1. POLITISKĀ UN SOCIĀLI EKONOMISKĀ INFORMĀCIJA

Bijušās Padomju Savienības centralizēti plānotajā ekonomiskajā sistēmā Latvija bija relatīvi bagāta. Diezgan augstas kvalitātes darbaspēks un labi attīstīta infrastruktūra nodrošināja lielāku Latvijas ekonomikas efektivitāti. Dzīves līmenis Latvijā gan pilsētu, gan lauku iedzīvotāju vidū bija standartiem viens no augstākajiem PSRS. Tomēr Latvijas iedzīvotāji cieta no periodiskām apgādes grūtībām un citām plānotās ekonomikas radītām problēmām, un, salīdzinot ar Rietumeiropu, atšķirības dzīves līmeņa rādītājos bija lielas.

Rūpniecības uzņēmumiem, kas tika celti Latvijā un orientēti uz vissavienības tirgu, bija nepieciešams liels darbaspēks, kas tika komplektēts citās bijušajās PSRS republikās. Tas, savukārt, izraisīja citu reģionu iedzīvotāju intensīvu migrāciju uz Latviju. Lielais nepilsoņu daudzums, kurš šādi radās Latvijā, tiek atzīts par Latvijas iekšpolitikas nopietnāko problēmu.

Tirgus ekonomikas uzsākšana izraisīja negaidīti lielu ekonomikas produktivitātes pagrimumu, pazeminot daudzu iedzīvotāju dzīves līmeni. Šī iedzīvotāju grupa saprotamu iemeslu dēļ tirgus ekonomikas priekšrocības vērtē diezgan zemu.

1.1 Demogrāfija

Pašreizējās nopietnās pārmaiņas dzīves apstākļos atspoguļojas demogrāfiskajā situācijā. Nopietnas bažas izraisa viens no Latvijas demogrāfiskie rādītāji - dzimstības līmeņa noslīdēšana ievērojami zem mirstības līmeņa.

Demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās Latvijā iezīmējās astoņdesmito gadu beigās un arī 1996.gadā nebija vērojamas īpašas pozitīvas izmaiņas. Kopš 1987.gada samazinās iedzīvotāju dabiskais pieaugums. 1991.gadā tas kļuva negatīvs - mirušo skats pārsniedza dzimušo skaitu par 116 cilvēkiem, bet 1995.gadā šī starpība sasniedza jau 17336 cilvēkus. Dzimušo un mirušo skaita dinamiku pēdējos gados rāda sekojošais attēls.

1.attēls

Dzimušo un mirušo skaits Latvijā

1.tabula

Dabiskā pieauguma rādītāji (tūkstošos)

Gads

1986.

1990.

1991.

1992.

1993.

1994.

1995.

1996.

Dzimuši

42.0

37.9

34.6

31.6

26.8

24.3

21.6

19.8

Miruši

31.3

34.8

34.7

35.4

39.2

41.8

38.9

34.3

Dabiskais pieaugums

10.7

3.1

-0.1

-3.8

-12.4

-17.5

-17.3

-14.5

Negatīvais dabiskais pieaugums raksturīgs gan pilsētu, gan un lauku iedzīvotājiem, turklāt tas attiecas ne tikai uz latviešiem, bet gan uz visām nacionālajām grupām.

Gan dzimstība un mirstība, gan arī migrācija maina iedzīvotāju sastāvu. Kaut arī visu lielāko tautību absolūtais iedzīvotāju skaits samazinās, tomēr pamatnācijas iedzīvotāju - latviešu - īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā 1996.gada sākumā bija palielinājies līdz 55.1% salīdzinot ar 54.8% iepriekšējā gada sākumā.

1996.gada sākumā no visiem Latvijas iedzīvotājiem krievi bija 32.6%, baltkrievi - 4.0%, ukraiņi - 2.9%, poļi - 2.2%, lietuvieši - 1.3%, citu tautību iedzīvotāji - 1.9%.

Latvijā 1996.gada sākumā pavisam bija 2 501 660 iedzīvotāju, no tiem 46.3% bija vīrieši un 53.7% sievietes.

Iedzīvotāju novecošanās process pastiprinājās arī 1996.gadā (iedzīvotāju sadalījumu pēc vecuma 1996.gada sākumā sk. 2.attēlā). 1996.gada sākumā pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars bija 22.8%. Darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies - no 57.7% 1990.gada sākumā uz 56.9% 1996.gada sākumā. Darbspējas vecuma iedzīvotāju noslodze (bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem), 1990.gadā bija 733, bet 1996.gada sākumā tā pieauga līdz 758 cilvēkiem. Kā zināms, pensijas vecums PSRS bija 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem, kas radīja diezgan lielu darbspējas vecuma iedzīvotāju noslodzi. Ja dzimstības līmenis turpinās pazemināties, tad pakāpeniskā pensijas vecuma palielināšana, kas notiek pašlaik un ir paredzēta vēl turpmākajos 5 gados, situāciju mainīs tikai uz laiku.

2.attēls

Iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma (0 - 64) 1996.gada sākumā

Tāpat kā visās valstīs, arī Latvijā lielu rūpniecības uzņēmumu attīstība pilsētās izraisīja cilvēku pārcelšanos no laukiem uz pilsētu. Latvijas lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Rīga. 1996. gadā tajā dzīvoja 826,1 tūkstotis iedzīvotāju, kas ir gandrīz trešdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Apmēram 18% iedzīvotāju dzīvo 6 relatīvi lielās pilsētās ar 40'000 līdz 120'000 iedzīvotāju. Izglītības, tajā skaitā profesionālās izglītības organizēšanā šīs pilsētas ir arī relatīvi neatkarīgas.

Aptuveni tāda pati iedzīvotāju daļa (19%) dzīvo mazās pilsētiņās, kuras, saskaņā ar Latvijas klasifikācijas sistēmu, tiek atzītas par pilsētām. Tādējādi pilsētu iedzīvotāji Latvijā ir apmēram 67%. Mazo pilsētu izmēri ir stipri atšķirīgi, bet tajās visās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 40 000. Dzīves apstākļi un dzīvesveids, izglītības iespējas un kvalitāte atšķiras ne tikai starp pilsētām un lauku rajoniem, bet arī starp lielajām un mazajām pilsētām. Bez šaubām, dažāda lieluma pilsētās arī situācija nodarbinātības jomā ir atšķirīga, jo padomju periodā lielie uzņēmumi tika koncentrēti tikai lielākajās pilsētās, bet mazajās savukārt atradās tikai vietējas nozīmes uzņēmumi.

1.2. Sociālā aizsardzība un sociālā politika

Sociālistiskajā režīmā visa sociālās aizsardzības sistēma bija centralizēta un stingri pārvaldīta. Tā visumā funkcionēja un garantēja zināmu sociālo aizsardzību, taču, salīdzinājumā ar rietumu sistēmām, sociālistiskā režīma rezultāti bija vāji. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir notikušas daudzas pārmaiņas.

1990. - 1991. gadā ar mērķi izveidot jaunu, Latvijas apstākļiem atbilstošu sociālās drošības modeli, kurš garantētu sociālo drošību un aizsardzību visiem valsts iedzīvotājiem un atbalstu Rietumeiropas valstu sociālās drošības standartiem, tādējādi veicinot Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā, tika uzsākta sociālās drošības sistēmas reforma. Reformas stratēģiskais uzdevums bija paaugstināt darbspējīgo valsts iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, tādējādi stiprinot ekonomisko bāzi sociālās politikas realizēšanā.

Personas pamattiesības uz sociālo aizsardzību ir noteiktas konstitucionālajā likumā ² Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi² , kurš paredz, ka katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecumā, slimības, pilnīga vai daļēja darbspēju zaudējuma gadījumā, kā arī tiesības uz bezdarbnieka pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Tā kā sociālās drošības sistēmas funkcionēšanas nodrošināšanā galvenā loma ir likumiem, 1995.gadā tika realizēta visaptveroša likumdošanas reforma. Latvijas Republikas Saeima pieņēma septiņus jaunus likumus: likumu ² Par sociālo drošību² , likumu ² Par sociālo nodokli² , likumu ² Par sociālo palīdzību² , likumu ² Par valsts pensijām² , likumu ² Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam² , likumu ² Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām² , likumu ² Par maternitātes un slimības pabalstiem² . Šo likumu uzdevums ir garantēt Latvijas iedzīvotāju sociālo aizsardzību, vienlaikus palielinot iedzīvotāju atbildību un iesaistīšanos sociālās aizsardzības nodrošināšanā, kā arī regulēt sociālās apdrošināšanas finansiālo un organisko struktūru. Bez likumiem ir izstrādāti arī citi normatīvie akti, kuri sīkāk reglamentē attiecīgo likumu piemērošanu. Turklāt dažādu sociālo pabalstu apmērus un izmaksas kārtību nosaka valdība.

Sociālās drošības sistēmas likumdošana ietver sevī:

  • likumu ² Par sociālo drošību² , kurš ir šīs sistēmas ² jumta² likums un nosaka sociālās drošības sistēmas izveides un darbības principus, cilvēku sociālās tiesības un pienākumus. Tas arī aizsargā sociālās apdrošināšanas budžetu, nosakot katra cilvēka līdzdalību un līdzdalību sociālo tiesību aizsardzībā;
  • likumu ² Par sociālo nodokli² , kurš visiem strādājošajiem nosaka vienādu sociālā nodokļa likmi 38% apmērā, pakāpeniski 5 gadu laikā to samazinot līdz 33% un mainot darbinieka un darba devēja sociālā nodokļa maksājumu attiecības. Tā rezultātā sociālais nodoklis, kas reformas sākumā tika maksāts proporcijās: 37% - darba devējs un 1% - darbinieks, 2001.gadā iedalīsies sekojoši: 18% maksā darba devējs, 15% - darbinieks;
  • likumu ² Par sociālo palīdzību² , kurš nosaka sociālo pabalstu un sociālās palīdzības saņēmēju loku, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas, kas sniedz šo palīdzību. Likums nosaka, ka valsts atbild par neredzīgo, nedzirdīgo un psihiski slimo institūcijām, bet pašvaldības par veco ļaužu pansionātiem un bērnu namiem. Sociālā palīdzība var tikt sniegta gan naudas, gan mantisko pabalstu veidā. Pabalstu apmērs ģimenei ir atkarīgs no bērnu skaita ģimenē;
  • Likumu ² Par valsts pensijām² , kurš paredz katra cilvēka vecuma pensijas lieluma atkarību no viņa darba mūžā iemaksātās sociālā nodokļa summas un darba stāža. Tiesības uz vecuma pensiju ir vīriešiem un sievietēm, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas (iemaksu) stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Likums paredz triju veidu valsts pensijas: vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensiju. Katra cilvēka pensija tiks aprēķināta, ņemot vērā iemaksāto sociālo nodokli, darba stāžu un nosacītu vidējo katra dzimuma dzīves ilgumu;
  • Likumu ² Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam² , kurš nosaka, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksu lielums ir tieši saistīts ar apdrošināšanas stāžu un vidējo izpeļņu pēdējos sešos mēnešos, par kuriem ir veikti apdrošināšanas maksājumi. Šis likums zināmā mērā veicinās arī faktiskās izpeļņas uzrādīšanu. Apdrošināmo personu ieinteresētības veicināšanai apdrošināšanas maksājumu uzskaitē un kontrolē ir paredzēts, ka apdrošināšanas maksājumus vienādās daļās veic darba devēji un pašas apdrošinātās personas. Likums ² Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam² un likums ² Par nodarbinātību² nosaka, ka bezdarbniekiem ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, bezmaksas profesionālo konsultāciju, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanos, stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā, kā arī tiesības iesaistīties citos aktīvās nodarbinātības politikas pasākumos;
  • likumu ² Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām² , kurš strādājošiem garantē īpaša veida sociālo nodrošināšanu, jo paredz apdrošināšanas atlīdzību cilvēkiem, kuri cietuši darba negadījumos vai guvuši arodslimību. Apdrošināšanas atlīdzība tiek sniegta izmaksu veidā par pārejošu darba nespēju vai darbspēju zaudēšanu. Atkarībā no darbspēju zaudējuma pakāpes tiek izmaksāti vienreizēji pabalsti, bet nepieciešamības gadījumā tiek segti arī izdevumi par cietušo personu papildus ēdināšanu, protezēšanu, rehabilitācijas līdzekļu iegādi un remontu, medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju. Darbā cietušās personas nāves gadījumā piederīgajiem tiek izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība par apgādnieka zaudējumu un apbedīšanas pabalsts. Likums paredz, ka apdrošināšanas maksājumus veic tikai darba devējs un tas ieinteresēs darba devējus uzlabot strādājošo darba apstākļus, kas garantē drošu darbu, kā arī novērš nelaimes gadījumus darbā un saslimšanu ar arodslimībām;
  • likumu ² Par slimības un maternitātes pabalstiem² , kurš paredz un regulē maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu piešķiršanu un izmaksu. Ikviena fiziska persona (tai skaitā ārvalstnieki un bezvalstnieki), kura strādā Latvijā, un ir regulāri maksājusi sociālo nodokli, ir tiesīga pretendēt uz šiem pabalstiem. Maternitātes pabalsts tiek izmaksāts sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku (50 + 56 kalendārās dienas), ja sieviete griezusies ārstniecības iestādē. Šis pabalsts var tikt piešķirts bērna tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu, ja māte mirusi, smagi slima vai atteikusies no bērna audzināšanas. Maternitātes pabalstu piešķir 100% apmērā no vidējās izpeļņas.

Neatkarīgi no saslimušās personas darba stāža likums garantē slimības pabalstu 80% apmērā no vidējās izpeļņas un paredz šī pabalsta saņemšanu vairākās darba vietās, ja darbinieks strādā pie vairākiem darba devējiem.

Patreiz visai neliela loma sociālās aizsardzības jomā ir privātajām institūcijām, kas saistīts gan ar iedzīvotāju zemo pirktspējas līmeni, gan ar neuzticēšanos privātajām finansu struktūrām.

Sociālās apdrošināšanas sistēma tiek finansēta no veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kuru iekasēšana notiek atbilstoši likumdošanai. 1997. gadā sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek izdarīti sociālā nodokļa veidā, taču sociālās drošības sistēmas reforma paredz pāreju uz sociālās apdrošināšanas maksājumu izdarīšanas individualizētu uzskaiti apdrošināto personu kontos un sociālās apdrošināšanas maksājumu sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem. Sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek ieskaitīti Valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā un šo budžetu pārvalda Valsts sociālās apdrošināšanas fonds.

Sociālā palīdzība un veselības aprūpe tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžetiem. Veselības aprūpei atvēlētie valsts budžeta līdzekļi nodrošina tikai pašu nepieciešamāko, tādēļ tie nespēj uzlabot reālo situāciju valstī.

Viens no galvenajiem sociālās aizsardzības sistēmas reformas mērķiem ir sasniegt pilnīgu pāreju uz veselības apdrošināšanas modeli. Vispārēja apdrošināšana visiem iedzīvotājiem tika uzsākta 1996. gada 1. janvārī. Obligātās apdrošināšanas sistēma bāzēsies uz veselības apdrošināšanas iestādēm, kas ir izveidotas visos Latvijas rajonos un lielākajās pilsētās, kā arī Transporta un Iekšlietu ministriju sistēmās.

Nopietna problēma jaunas medicīniskās apdrošināšanas sistēmas veidošanā ir pilnīgs atbilstošu speciālistu trūkums. Apdrošināšanas iestāžu darbinieki un medicīnas personāls ir jāizglīto un jāsagatavo darbam jaunajā situācijā. Tomēr vissvarīgākais un visgrūtākais uzdevums ir radīt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret jaunajām institūcijām, kā arī sabiedrības izpratni par jaunām darba attiecībām.

1.3. Sociālais dialogs un darba attiecības

Sociālā dialoga veidošanās pamatprincipus Latvijā nosaka vairāki tiesību akti: Darba likumu kodekss, likums "Par koplīgumiem", Ministru Kabineta 1993. gada lēmums ² Par trīspusējo darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes nolikumu² , nolikums ² Par sociālās apdrošināšanas padomi² .

Darba attiecības regulē Satversme, konstitucionālais likums ² Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi² , Latvijas Darba likumu kodekss, kā arī likumi ² Par nodarbinātību² , ² Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību² , ² Par darba aizsardzību² , ² Par valsts civildienestu² , ² Par sabiedriskām organizācijām² , ² Par arodbiedrībām² .

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika nodibināta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija.

Gan arodbiedrības, gan Latvijas Darba devēju konfederācija aktīvi piedalās sociālās politikas veidošanā, tajā skaitā nodarbinātības un jautājumu regulējošās likumdošanas izstrādē. Visi šajā jomā izstrādātie likumprojekti tiek saskaņoti ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju un izskatīti Trīspusējā konsultatīvā padomē. Trīspusējā konsultatīvā padome analizē sociāli ekonomisko situāciju valstī, izskata un sagatavo priekšlikumus Ministru kabinetam par minimālās mēnešalgas izmaiņām, kā arī izskata darba drošības jautājumus, sociālās un ekonomiskās attīstības jautājumus. Pie vairākām pašvaldībām ir izveidotas vietējās trīspusējās padomes, kuras piedalās teritoriālo nodarbinātības politikas programmu izstrādē un bezdarbnieku izglītošanas organizēšanā savā teritorijā.

1.4. Darba tirgus

Ekonomikas struktūras izmaiņa Latvijā ir ietekmējusi situāciju nodarbinātības jomā. Makroekonomiskās izmaiņas, ieskaitot produkcijas samazināšanos izraisīja bezdarba līmeņa paaugstināšanos. Notika pāreja uz darba tirgu, kas bija saistīta ar tiešākām tirgus attiecībām.

Sabrūkot PSRS, preces, kas Latvijā agrāk tika ražotas PSRS republiku vajadzībām, to zemās kvalitātes un relatīvi augsto izmaksu dēļ vairs nebija nepieciešamas. Liekā darbaspēka uzturēšanas izmaksas kļuva pārāk lielas, tādēļ diezgan daudzi cilvēki zaudēja darbu un to profesionālās prasmes un iemaņas vairs nebija nepieciešamas.

Darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti

1995. gada beigās Latvijas Valsts statistikas komiteja pirmo reizi pēc sociālisma sabrukuma veica darbaspēka izlases apsekojumu, kura mērķis bija iegūt detalizētu informāciju par situāciju Latvijas darba tirgū, par iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti.

1996. gada novembra apsekojuma rezultāti rāda, ka Latvijā 1978,4 tūkstoši iedzīvotāju ir vecumā no 15 gadiem un vecāki, no tiem 70,2% dzīvo pilsētās un 29,8% laukos.

Katram astotajam (12,7%) iedzīvotājam ir augstākā izglītība, vairāk kā pusei (52,8%) - vidējā vispārējā vai vidējā speciālā, katram piektajam (20,7%) - tikai pamatizglītība. Jāatzīmē, ka sievietēm izglītības līmenis ir nedaudz augstāks nekā vīriešiem. Tā, ar augstāko izglītību ir 13,0% sieviešu un 12,4% vīriešu, bet vidējā vispārējā vai vidējā speciālā izglītība - 52,1% sieviešu un 53,6% vīriešu. Lielākas atšķirības vērojamas, salīdzinot, kādu izglītību ieguvuši pilsētu un lauku iedzīvotāji. Pilsētu iedzīvotāju vidū augstskolu beigušo īpatsvars vairāk nekā divas reizes pārsniedz šo rādītāju laukos (attiecīgi 15,0% un 7,4%). Savukārt laukos 1,5 reizes lielāks (27,7% un 17,8%) ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ieguvuši tikai pamatizglītību.

Trīs piektdaļas (59,8%) no iedzīvotājiem vecumā 15 gadi un vairāk bija ekonomiski aktīvi (nodarbināti vai meklēja darbu). Apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 965,5 tūkstoši cilvēku, t.i., 48,8% no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk. Lielākā daļa (52,3%) no nodarināto kopējā skaita bija vīrieši.

3.attēls

Nodarbinātības līmenis pēc vecuma grupām un dzimuma
(procentos no attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaita)

Nodarbinātības līmenis (nodarbināto īpatsvars attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā) pakāpeniski pieaug vecumā pēc 20 gadiem. Jauniešu vidū (vecumā no 15 līdz 19 gadiem) nodarbinātības līmenis ir zems, galvenokārt, tādēļ, ka ievērojama daļa jauniešu vēl apmeklē skolu. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā 40-44 gadi jau sasniedz 77%. Sievietēm pēc 55 gadiem, bet vīriešiem pēc 60 gadiem nodarbinātība strauji samazinās, kas izskaidrojams ar pensijas vecuma iestāšanos.

Atšķirīga situācija veidojas vecuma grupās pa dzimumiem. Sevišķi izteikta tā ir jaunākajās vecuma grupās līdz 34 gadiem, kad nodarbināto vīriešu īpatsvars ievērojami pārsniedz sieviešu nodarbinātības līmeni. Daļējs izskaidrojums šai situācijai ir tas, ka daudzas jaunas sievietes paliek mājās ar bērniem līdz trīs gadu vecumam (ierēdņu kandidātiem - līdz viena gada vecumam), jo likumdošanā ir paredzēta iespēja atrasties apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā un bērnus, līdz tie sasniedz trīs (viena) gadu vecumu, audzināt mājās. Vēl viens iemesls jauno vīriešu augstākam nodarbinātības līmenim varētu būt tas, ka pašreizējie ekonomiskie apstākļi viņiem devuši labākas iespējas atrast darbu, bet jaunām sievietēm bieži vien darba atrašanai nepieciešama labāka izglītība.

Sasniedzot 40 gadu vecumu, nodarbinātības atšķirības starp dzimumiem izzūd, taču sākot ar vecuma grupu 50-54 gadi atkal vērojams nodarbināto vīriešu pārsvars.

Katrs piektais nodarbinātais (20,8%) strādā dažādu rūpniecības nozaru uzņēmumos, katrs sestais (17,3%) - lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā, bet katrs astotais (12,5%) - tirdzniecībā.

Atsevišķos darbības veidos - ieguves rūpniecībā (86,4% no strādājošo kopskaita), būvniecībā (83,2%), zvejniecībā (77,8%), kā arī elektroenerģijā, gāzes un ūdens apgādē (76,8%) pārsvarā strādā vīrieši, savukārt, veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē (82,9%), izglītībā (80,2%), viesnīcās un restorānos (66,2%) galvenokārt nodarbinātas sievietes.

Pēc nodarbinātības statusa Latvijā darba ņēmēji ir 84,8% no kopējā nodarbināto skaita, darba devēji - 2,9%, pašnodarbinātie - 7,9%, ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi, radinieki - 4,3%. 0,1procentam iedzīvotāju nepietiekamās informācijas dēļ nebija iespējams noteikt nodarbinātības statusu.

Trešdaļa darba devēju (30,9%) ir saistīti ar tirdzniecību, trešdaļa (29,3%) - lauksaimniecību, medniecību un mežsaimniecību. Latvijā uzņēmējdarbība ir raksturīgāka vīriešiem - darba devēju vidū sieviešu ir gandrīz 3 reizes mazāk nekā vīriešu.

Pašnodarbināto īpatsvars laukos ir ievērojami lielāks nekā pilsētās. Laukos gandrīz visi pašnodarbinātie ir darbojas lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā, savukārt pilsētās - tirdzniecībā. Pilsētās pašnodarbināto vīriešu pārsvars pār sievietēm ir lielāks nekā laukos.

 

Katras valsts ekonomiskās stabilitātes rādītājs ir pēc iespējas zemāks bezdarba līmenis. Latvijā bezdarba problēma ir ļoti aktuāla, jo, reorganizējot un privatizējot uzņēmumus, virknei valsts rūpnīcu pārtraucot darbību, daudzi strādājošie ir palikuši bez darba. Valsts Statistikas komitejas veiktā darbaspēka apsekojuma mērķis bija noskaidrot galvenos bezdarba iemeslus, raksturot darba meklētājus pēc dažādām pazīmēm, uzzināt bezdarba perioda ilgumu un veidus, kā darba meklētāji cenšas atrast darbu.

Saskaņā ar pieņemto metodoloģiju darba mekētāja definīcija ir šāda:

par darba meklētājiem tika uzskatītas personas 15 un vairāk gadu vecumā, kuras apsekojuma nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba (atvaļinājums, slimība u.c.), pēdējo četru nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas tuvāko divu nedēļu laikā sākt strādāt. Minētās personas varēja vai nu būt vai nebūt reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā.

 

Atšķirības starp laukiem un pilsētu. Apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā ir 216,7 tūkst. darba meklētāju jeb 18,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem), pilsētās to īpatsvars ir augstāks nekā laukos - attiecīgi 21,3% un 10,8%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī personas, kam galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā. Daudzi lauku iedzīvotāji, kuri zaudēja darbu kolektīvo saimniecību sabrukuma rezultātā, tagad gūst iztiku savās saimniecībās.

4.attēls

Darba meklētāju īpatsvars Latvijā

(procentos no attiecīgās vecuma grupas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita)

Atšķirības dzimumu un vecuma grupu starpā. Vīriešiem darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā valstī kopumā ir nedaudz augstāks nekā sievietēm, veidojot 18,9% un 17,7%.

4. attēlā redzams, ka darba meklētāju visaugstākais īpatsvars ir vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem, pie kam sievietēm tas sasniedz 49,3% no šīs grupas ekonomiski aktīvajām sievietēm, bet vīriešu vidū mazāk - 43,4%. Šeit nepieciešams atzīmēt, ka liela daļa jaunu cilvēku šajā vecumā vēl mācās skolā un neietilpst darbaspēkā (šajā vecuma grupā tikai 24,3% iedzīvotāju ir ekonomiski aktīvi, pie kam jaunieši ir vairāk iekļāvušies darbaspēkā - 28,3% nekā jaunietes - 20,2%). Jauniem cilvēkiem ir grūti atrast darbu, jo viņiem nav ne darba pieredzes, ne attiecīgas izglītības (lielākajai daļai no tiem ir tikai pamatizglītība).

Nākamajā vecuma grupā (20-24 gadi) darba meklētāju īpatsvars (23,6%) abiem dzimumiem salīdzinot ar vecuma grupu 15-19 gadi samazinās gandrīz divas reizes.

Valsts noteiktā pensija nav pietiekama, lai segtu visus izdevumus. Sasniedzot pensijas vecumu, atkal pieaug to iedzīvotāju īpatsvars, kas ir bez darba un vēlas strādāt. Pēc 65 gadiem darba meklētāju - sieviešu īpatsvars strauji pieaug, bet vīriešu - samazinās.

5.attēls

Nodarbināto un darba meklētāju izglītības līmenis, procentos no kopskaita

 

Atšķirības starp nodarbināto un darba meklētāju izglītības līmeni. Darba meklētāju vidū to personu īpatsvars, kurām ir augstākā izglītība (8,3%), ir divas reizes mazāks par attiecīgās grupas īpatsvaru nodarbināto skaitā (18,9%). Darba meklētāju vidū lielāku īpatsvaru (26,3%) veido vidējo vispārējo izglītību ieguvušie, nodarbināto kopskaitā to ir 20,8%. Savukārt, tikai pamatizglītību vai zemāku par pamatizglītību ieguvušo īpatsvars ir lielāks darba meklētāju vidū (21,6%, kamēr nodarbināto skaitā tas ir 14,3%). Šie dati liecina, ka personām ar augstāko vai vidējo speciālo izglītību bijušas lielākas iespējas piemēroties situācijai darba tirgū.

Dažādu darba meklēšanas veidu izmantošana. Darba meklētāji izmanto dažādus veidus, lai atrastu darbu. Vairāk nekā ceturtdaļa - 28,0% darbu meklēja, iztaujājot radiniekus draugus, ceturtdaļa - 25,1% darba meklētāju reģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, katrs piektais - 21,6% regulāri sekoja darba piedāvājumiem sludinājumos, sestā daļa - 17,2% darba meklējumos devās tieši pie darba devējiem. Privātajos nodarbinātības dienestos griezušies tikai 5,4% bez darba palikušo. Iespējams, ka daudzus atturējusi samaksa par tajos sniegtajiem pakalpojumiem. Sludinājumus presē ievietojuši tikai 2,4%, bet 0,3% darba meklētāju mēģināja paši noorganizēt savu uzņēmumu.

Dati par bezdarbniekiem

Reģistrētie bezdarbnieki ir cilvēki, kuriem piešķirts bezdarbnieka statuss. Saskaņā ar LR likumu ² Par nodarbinātību²

par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs nestrādājošs LR pilsonis vai ārvalstnieks: kurš ir darbspējas vecumā; kuram nav citu ienākumu vismaz valsts noteiktās minimālās darba algas apmērā un kurš neveic uzņēmējdarbību; meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.

Nodarbinātības valsts dienesta informācija liecina, ka līdz 1997. gada 1.aprīlim par bezdarbniekiem bija atzīti 94,7 tūkst. cilvēku jeb 7,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. 1996. gada 1.aprīlī - attiecīgi 88,2 tūkst. un 7,0%. Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma. Vairāk nekā puse - 52% bezdarbnieku bija vecumā 30-49 gadi, bet katrs piektais bezdarbnieks bija jaunietis vecumā līdz 25 gadiem.

6.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma (1997.gada 1.aprīlis)

Bezdarbnieku sadalījums pa profesijām liecina, ka visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršo profesiju pārstāvji, kuru pamatuzdevums ir veikt nekvalificētus darbus būvniecībā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, rūpniecībā u.c. - 25,0 tūkst. cilvēku, jeb 26% no kopskaita. Savukārt vismazāk bezdarbs skāris augstākās kvalifikācijas profesiju grupu, to skaits ir tikai 1,9 tūkst. cilvēku, kas sastāda 2% no bezdarbnieku kopskaita.

7.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības . Tikai 6% bezdarbnieku ir augstākā izglītība. Visvairāk bezdarbnieku - 32% ir ar vidējo vispārējo izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību - 25%.

1.5. Nodarbinātības politika

1991.gada decembrī Latvijā tika pieņemts likums ''Par nodarbinātību² un 1992.gada februārī tika reģistrēts pirmais bezdarbnieks. Nodarbinātības politiku valstī realizē Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienests.

Valsts budžetā tiek paredzēti līdzekļi nodarbinātības jautājumu risināšanai, tajā skaitā pasīviem (bezdarbnieku pabalstiem) un aktīvās nodarbinātības pasākumiem. Aktīvie pasākumi ietver profesionālo konsultēšanu, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu, pagaidu darbavietu radīšanu, darba meklētāju klubu veidošanu, u.c. Nodarbinātības jautājumu risināšanai pavisam tiek atvēlēti 2-3% no kopējā valsts budžeta līdzekļiem. Sadalījums starp līdzekļiem, kas atvēlēti aktīvās nodarbinātības pasākumiem un pasīvajiem pasākumiem katru gadu tiek mainīts. Pēdējos gados ievērojami pieaugusi aktīvo pasākumu finansēšana. 1992. gadā aktīvajiem pasākumiem tika izlietots 3,1%, bet 1997.gadā paredzēts aktīviem pasākumiem izlietot 23,7% no visiem nodarbinātības jautājumu risināšanai paredzētajiem līdzekļiem.

Nozīmīgākais aktīvās nodarbinātības pasākums ir bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana tika uzsākta 1992. gadā, kad tika pieņemti noteikumi ² Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu² . Šim mērķim tiek izlietots 2/3 no visiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem paredzētajiem līdzekļiem.

Pieaugot kvantitatīvajai neatbilstībai starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu profesionālajā aspektā, pieaug sociālā nepieciešamība pēc bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas. 1993. gadā uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos tika nosūtīti 3,7%, 1994. gadā - 6,2%, 1995. gadā - 7,6% no bezdarbnieku kopskaita, 1997. gada pirmajos trīs mēnešos - 2% .

Pašlaik viena no galvenajām Latvijas darba tirgus problēmām ir darbaspēka teritoriālā un profesionālā mobilitāte. Profesionālo mobilitāti jānodrošina Nodarbinātības valsts dienestam. Profesionālās izglītības sistēma jāuzlabo, lai, sagatavojot jauniešus visās profesijās, tiktu ņemtas vērā paredzamās izmaiņas nodarbinātības struktūrā.

Latvijas likumdošana un īpaši Darba likumu kodekss paredz atsevišķu mazaizsargātu iedzīvotāju grupu - jauniešu līdz 18 gadu vecumam, invalīdu, sieviešu, kurām ir mazgadīgi bērni, pirmspensijas vecuma iedzīvotāju aizsardzību. Piemēram, nav atļauts pieņemt pastāvīgā darbā personas, kas ir jaunākas par 15 gadiem. Normālais darba laiks jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un sievietēm, kurām ir bērni līdz 3 gadu vecumam, ir noteikts 35 stundas nedēļā, par kuru viņiem jāsaņem pilnu darba samaksu.

1.6. Ekonomika

Pārejot uz tirgus ekonomiku, Latvija, tāpat kā visas citas Austrumeiropas valstis, saskārās ar daudzām problēmām, ieskaitot vāju kapitāla tirgu, inflāciju un piedāvājuma un pieprasījuma krīzi. Līdz astoņdesmito gadu beigām Latvija bija pilnīgi integrēta padomju ekonomikas sistēmā. Padomju Savienības sabrukšanas rezultātā gan ekonomisku, gan daļēji arī politisku iemeslu dēļ tika izjauktas vecās ekonomiskās saites un ražošanas modelis. Šo iemeslu dēļ deviņdesmito gadu sākumā ekonomiskā aktivitāte strauji samazinājās. Rūpnieciskā ražošana samazinājās sakarā ar eksporta iespēju izzušanu uz bijušo Padomju Savienību, kā arī ar lētu izejmateriālu un enerģijas trūkumu.

Bijušajā PSRS daudzu preču cenas tika noteiktas pēc tīri politiskiem apsvērumiem bez jebkāda ekonomiska pamatojuma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cenu liberalizācija 1991. un 1992. gadā izraisīja šoku iedzīvotājos. 1991. gadā inflācija sasniedza 262%, pieaugot līdz 958,6% 1992. gadā. Šī hiperinflācija bija rezultāts arī vispārējam cenu pieaugumam rubļa zonā, kuru savukārt izraisīja bijušo padomju republiku centrālo banku monetārās ekspansijas politika.

Konvertējamas Latvijas valūtas - lata - ieviešana 1993. gada jūnijā iezīmēja inflācijas pakļaušana kontrolei. Konsekventas ekonomiskās politikas rezultātā, valdībai un Latvijas Bankai realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku, inflācija samazinājās līdz 35% 1993. gadā, 25% 1994. gadā un 23,1% 1995. gadā. 1996. gada pirmajos vienpadsmit mēnešos patēriņa cenu inflācija bija 12,5%. Deklarācijā par Ministru kabineta darbu valdība ir apņēmusies saglabāt kursu uz inflācijas samazināšanu arī turpmākajos gados.

Iekšzemes kopprodukta apjoms no 1990. gada ir ievērojami samazinājies, skat. 8.att.. Straujais iekšzemes kopprodukta kritums Latvijā 1991. un 1992. gadā tika apturēts 1993. gada vidū. 1994. gadā pirmo reizi pēc reformu uzsākšanas Latvijā iekšzemes kopprodukts nevis samazinājās, bet pieauga par 0,6%. Tas notika uz privātā patēriņa un investīciju apjoma pieauguma rēķina. 1995. gadā Latvijas tautsaimniecības attīstību būtiski ietekmēja komercbanku krīze, kuras dēļ pasliktinājās monetārā situācija valstī un iekšzemes kopprodukts atkal samazinājās par 1,6%. 1996. gada pirmajos deviņos mēnešos , salīdzinot ar 1995. gada attiecīgo laika posmu, iekšzemes kopprodukts bija pieaudzis par 2,3%.

1996. gadā pirmo reizi kopš ekonomisko reformu uzsākšanas tika reģistrēts reāls pozitīvs pieaugums apstrādājošā rūpniecībā kopumā, straujš kāpums ir transporta un sakaru nozarē. 1996. gadā strauji ir pieaugusi koksnes un koka izstrādājumu, tekstilizstrādājumu un pārtikas produktu ražošana. Tomēr daudzas nozares nespēj izkļūt no stagnācijas. Kopš reformu sākuma nav izdevies apturēt ražošanas kritumu elektrisko mašīnu un aparātu, radio, televīzijas un sakaru iekārtu un aparatūras, automobīļu ražošanā. Arī lauksaimniecībā kopumā kritums vēl nav apturēts.

8.attēls

Latvijas iekšzemes kopprodukta dinamika
(1990.gada salīdzināmajās cenās)

Līdzīgas tendences vērojamas arī pētot iekšzemes kopprodukta rādītājus rūpniecībai un lauksaimniecībai.

9.attēls

Lauksaimniecības un rūpniecības produkcijas dinamika
(1990.gada salīdzināmajās cenās)

Kopš 1994. gada vidus pakāpeniski pieaug preču eksports, it īpaši uz ES valstīm. Latvijā ir mainījusies arī ārējās tirdzniecības struktūra: ES īpatsvars ir palielinājies, bet NVS - samazinājies. 1996. gada 9 mēnešos ārējās tirdzniecības apgrozījumā lielākais īpatsvars bija ES - 47,6% no kopējā apgrozījuma, NVS - 29,3%. Ārvalstu tirdzniecības apgrozība redzama 2. un 3. tabulā.

2.tabula

Rūpniecības preču apgrozība (ISIC D nodaļa) miljonos dolāru

Gads

1993.

1994.

1995.

Eksports

902.6

873.7

1108.5

Imports

640.6

1037

1540.4

 

3.tabula

Lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā (ISIC A nodaļa) miljonos dolāru

Gads

1993.

1994.

1995.

Eksports

54.7

73.6

150.8

Imports

18.5

41.8

56.0

2. un 3. tabulā redzamie dati uzrāda nelielu eksporta preču ražošanas pieaugumu, tomēr rūpniecības preču importa pieaugums ir daudz ievērojamāks. Lauksaimniecības preču ārējās tirdzniecības apgrozība ir apmēram 10 reizes mazāka nekā rūpniecības precēm, šajā jomā galvenā loma ir mežsaimniecībai un kokapstrādei, kas tiek uzskatītas par gandrīz vienīgo ienesīgo biznesu Latvijā. Vispārējai Latvijas ekonomikas raksturošanai var noderēt kopīgās ārvalstu tirdzniecības apgrozības rādītāji 4.tabulā.

4.tabula

Kopējās ārvalstu tirdzniecības apgrozības rādītāji (tūkstošos latu)

Gads

1993.

1994.

1995.

Eksports

1000.9

989.7

1304.5

Imports

964.0

1241.5

1749.0

Rādītāji liecina, ka ārējā tirdzniecībā nav līdzsvara starp eksportu un importu. Pastāv un kļūst arvien nopietnāks jautājums, kā valsts var nosegt lielo importa pārsvaru pār eksportu.

Makroekonomiskā stabilitāte valstij ir nepieciešama, taču tas nav vienīgais nosacījums, lai nodrošinātu līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi. Viens no galvenajiem šķēršļiem ekonomikas izaugsmei ir strukturālo reformu aizkavēšanās, tādēļ tās ir jāizvērš un jāpaātrina, tāpat jāveicina vietējās un ārvalstu investīcijas. Nopietnu ekonomisku problēmu rada diezgan lēnais lielo valsts uzņēmumu privatizācijas process. Valdība ir nodevusi Latvijas Privatizācijas aģentūras rīcībā visus valsts uzņēmumus un valsts statūtsabiedrības, kuras tā ir iecerējusi privatizēt. Pašreiz privatizāciju galvenokārt kavē uzņēmumu sliktais finansiālais stāvoklis, investoru trūkums un ieilgusī īpašuma denacionalizācija un atdošana tā likumīgajiem īpašniekiem.

Kā bijušo valsts uzņēmumu privatizācijas piemērs bieži tiek minēta telekomunikāciju privatizācija. Pēc jaunās starptautiskās telekomunikāciju kompānijas Lattelekom izveidošanas 1993. gadā sākās nopietna moderno telekomunikāciju tehnisko līdzekļu attīstība Latvijā un telefonu sistēmas modernizācija Latvijā ir skaidri redzama. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka monopoltiesības telekomunikāciju pakalpojumiem, kuras Lattelekom tika garantētas uz 20 gadiem, ir cēlonis tam, ka maksa par starptautiskajām tālsarunām ir augstākā Eiropā. Otra problēma ir tāda, ka Lattelekom monopoltiesības ir apturējušas konkurenci telekomunikāciju jomā ne tikai pakalpojumos, bet arī telekomunikāciju speciālistu izglītībā, jo būtībā jēga ir tikai tādai izglītošanas sistēmai, kuru akceptē Lattelekom.

1.7. Reģionālā attīstība

Reģionālās politikas jautājumi Latvijā kļūst arvien aktuālāki. Piecdesmit padomju okupācijas gados Latvijā bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī noieta vietējā tirgū. Tādējādi izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas teritoriālā struktūra. Arī pēdējo gadu pāreja uz tirgus ekonomiku ir saasinājusi vairāku Latvijas reģionu problēmas.

Teritoriālās deformācijas sekas ir pārmērīga iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā. Apmēram 47% pieaugušo pilsētu iedzīvotāju dzīvo Rīgā. Rīgā strādā arī daudzi tuvējo reģionu iedzīvotāji. Šī iemesla dēļ ražojošā sfēra un infrastruktūra pārējā Latvijas teritorijā ir vāji attīstīta. Būtiski atšķiras iedzīvotāju dzīves līmenis dažādās Latvijas vietās. Pārmaiņām tautsaimniecībā ir atšķirīga ietekme uz pilsētu un lauku iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Pilsētās sakarā ar lielo uzņēmumu sabrukumu fiksēts relatīvi lielāks darba meklētāju skaits.

Pēc darbaspēka apsekojuma rezultātiem 13,8% no Rīgas iedzīvotājiem, kas vecāki par 15 gadiem, meklē darbu. Latvijas pilsētu iedzīvotājiem kopumā šis rādītājs bija nedaudz mazāks - 13,1%, bet laukos - tikai 6,0%. Tajā pat laikā daļa iedzīvotāju ir ekonomiski neaktīvi un vairs nemeklē darbu, jo zaudējuši cerību to atrast - laukos tādu ir 4,8% no neaktīvajiem iedzīvotājiem, bet pilsētās - 4,6%. Bezdarbnieku un darba meklētāju līmenis Latvijas austrumu rajonos ir daudz augstāks par vidējo - dažās mazās pilsētiņās 25% vietējo iedzīvotāju ir darba meklētāji. Kā pretējo piemēru var minēt ostas pilsētu Ventspilī, kura ir liels transporta tranzīta mezgls. Darba meklētāju īpatsvars tur ir tikai apmēram 2% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem visaugstākais bezdarba līmenis 1997. gada 1.aprīlī bija Rēzeknes rajonā - 29,5%, Krāslavas - 25,4%, Preiļu - 22,8%, Balvu - 22,3%, Jēkabpils - 16,7%, Daugavpils - 14,6%, Ludzas - 14,2%.

Pašreizējā posmā, kad Latvijā radīti tirgus saimniecības pamati, par galveno uzdevumu kļūst paātrinātas ekonomiskās izaugsmes veicināšana. Lai nodrošinātu būtisku ekonomisko pieaugumu, jāapzina visi attīstību veicinošie faktori. Viens no būtiskākajiem to vidū ir attīstības stimulu radīšana atpalikušajās teritorijās.

Reģionālās politikas vispārējie mērķi ir:

- līdzsvarotas attīstības nodrošināšana valstī un tās reģionos;

- dzīves kvalitātes līmeņu izlīdzināšanās visā valsts teritorijā;

- reģionu attīstības veicināšana saskaņā ar to potenciālajām iespējām un resursiem, īpašu uzmanību veltījot darba vietu radīšanai ekonomiski atpalikušajos reģionos.

Viens no reģionālajai attīstībai svarīgākajiem projektiem ir brīvo ekonomisko zonu izveide. Tā veicina investīciju piesaisti, eksportu, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību noteiktajā reģionā. 1996.gadā ar attiecīgiem likumiem ir noteikti brīvostas režīmi Rīgas un Ventspils ostās. Tuvākajā laikā līdzīgi režīmi tiks ieviesti Liepājā un Rēzeknē.