaik pastāv arī tādas studiju programmas, kas dod paaugstināta līmeņa arodizglītību, uzņemot audzēkņus ar 9- gadīgo pamatizglītību un apmācot tos 5 gadus, apmācības laikā sniedzot arī vispārējo vidējo izglītibu. Viens no profesionālās izglītības reformas uzdevumiem ir atdalīt starp vidējā līmeņa un pēcvidusskolas izglītības komponentus šajās programmās.

4.2 Lūdzu, raksturojiet uzņemšanas noteikumus, tipiskus pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmām salīdzinājumā ar universitāšu programmām.

( lūdzu skat. arī 4.1.)

Uzņemšanas noteikumi augstskolu T/PPI programmās, kā arī tajās vidējās profesionālās izglītības iestāžu programmās, kurās uzņemšanai nepieciešama vispārējā vidējā izglītība, galvenajos vilcienos neatšķiras no uzņemšanas noteikumiem augstskolu akadēmiskajās programmās.

Uzņemšanas noteikumi sastāv no divām daļām;

  • IZM noteikumiem, kas attiecas uz visām profesionālām augstākās izglītības iestādem,
  • noteikumiem, ko pieņēmis augstskolas Senāts, vai apstiprinājusi vidējās arodizglītības iestādes Pedagoģiskā Padome.

Augstāk minētie noteikumi nosaka:

  1. kādiem izvēles mācību priekšmetiem ir jābūt apgūtiem vidusskolā, lai pretendents atbilstu uzņemšanas noteikumiem konkrētajā studiju programmā,
  2. kāda veida iestājeksāmeni, vai cita veida novērtējums tiks pielietots,
  3. papildus prasības (ja nepieciešams) - piemēram, speciāla iepriekšējā apmācība, speciāli piemērotības noteikumi utt.

Vai ir kādi citi alternatīvi ceļi uzņemšanai pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmās?

4.3. Citu alternatīvu ceļu uzņemšanai pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmās nav.

4.4 Lūdzu, sniedziet informāciju par konkursu, ja uzņemšana notiek atlases veidā.

.Sakarā ar to, ka mācību vietu skaits ir ierobežots (parasti to ierobežo valsts finansējums), notiek pretendentu atlase. Pašlaik Valsts statistikas komiteja neapkopo oficiālu statistiku par konkursa lielumu. No izglītības iestāžu pārskatiem var secināt, ka konkurss ir lielāks tādās populārās specialitātēs kā ekonomika, finanses, biznesa vadība u.c. (3 - 4 pretendenti uz vietu), salīdzinot ar tehniskā profila specialitātēm (1 -2 pretendenti uz vietu).

Aptuvenais konkursa koeficients Latvijas augstskolās (pretendentu skaits/pret uzņemto skaitu):

2,6 1995/96

3,1 1996/97

Ļoti augsts konkurss 1996/97.mācību gadā augstākajā izglītībā tika novērots sekojošās Latvijas Universitātes studiju programmās :

  • biznesa vadība 15,3
  • politikas zinātnes 10,4
  • psiholoģija 12,8

Konkursa rezultāti vidējās speciālās izglītības iestādēs (daļēji arī pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā)1996/97. mācību gadā bija šādi (pēc IZM datiem):

  • kopējais 1,37
  • dienas nodaļā 1,4
  • neklātienē 1,16
  • vakara nodaļā 1.07

 

4.5. Lūdzu, raksturojiet studentu izvēli, iestājoties pēcvidusskolas izglītības programmās.

Līdz pat šim laikam pēc vidējās izglītibas iegūšanas jaunieši galvenokārt uizvēlējās studijas "tīrās" augstskolu programmās, bet studijas tajās programmās, kuras varētu attiecināt uz T/PPI tika uzskatītas par mazāk perspektīvām. Patreiz situācija mainās. Piemēram, parādās liela interese par tādām pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmām kā banku darbība, finansu pārvalde, mazo un vidējo uzņēmumu pārvalde, kā arī par tehniskajām programmām augstskolu koledžās. Vidusskolu absolventi interesējas par programmām, kuras sniedz augsti kvalificētas un pieprasītas profesionālās iemaņas īsākā laikā un vieglākā ceļā, salīdzinot ar "tīrajām" augstskolas studijām. Jācer, ka pašlaik notiekošās reformas arodizglītībā un tās likumdošanā izmainīs situāciju šajā virzienā. Bez tam ir tendence izmantot pēcvidusskolas profesionālās izglītības iespējas kā izvēli tiem, kuri vēlas turpināt mācības pēc darbā pavadītiem gadiem.

5. Mācību plāni, mācību metodes un eksāmeni

Kāds ir vispārējais mācību ilgums(gados) dažāda veida un dažādu profesionālo sfēru pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmās?

5.1. Sakarā ar to, ka pēcvidusskolas profesionālā izglītība nav definēta kā atsevišķs sektors izglītības sistēmā, uz pēcvidusskolas profesionālo izglītību var tikt attiecinātas dažāda ilguma mācību programmas:

 

Augstākās izglītības programmas, kuras attiecas uz pēcvidusskolas profesionālo izglītību 4(3) gadi
Programmas augstskolu koledžās 1,5 - 2,5 gadi
Paaugstināta līmeņa arodizglītības iestādes - koledžas 3 gadi pēc vispārējās vidējās izglītības

2 gadi pēc arodvidusskolas

5 gadi pēc 9- gadīgās pamatizglītības

 

5.2. Lūdzu, raksturojiet studiju programmu galvenās fāzes un darbības un tām atvēlēto laiku studiju programmā.

Augstskolu programmas. IZM nolikums nosaka, ka skolotāju izglītības programmās prakses laiks skolā ir 8 nedēļas. Pārējās izglītības sfērās prakses laiku nosaka katra augstākās izglītības iestāde individuāli. Piemēram, inženierzinātnēs prakses laiks uzņēmumos vai ražošanā caurmērā ilgst līdz 10 mēnešiem.

Lielākajā daļā Latvijas augstskolu mācību gads iedalās divos semestros. Katra semestra beigās ir eksāmenu sesija, kurā parasti nav vairāk par 5 mutiskiem vai rakstiskiem eksāmeniem. Beidzot studijas augstskolu T/PPI programmās, studentam ir jākārto Gala (Valsts) eksāmens un/vai jāizstrādā Diploma darbs (tehnisks projekts).

Pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmas vidējās speciālās mācību iestādēs.

Mācību laika sadalījums vidējo speciālo izglītības iestāžu programmās ir aptuveni šāds:

  • teorētiskās mācības - 50 %,
  • praktiskā apmācība (ieskaitot laboratorijas darbus, individuālos vai grupu projektus, darbnīcas) - 30 %,
  • praktiskā apmācība uzņēmumos vai ražošanā - 20 %,
  • iksemestra eksāmeni (3-5 eksāmeni semestrī),
  • gala eksāmeni.

5.3. Kādā veidā šīs programmas tiet piedāvātas - vienīgi kā pilnslodzes dienas studijas, vai arī kā daļslodzes dienas nodaļa, vakara kursi un tālmācības kursi?

Pēcvidusskolas profesionālās izglītības līmenī līdztekus pilnslodzes dienas studijām dienas nodaļā dažādās mācību iestādēs pastāv arī ir arī daļslodzes studijas vai neklātienes kursi.

5.4.Vai mācību ilgums šajos kursos atšķiras no tā, kāds ir pilna laika dienas nodaļā?

Mācību ilgums daļslodzes studijās vai neklātienē ir par 1-2 gadiem garāks nekā pilnslodzes dienas nodaļā. Studentu skaits daļslodzes studijās ir apmēram 30% no kopējā studentu skaita.

5.5. Lūdzu, raksturojiet pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā dominējošās apmācības metodes salīdzinājumā ar universitāšu studiju programmās, vispārējā vidējā izlītībā vai arodizglītībā dominējošām mācību metodēm..

Pēcvidusskolas profesionāla izglītība augstskolās. T/PPI programmās dominējošās mācību metodes daudz neatšķiras no tām, kuras izmanto universitāšu studiju programmās. Tomēr profesionālo izglītību programmās lielāku uzsvaru liek uz praktisko iemaņu apgūšanu : praktisko apmācību laboratorijās, mācību darbiem un projektiem, praktisko apmācību atbilstošos uzņēmumos.

Pēcvidusskolas profesionālā izglītība vidējās speciālās mācību iestādēs. Kā jau iepriekš minēts, ka pēcvidusskolas profesionālās programmas nav izdalītas atsevišķi, tādēļ mācību metodes ir ļoti līdzīgas tām, kuras lieto citās vidējās arodizglītības programmās. Var vienīgi atzīmēt, ka lielāks uzsvars tiek likts uz problēmu risināšanu, grupu darbu un nestandarta situācijām.

5.6. Lūdzu, raksturojiet novērtējuma un eksaminācijas veidus pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā salīdzinājumā ar universitāšu studiju programmām un vispārējo vidējo vai arodizglītību.

Augstskolu programmas. Nav būtiskas atšķirības starp novērtējumu un eksāmenu veidiem augstākajā profesionālajā un akadēmiskajā izglītībā. Patreiz tiek ieviesta kredītsistēma (līdzīga ECTS). Katrs studiju gads tiek dalīts divos semestros ar eksāmenu sesiju semestra beigās, kurā parasti ir iekļauti ne vairāk kā 5 rakstiski vai mutiski eksāmeni. Līdz šim laikam augstskolās dominējošie ir mutiskie eksāmeni. Pēcvidusskolas profesionālās izglītības augstskolu programmās nobeigumā ir Gala (Valsts) eksāmens un/vai Diploma darbs (tehnisks projekts).

OT/PPI programmas vidējās speciālās mācību iestādēs. Dominējošais novērtējums un eksāmenu veidi paaugstināta līmeņa arodizglītībā salīdzinājumā ar vidējo arodizglītību būtiski neatšķiras. Abās ir gan mutiskie, gan rakstiskie eksāmeni, nobeiguma darbs vai gala kvalifikācijas eksāmens.

5.7. Kādas metodes izmanto pēcvidusskolas profesionālas izglītības mācību procesa kvalitātes uzlabošanai?

Profesionālo programmu mācību procesa kvalitātes paaugstināšanai izmanto šādas metodes:

  • veic darba devēju interešu apsekojumu,
  • amatu savienošanas kārtībā parskolotājiem piesaista augsti kvalificētus speciālistus,
  • mācību procesa novērtēšanā un arī audzēkņu pārraudzībā un apgādē mācību prakses laikā tiek iesaistīti sociālie partneri.

5.8. Kādi kvalitātes nodrošināšanas, novērtējuma, akreditācijas utt. mehānismi ir izveidoti pēcvidusskolas profesionālās izglītības mācību procesa kvalitātes novērtēšanai un paaugstināšanai?

Saskaņā ar kvalitātes novērtēšanas/akreditācijas procesiem, augstskolu programmu akreditācija būtu jāapskata atsevišķi no vidējās arodizglītības.

T/PPI programmas augstskolās. Augstskolas studiju programmu akreditācijai ir jānotiek vismaz reizi 6 gados. Šo procedūru organizē IZM saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem. Valsts atzīti diplomi var tikt izsniegti tikai un vienīgi akreditētās augstskolās. Lēmumi par augstskolu vai studiju programmu akreditāciju tiek pieņemti Augstākās Izglītības Padomē un ir papildināti ar ārzemju ekspertu viedokli.

Augstākajā izglītībā kvalitātes novērtējums balstās uz programmas pašnovērtējuma ziņojumu, ko sagatavo pati augstskola, pievienojot starptautisko ekspertu viedokli (saskaņā ar ekspertu grupu nolikumu, kas tika pieņemts sadarbībā ar Lietuvu un Igauniju). Ekspertu grupā nedrīkst iekļaut vairāk kā vienu ekspertu no Latvijas. Ja iespējams, līdzās ekspertiem no Baltijas valstīm jāpieaicina Rietumvalstu eksperti. Ekspertu vērtējums tiek nosūtīts Akreditācijas komisijai, kura pieņem lēmumu. Akadēmisko un profesionālo programmu vērtēšana atšķiras gan ekspertu izvēlē (atzīti zinātnieki akadēmiskajām programmām un augsta līmeņa praktiķi profesionālajām programmām) gan arī atšķirīgu kvalitātes kritēriju pielietošanā.

Akreditācijas process ir vienāds gan valsts, gan privātām augstskolām.

Tām vidējās profesionālās izglītības programmām, kuras attiecas uz T/PPI akreditāciju veic Izglītības un Zinātnes ministrija . Vidējām arodizglītības iestādēm ministrs nozīmē Akreditācijas komisijas priekšsēdētāju un sekretāru, kuri nes atbildību par kvalitātes novērtējumu. Par kvalitātes novērtējumu kopumā atbildīgs ir Izglītības un Zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departaments. Akreditācijas komisijas vadītājs, kas ir viens no Profesionālās izglītības departamenta ierēdņiem, izvēlas ekspertus attiecīgajā nozarē, iekļaujot 1 - 2 speciālistus no attiecīgās sfēras, kuri parasti ir vai nu PIC darbinieki, vai arī PIC ieteiktas personas. Lielākajai daļai privāto izglītības iestāžu programmu šajā izglītības sektorā ir veikta reāla akreditācija. Atšķirībā no augstskolām, šajāgadījumā "akreditācijas komisija" ir grupa, kura veic novērtējumu, tajā skaitā arī skolas apmeklējumu, un nobeigumā pieņem lēmumu. Šādā grupā parasti tiek iekļauti arī darba devēji un sociālie partneri. Izglītības un Zinātnes ministrijas pārraudzībā esošajām valsts arodizglītības iestādēm formālā akreditācijas procedūra lielākoties nav veikta. Profesionālās Izglītības Centrs ir izstrādājis un piedāvā mācību paraugplānus, kurus skolas var piemērot sev vai pārveidot. Izmaiņas mācību plānos no jauna apstiprina PIC. Otra iespēja ir tāda, ka skola var izstrādāt savu mācību plānu neatkarīgi no Profesionālās Izglītības Centra ieteiktā, taču arī tas ir jāiesniedz apstiprināšanai. Visos šajos gadījumos galvenais kritērijs mācību plānu akreditācijai/apstiprināšanai - vai mācību plāns tiešām nodrošina kvalifikācijas standartu izpildīšanu attiecīgajā profesijā.

  1. Izglītības dokumenti vai kvalifikācijas, to profesionālā un akadēmiskā vērtība.

6.1.Kā tiek nosaukti izglītības dokumenti, kurus piešķir pēcvidusskolas profesionālās izglītības programmu beidzējiem? Kādus titulus var piešķirt šo programmu beidzējiem?

T/PPI programmas augstskolās. Augstskolu T/PPI programmu absolventi saņem diplomus, kuri apliecina iegūto profesionālo kvalifikāciju un noteiktu kvalifikācijas līmeni. Pēc beigšanas tiek piešķirti, piemēram, sekojoši kvalifikāciju tipi:

  • agronoms,
  • ekonomists,
  • inženieris,
  • tulks,
  • banku darbinieks,
  • sociālais darbinieks utt..

"Tīru" augstākās izglītības programmu gadījumā, kad studiju ilgums nav mazāks par 4 gadiem, diploma nosaukums ir "diploms par augstāko profesionālo izglītību", dažos gadījumos tas ir "bakalaurs" ar pievienotu profesionālās kvalifikācijas nosaukumu.

Pēc "augstskolu koledžu" programmām piešķirto diplomu statuss līdz Profesionālās izglītības likuma pieņemšanai joprojām ir neskaidrs.. Tā kā diploms par "augstāko izglītību" līdz šim laikam varēja tikt piešķirts, ja mācību ilgums nebija mazāks kā 4 gadi, bet šīs programmas ir būtiski īsākas (un patreizējā likumdošanā nav rietumvalstu asociēajtiem grādiem vai īsā cikla augstākās izglītības diplomiem līdzvērtīga jēdziena par -), tādēļ formāli šo diplomu juridiskais statuss pašlaik var būt tikai "diploms par vidējo speciālo izglītību".

T/PPI vidējās mācību iestādēs. Diploma juridiskais nosaukums līdz šim laikam ir "diploms par vidējo speciālo izglītību". Šis diploms nosaka profesionālās izglītības kvalifikāciju noteiktā līmenī - tehniķis vai tam radniecīgas profesijas speciālists:

  • māsas un vecmātes un radniecīgu profesiju speciālisti,
  • farmaceita asistents,
  • ceļojuma konsultants un organizators,
  • pārvaldes sekretāri un tiem radniecīgu profesiju speciālisti,
  • grāmatveži,
  • muitnieki un robežas inspektori,
  • aprūpes un tiem radniecīgu profesiju speciālisti,
  • dekoratori un dizaineri,
  • agronomijas un mežkopības tehniķi,
  • zemkopības un mežsaimniecības konsultanti,
  • skaitļošanas tehnikas operatori,
  • kuģu stūrmaņi un kuģu loči utt..

6.2. Kā var tikt starptautiski pielīdzināti izglītības dokumenti, kuri piešķirti pēcvidusskolas profesionālo izglītības programmu beidzējiem?

Svarīga piezīme anketas sastādītāju zināšanai! Pirms atbildes uz šo jautājumu, ir jāuzsver, ka patreiz eksistējošajā izglītības dokumentu starptautiskā novērtējuma praksēārzemēs iegūtas izglītības kvalifikāciju pielīdzināšana savām izglītības kvalifikācijām ir "uzņemošās" valsts prerogatīvā.Saskaņā ar šogad parakstīto Lisabonas konvencijuvalsts, kurā kvalifikācija ir iegūta, nevar "pamācīt" citas valstis kā novērtēt tās izglītības dokumentu. Sakarā ar to pirms atbildes uz jautājumu mēs uzsveram, ka "starptautiskais pielīdzinājums", kas ir atzīmēts šajā punktā, ir tikai mūsu minējums, kā kvalifikācijas varētu tikt pielīdzinātas ārzemēs un ka atbildē minētajām valstīm nav lūgts apstiprināt, ka tās novērtē Latvijas izglītības dokumentus tieši šādā veidā.

Pēcvidusskolas arodizglītība augstskolās. Pēcvidusskolas arodizglītību ar mācību ilgumu 4 gadi varētu aptuveni salīdzināt ar Vācijas "Fachhochshule" diplomu.

1,5 - 2 gadīgās augstskolu koledžu programmas dod kvalifikāciju, kuru varētu salīdzināt ar Francijas Baccalaureat+1 or Baccalaureat+2.

Pēcvidusskolas arodizglītība vidējās speciālās mācību iestādēs. Daļu no šīm programmām patreiz var aptuveni salīdzināt ar Francijas Baccalaureat professional+1 vai +2. Dažas no šīm programmām (piem. māsu skolas) ir jau tādā līmenī, ka tās var tikt salīdzinātas ar Holandes Hogenscholen vai Somijas Ammatikorkeakoulut.

6.3. Kā Jūs raksturotu tipisku pēcvidusskolas profesionālās izglītības beidzēju profesionālās nodarbinātības jomas un līmeņus (salīdzinot ar pirmās pakāpes universitātes grādiem, vispārējās vidējās izglītības diplomiem, arodapmācību kopā ar vidējo izglītību)?

Ir divi galvenie traucējumi, kas apgrūtina precīzu atbildi uz šo jautājumu.

Pirmkārt, abi T/PPI programmu veidi - gan augstskolās, gan vidējās speciālajās mācību iestādēs ir salīdzinoši jauni un nav statistikas datu par šo programmu absolventu nodarbinātību atsevišķi no kopējiem datiem par nodarbinātību.

Otrkārt, ekonomiskā situācija valstī vēl aizvien mainās un liela daļa no akadēmisko grādu/kvalifikāciju saņēmējiem patreiz strādā amatos, kur pilnībā neizmanto viņu akadēmiskās zināšanas, bet vienīgi viņu profesionālās iemaņas. Protams, var teikt, ka inženieri ar pilnu Tehniskās Universitātes inženiera izglītību ir vairāk pētnieciski orientēti nekā T/PPI inženierprogrammu beidzēji un līdz ar to pirmie var risināt sarežģītākas problēmas vai radīt jaunas tehnoloģijas, kamēr otrie labāk prot uzturēt ražošanas procesus. Biznesa administrācijas maģistriem, bez šaubām, vajadzētu risināt globālas ekonomiskas problēmas vai vadīt biznesu lielos uzņēmumos, kamēr bankās vajadzētu strādāt banku koledžu beidzējiem utt.. Tas,ka pašreizējā izkropļotajā darba tirgus situācijā liela daļa banku administrācijas maģistru strādā par banku operatoriem vai grāmatvežiem un liela daļa inženieru veic darbus, kur nepieciešama tikai tehniķa kvalifikācija, protams, aizēno vienkāršō loģikas likumu darbību..

No otras puses, paštreizējā situācija pierāda to, ka "vidējais līmenis" profesionālajā izglītībā, tāds kā pēcvidusskolas profesionālā izglītība, ir ļoti noderīgs un ka likumdošana jāizmainoa tā, lai tajā atrastosniša arī pēcvidusskolas profesionālajai izglītībai un ka profesionālāsizglītības reformas rezultātā jārodas aizvien lielākam skaitam pēcvidusskolas profesionālās programmu.

6.4. Vai pēcvidusskolas profesionālā izglītība dod pabeigtu profesionālo kvalifikāciju, vai ir nepieciešama papildus apmācība vai licencēšanas komisija?

Tā kā pēcvidusskolas arodizglītība vēl aizvien nav definēta kā atsevišķs izglītības sektors, arī atbilde uz šo jautājumu dažādos izglītības līmeņos un iestādēs ir atšķirīga. Pēcvidusskolas arodizglītības kvalifikācijas tiek uzskatītas par nobeigtām profesionālām kvalifikācijām, kas dod tiesības sākt strādāt tūlīt pēc skolas beigšanas. Patreiz Latvijā pēc skolas beigšanas papildus sertifikāts vai licence nav nepieciešama, izņemot māsu apmācību, kur tiek iegūts sertifikāts bez papildus eksāmeniem.

Ir jāņem vērā, ka tuvākajā laikā, kad Latvijas likumdošana tiks saskaņota ar Eiropas Savienību, radīsies vairāk regulētio profesiju, kurās valsts vai municipālās iestādes vai profesionālās asociācijas veiks papildus sertifikāciu/licencēšanu.

6.5. Kādas ir T/PPI beidzēju iespējas turpināt studijas universitātē?

T/PPI programmas augstskolās. 4-gadīgas "tīras" profesionālās augstākās izglītības programmas nedod automātisku iespēju tālāk turpināt studijas maģistratūrā, jo tam ir nepieciešams bakalaura grāds. Augstskolas pašlaik izstrādā pārejas pasākumus, lai dotu iespēju profesionālo programmu beidzējiem iestāties maģistra programmās. Apgūstot pilnu integrētu profesionālās un akadēmiskās izglītības programmu, kā arī studējot papildus 1 gadu (pēc profesionālās augstākās izglītības programmas pabeigšanas) varē iegūt bakalaura grādu, apgūstot tiesības iestāties maģistratūrā.

1,5 - 2 gadīgo augstskolu koledžu beidzējiem tiks dota iespēja turpināt studijas bakalaura programmās, pārskaitot arī būtisku daļu no iegūtajiem kredītpunktiem.

T/PPI vidējās speciālajās mācību iestādēs. Šo programmu beidzēji sastopas ar lielām problēmām, ja vēlas iegūt augstāko izglītību: šis sektors formāli attiecas uz vidējo izglītību, bet kredītpunktu pārskaitīšana no vidējās izglītības uz augstskolu programmām starptautiski nav pieņemta. Tātad formāli vidējo speciālo iestāžu beidzēji var studēt augstskolās uz tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kuri ir ieguvuši vispārējo vidējo izglītību. Lai dotu iespēju vidējo speciālo mācību iestāžu absolventiem turpināt studijas, dažas augstskolas sadarbojas ar vidējām speciālajām izglītības iestādēm, veidojot kursus, kuri iestājoties augstskolā dod augstākās izglītības kredītpunktus. Augstskolu mācībspēki piedalās šo kursu izveidē un/vai eksaminācijā.

7.Saikne ar nodarbinātības sistēmu.

7.1. Lūdzu, parādiet saiknes starp pēcvidusskolas profesionālo izglītību un nodarbinātības sistēmu, saistībā ar valsts un privātajiem darba devējiem, profesionālajām organizācijām utt.

. Saikne starp pēcvidusskolas arodizglītību un nodarbinātības sistēmu vēl tikai veidojas. Saikne starp arodizglītības sistēmu un darba devējiem reāli tika pazaudēta pārejas periodā 90-to gadu sākumā. Vēsturiski daļa arodskolu atradās lielos uzņēmumos un daudzas skolas uz tiem nosūtīja savus audzēkņus mācību praksē. Daudzi no šiem uzņēmumiem bija orientēti tikai uz PSRS tirgu un varēja darboties tikai PSRS ekonomiskajos apstākļos, tādēļ pirmajos neatkarības gados tie sabruka. Profesionālās izglītības un darba devēju sadarbība atsākās pēdējo 1-2 gadu laikā, meklējot jaunus ceļus, kā to labāk izdarīt. Galvenās iesaistījušās profesionālās organizācijas ir Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamera, Amatniecības Kamera un Darba Devēju Konfederācija. Agrāk Latvijā profesionālās apvienības eksistēja tikai dažām profesijām. Jaunas parādījās tikai pēdējos gados un to loma pieaug līdz ar centieniem integrēties Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

7.2. Lūdzu, raksturojiet Jūsu valstī pieejamo informāciju un informācijas avotus par nodarbinātību saistībā ar pēcvidusskolas profesionālo izglītības programmu absolventiem.

Regulāra apsekojuma rezultātu netiek veikts par konkrētu skolu vai programmu beidzēju nodarbinātību Latvijā nav. Pēdējos divus gadus Izglītības un zinātnes ministrija veic apsekojumu par arodizglītības iestāžu beidzējiem - bezdarbniekiem, kurš aptver arī T/PPI progarmmu beidzējus. Viens no svarīgākajiem informācijas avotiem ir Vaklsts Statistikas Komiteja ar savu Darbaspēka apsekojumu. Diemžēl šis apsekojums neizdala konkrētas arodizglītības programmas un faktiski neparāda arī sadalījumu pa atsevišķiem vidējās profesionālās izglītības sektoriem. Dažas arodizglītības iestādes pēdējos gados pašas apseko savus absolventus, lai uzzinātu kā tiem veicas darba tirgū. Arī Tirdzniecības un Rūpniecības Kamera un Darba Devēju Konfederācija nesen uzsāka savus apsekojumus, kuri dod vismaz daļēju situācijas raksturojumu.

Nacionālā Observatorija ar Eiropas Izglītības Fonda finansiālu un metodoloģisku atbalstu attīstās kā daudzsološa institūcija, kura nākotnē varēs sniegt ziņojumus par darba tirgus izpēti.

7.3. Kāda ir darba devēju (ieskaitot valsts iestādes, kuru pārziņā ir nodarbinātība valsts sektorā) un to asociāciju, rūpniecības un tirdzniecības kameru, profesionālo organizāciju apvienību u.c. loma valsts mēroga apspriešanā un lēmumu izstrādāšanā attiecībā uz pēcvidusskolas profesionālo izglītību?

Diskusijas par pēcvidusskolas arodizglītību ir sākušās tikai pēdējos gados, sagatavojot jauno Profesionālās izglītības likumu. Darba grupās, kuras izstrādā jauno likumu, ir iekļauti pārstāvji no Tirdzniecības un Rūpniecības kameras, Darba Devēju Konfederācijas un arī no Arodbiedrību Savienības.

Visnozīmīgākās diskusijas sākās 1996. gadā PHARE projektu "Profesionālās izglītības reforma" un "Biznesa izglītības reforma" robežās un noslēdzās ar semināru šā gada martā. Šajā seminārā piedalījās pārstāvji no darba grupām, kuras izstrādā šo likumu.

7.4.Kā Jūs raksturotu saikni starp pēcvidusskolas profesionālo izglītību un nodarbinātības sistēmu rajonu un vietējā līmenī?

Latvijas lielākajās pilsētās (Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Liepājā, Daugavpilī) tiek veidotas reģionālās augstskolas, kuras nodrošina arī pēcvidusskolas profesionālo izglītību. Veidojot konceptuālas attīstības plānus reģionālo augstskolu studiju programmām, tiek iesaistīti vietējo pašvaldību un svarīgāko darba devēju pārstāvji.

7.5.Cik lielā mērā un kādā veidā nodarbinātības sistēmas pārstāvji ir iesaistīti pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā?

Ikdienā darba devēji tiek uzaicināti kā konsultanti vai eksperti. Viņi līdzdarbojas jauno izglītības programmu izveidošanā, darbojas kā ārštata mācībspēki, darbojas kā studentu konsultanti un padomdevēji mācību prakses laikā, kā arī vada diplomdarbus. Darba devēji tiek uzaicināti arī kā lektori skolotāju kvalifikācijas celšanas semināros, darbojas Augstākās Izglītības Padomē un Skolu Padomēs vidējās arodizglītības iestādēs. Pēdējos gados darba devēju pārstāvji piedalās arī gala eksāmenos un T/PPI programmu akreditācijā.

7.6. Kā Jūsu valstī kopumā novērtē attiecības starp nodarbinātības sistēmu un pēcvidusskolas profesionālo izglītību? Kādas ir šo attiecību stiprās un vājās puses? Kā tās ir mainījušās kopš 90-to gadu sākuma?

Kopumā sadarbība starp pēcvidusskolas arodizglītības iestādēm un nodarbinātības sistēmu nav apmierinošašādu iemeslu dēļ :

  • dziļu tradīciju trūkums (plānveida ekonomikas laikā tās nevarēja izveidoties),
  • kvalifikācijas un pieredzes trūkums (gan no pedagogu, gan darba devēju puses),
  • nacionālās stratēģijas trūkums šo attiecību izveidošanā un ieviešanā.

8.Reformu ieviešana kopš 90-to gadu sākuma

8.1. Kādā ziņā situācija pēcvidusskolas profesionālālajā izglītībā ir palikusi tāda pati kā 80-tajos gados un kādi galvenie jauninājumi ir uzsākti 90-tajos gados?

80-tajos gados T/PPI Latvijā vēl nebija plaši izplatīta. Pamatā varētu uzskatīt, ka TPVE būtu ieguvuši uz vidējo speciālo iestāžu beidzēji atsevišķās tehniskās un ekonomikas specialitātēs. Pēc jaunā izglītības likuma ieviešanas 1991. gadā, šis izglītības veids tika nosaukts - "paaugstināta līmeņa vidējā arodizglītība". Tika radītas koledžu tipa arodizglītības iestādes ar 5-gadīgu mācību programmu 9-gadīgās pamatizglītības ieguvējiem, vai 2-3 gadīgas programmas audzēkņiem ar pabeigtu vispārējo vidējo izglītību.

1995. gada LR Likums par Augstskolām ieviesa koledžu tipa izglītību augstskolās.

8.2. Kādi bija galvenie veicinošie faktori pēcvidusskolas profesionālās izglītības ieviešanai vai reformai Jūsu valstī kopš 90-to gadu sākuma?

Galvenie pēcvidusskolas arodizglītību veicinošie faktori 90-tajos gados ir šādi:

  • izmaiņas darba tirgū pieprasa, jaunas personāla profesionālās kvalifikācijas,
  • jaunas starptautiskās attiecības - 1995. gadā Latvija kļūst par Eiropas Savienības asociēto valsti un Latvijai kā obligāta prasība tiek izvirzīta cilvēkresursu attīstīšana saskaņā ar Eiropas Savienības tendencēm,
  • jauna filozofija par izglītību mūža garumā,
  • partnerattiecību veidošanās starp līdzīgām izglītības iestādēm Latvijā un Eiropas Savienības, Centrālās un Austrumeiropas valstīs,
  • starptautiskie projekti jaunu mācību plānu izveidošanā, mācību līdzekļu un skolotāju apmācības attīstībā,
  • intensīvāka mācīšanās un starptautiskos semināros, konferencēs gūtās informācijas pielietošana,
  • studentu un skolotāju apmaiņa ar Eiropas Savienības valstīm un citām valstīm,
  • ekonomiskie apsvērumi - īsāks izglītības laiks kvalificētiem darbiniekiem.

8.3. Kādi ir galvenie traucējošie faktori pēcvidusskolas profesionālās izglītības ieviešanai vai reformai kopš 90-to gadu sākuma?

Galvenie traucējošie faktori pēcvidusskolas arodizglītības reformas veikšanā ir :

  • izglītības reformu ilgtermiņa un īstermiņa stratēģijas trūkums valsts līmenī,
  • biežas struktūras un personāliju izmaiņas valsts izglītības stratēģiskajā līmenī,
  • izglītības, tajā skaitā arī pēcvidusskolas arodizglītības, nepietiekamais finansējums,
  • darba tirgus sabrukums 90-to gadu sākumā,
  • vāja darba tirgus attīstības tendenču pārskatāmība, darba tirgus pētījumu trūkums,
  • vājš darba tirgus iespaids un atbalsts pēcvidusskolas arodizglītības reformām un attīstībai.

8.4., 8.5. Vai Eiropas Savienības un citas valstis kalpoja kā modeļi pēcvidusskolas profesionālās izglītības ieviešanai vai pārstrukturēšanai 90-gados? Vai Jūs sadarbojaties ar citām valstīm pēcvidusskolas arodizglītības ieviešanā vai reformās?

Starptautiskie sakari un informācijas apmaiņa 90-tajos gados veicināja reformu attīstību. Intensīva sadarbība pēcvidusskolas profesionālās jomā izveidojās ar Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju un Nīderlandi. Nevienu no šo valstu pēcvidusskolas arodizglītības sistēmām nevar automātiski pārcelt uz Latviju, neņemot vērā vietējo situāciju. Jādomā, ka tad, kad arodizglītības reforma Latvijā būs pabeigta, pēcvidusskolas arodizglītības iestādes visvairāk līdzināsies Dānijas Hogescholen vai Somijas Ammatikorkeakoulut.

8.6. Kādā veidā citu valstu palīdzība dod ieguldījumu pēcvidusskolas profesionālās programmas reformā, ieviešanā vai paplašināšanā?

Piedaloties citām valstīm un starptautiskajiem fondiem (TEMPUS, PHARE programmām, divpusējiem kontraktiem ar Vāciju, Dāniju, Zviedriju un Norvēģiju) tiek risināti šādi uzdevumi:

  • skolotāju kvalifikācijas celšana,
  • jaunu mācību plānu izveidošana,
  • jaunu mācību līdzekļu iegāde vai izstrāde,
  • jaunu novērtēšanas un eksaminācijas sistēmu izveidošana,
  • izglītības iestāžu un programmu jaunu akreditācijas sistēmu izveidošana,
  • izglītības organizēšanā un pārvaldē iesaistīto personu kvalifikācijas celšana.

9. Jaunāko reformu apspriešana, izpilde un sagaidāmā attīstība nākotnē.

9.1. Ar kādām tēmām saistās jaunāko reformu apspriešana?

Atbilstoši uz šīs sadaļas jautājumiem, galvenās debates saistās ar :

  • likumdošanu, valsts politiku un pārraudzību,
  • pārvaldi, vadību, finansējumu un personālu,
  • saiknēm ar nodarbinātības sistēmu,
  • kvalifikācijām un to vērtībām,
  • mācību plāniem un mācību metodēm.

Ir nepieciešams izveidot profesionālās izglītības koncepciju (ieskaitot pēcvidusskolas profesionālo dizglītību). Turpmāk paredzamā attīstība ir saistāma ar jauno Profesionālo izglītības likumu, kuram:

  • jānosakadecentralizācija un autonomijaprincipi,
  • jāizveido kopsummas tipa finansēšanas sistēma,
  • jānosaka sociālo partneru loma,
  • jānostiprina kvalitātes nodrošināšanas sistēma.

9.2. Kāds ir pēcvidusskolas profesionālās izglītības patreizējais stāvoklis, kas galvenokārt ņemts vērā Jūsu valstī? Kādiem jautājumiem tiek pievērsta lielāka uzmanība publiskajā apspriešanā?

Patreizējā momentā ir jūtama milzīga nepieciešamība sakārtot izglītības sistēmu. Galvenā uzmanība ir jāpievērš likumdošanas sakārtošanai. Pirmais rezultāts ir 1997. gadā izstrādātā un Ministru Kabinetā apstiprinātā Izglītības programmu klasifikācijas struktūra (pielāgota ISCED). Izglītības sistēmā attiecīgi ir izveidojusies noteikta vieta arī pēcvidusskolas arodizglītībai.

Patreiz tiek apspriesti gan pieci profesionālie un izglītības kvalifikācijas līmeņi (aprakstīti CEDEFOP), gan atvieglota virzība no arodizglītības augstākajā izglītībā.

Galvenā uzmanība publiskajā apspriešanā tiek pievērsta:

  • augstskolu koledžu izglītības un vidējās speciālās izglītības statusam, to kopīgām un atšķirīgām iezīmēm,
  • kompetenču sadalei pēcvidusskolas profesionālās izglītības pārraudzībā (autonomijas un pārvaldes pakāpe),
  • pēcvidusskolas profesionālāsizglītības programmu izveidošanai un to apstiprināšanai vai akreditācijai,
  • pedagoģiskaajam personālam,
  • iestāšanās prasībām un uzņemšanai,
  • mācību plānu struktūrai,
  • saiknei ar nodarbinātības sistēmu un tālākizglītības sistēmu,
  • kvalifikācijām un to vērtībai,
  • eksaminācijas sistēmai.

9.3. Vai tiek sagatavota jauna likumdošana attiecībā uz pēcvidusskolas profesionālo izglītību? Vai tiek gatavoti citi galvenie reformu izpildes pasākumi?

Patreiz tiek izstrādāti likumprojekti Izglītības likumam un Profesionālās izglītības likumam. Ar PHARE projektu "Augstākās profesionālās izglītības reforma" tiks izveidota:

  • augstākās profesionālās izglītības stratēģija,
  • vietējo apmācības un eksaminācijas centru stratēģija (iekļaujot sākuma arodizglītības un apmācības reformu, pēcvidusskolas arodizglītību, bezdarbnieku pārkvalificēšanu utt.).

9.4. Kuri galvenie jautājumi pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā rada grūtības likumdošanas reformu un citu reformu izpildei un pelna vairāk uzmanības?

IZM Agstākās izglītības un zinātnes departaments ir izstrādājis Ministru Kabineta noteikumus, kas garantē koledžu līmeņa izglītības programmu realizāciju universitātēs (LR Likums par Augstskolām tikai atļauj organizēt koledžu līmeņa programmas, bet neregulē tās).

9.5. Kāda loma tuvākajā nākotnē ir gaidāma Latvijas un Eiropas vai citai starptautiskai sadarbībai?

Nākotnes sadarbība ar Eiropas Savienības un citām valstīm ir nepieciešama, lai :

  • apmainītos ar informāciju par pēcvidusskolas arodizglītības attīstības un reformu tendencēm,
  • salīdzinātu pēcvidusskolas profesionālo izglītību Latvijā ar līdzīga veida izglītību Eiropas Savienības,Centrālās un Austrumeiropas valstīs,
  • organizētu skolotāju un studentu apmaiņu.

9.6. Kādu ilgtermiņa attīstību pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā Jūs sagaidāt turpmākajos 10 gados?

Nākošajos 10 gados pēcvidusskolas arodizglītība varētu tikt attīstīta sekojošos veidos:

  • attīstot pēcvidusskolas profesionālo un arodizglītības mācību iestāžu tīklu,
  • palielinot profesionālo virzienu un studiju programmu skaitu,
  • palielinot studentu un absolventu skaitu,
  • piedāvājot aizvien vairāk izglītības iespēju, kas atbilstu pieaugošajām darba tirgus prasībām,

izveidojot atbalstošu institūciju tīklu, kas palīdzēs pedagogiem pēcvidusskolas arodizglītības organizēšanā, īstenošanā un novērtēšanā.