3. PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA UN TENDENCES PROFESIONĀLAJĀ IZGLĪTĪBĀ.

3.1. Mācību iestādes

Latvijas pašreizējā profesionālās izglītības sistēma ir veidojusies saskaņā ar 1991.gadā pieņemto Izglītības likumu uz iepriekšējā periodā iedibinātā izglītības iestāžu tīkla bāzes. Latvijai raksturīgs pietiekami plašs nelielu (audzēkņu skaita ziņā) profesionālās izglītības mācību iestāžu tīkls, kas aptver visus Latvijas rajonus, izņemot Balvu rajonu. Kopā valstī 1996./97. mācību gada sākumā bija 128 profesionālās izglītības mācību iestādes, no kurām 36% atrodas Rīgā. Mācību iestāžu sadalījums pa rajoniem redzams attēlā.

10.attēls

Profesionālās izglītības mācību iestāžu sadalījums pa rajoniem

1996./97.mācību gads

Latvijā lielākā daļa profesionālās izglītības mācību iestāžu atrodas valsts pārziņā. Taču pēdējos gados arvien intensīvāk sāk veidoties privātās un pašvaldību profesionālās izglītības mācību iestādes.

11.attēls

Profesionālās izglītības mācību iestāžu iedalījums
pēc pakļautības 1996./97. m.g.

Valsts profesionālās izglītības mācību iestādes atdodas dažādu ministriju pārziņā 1996./97. mācību gadā kopā bija 118 mācību iestādes, no tām:

Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā - 59 mācību iestādes,

Zemkopības ministrijas pārziņā - 38 mācību iestādes,

Labklājības ministrijas pārziņā - 6 mācību iestādes,

Kultūras ministrijas pārziņā - 15 mācību iestādes.

12.attēls

Profesionālās izglītības mācību iestāžu iedalījums
pēc ministriju pakļautības 1996./97. m.g.

Salīdzinājumā ar 1991./92. mācību gadu valsts profesionālās izglītības mācību iestāžu skaits ir samazinājies par 19%. Šajā laika posmā ir notikušas vairākas izmaiņas:

  • 1993. gadā pedagoģiskās skolas, kuras līdz tam bija vidējās speciālās izglītības mācību iestādes, tika reorganizētas par augstākās izglītības mācību iestādēm.
  • 1994. gadā no sākotnējās profesionālās izglītības tika izslēgtas gandrīz visas profesionālās izglītības mācību iestādes, kuras bija izvietotas cietumos (pašlaik cietumos ir izvietotas vairs tikai 2 arodskolas - Jelgavā un Jekabpilī).
  • Mācību iestāžu tīkla optimizācijas rezultātā tika apvienotas viena profila izglītības iestādes.

3.2. Audzēkņi

Salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu audzēkņu skaits profesionālās izglītības mācību iestādēs ir samazinājies, proporcionāli samazinoties arī mācību iestāžu beidzēju skaitam.

1996./97. mācību gada sākumā kopējais audzēkņu skaits arodizglītības mācību iestādēs bija 26,4 tūkst., vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs - 16,7 tūkst.

13.attēls

Audzēkņu skaita izmaiņas arodizglītības mācību iestādēs

 

14.attēls

Audzēkņu skaita izmaiņas vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs

1996./97. mācību gadā profesionālās izglītības mācību iestādēs pavisam tika uzņemti 17,9 tūkstoši audzēkņu, tas ir par 5,4% vairāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Pieteikumus uzņemšanai arodizglītības vai vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs bija iesnieguši kopā 23 147 pretendenti, no tiem 77,3% tika uzņemti. Lielākā daļa no kopējā uzņemto audzēkņu skaita ir ar pamatskolas izglītību - 72%, ar vidusskolas izglītību - 17%.

6.tabula

Arodizglītības mācību iestādēs uzņemtie audzēkņi
sadalījums pēc izglītības,
1996./97. mācību gads

   

Pēc 9. klases

Pēc 12.klases

 

 

Iesnie-gumu skaits

Uzņemti kopā

beiguši ar atestātu

t.sk. beiguši 1995./96. m.g.

beiguši ar liecību

t.sk. beiguši 1995./96.m.g

keopā

t.sk.beiguši 1995/96 m.g.

Pēc citām skolām

Ar nepab. pamat-izglītību

15196

12085

8645

7032

444

349

1426

805

1170

400

 

7.tabula

Vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs uzņemtie audzēkņi
sadalījums pēc izglītības,
1996./97. mācību gads

   

Pēc 9. klases

Pēc 12.klases

Pēc arodskolas

 

Iesnie-gumu skaits

Uzņemti kopā

kopā

t.sk. beiguši 1995./96. m.g.

kopā

t.sk. beiguši 1995./96. m.g.

kopā

t.sk. beiguši 1995./96. m.g.

Pēc citām skolām

7951

5810

3786

3341

1602

938

179

86

243

 

Deviņdesmitajos gados Latvijas jaunieši ir nosacīti iedalāmi vairākās grupās (skat.15., 16. att.). Vienas grupas pārstāvji saista savas turpmākās izaugsmes un labklājības plānus ar augstākās izglītības ieguvi. Latvijas augstskolās pieaug konkurss, lai iestātos minētajās mācību iestādēs un arvien vairāk jauniešu dodas studēt uz ārzemēm. Līdz ar to pieaug skolēnu skaits vispārizglītojošās vidusskolās. Citu grupu veido jaunieši, kuri pametuši skolu, neiegūst pat pamatizglītību, kā arī tie, kuri neturpina mācības pēc obligātās pamatskolas beigšanas. Tomēr katru gadu apmēram 40% pamatskolu absolventu un 15% vidusskolu absolventu izglītību turpina profesionālās izglītības mācību iestādēs.

15.attēls

  1. gadā pamatskolu beigušie skolēni
    sadalījums pēc mācību turpināšanas dažādās iestādēs

16.attēls

1996. gadā vidusskolu beigušie skolēni
sadalījums pēc mācību turpināšanas dažādās iestādēs

Latvijā pašlaik profesionālo izglītību var apgūt aptuveni 320 arodos un specialitātēs. Pēdējos gados ir vērojams audzēkņu skaita pieaugums komercizglītības, apkalpojošo arodu, transporta un sakaru izglītības programmās. Samazinās to audzēkņu skaits, kuri apgūst lauksaimniecības un mežkopības izglītības programmas. Pašreizējais audzēkņu sadalījums pa izglītības programmām ir parādīts 17.attēlā.

17.attēls

Audzēkņu sadalījums pa izglītības programmām arodizglītības un
vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs 1996./97.m.g.

 

Ievērojama daļa audzēkņu tiek atskaitīti no mācību iestādes pirms pilnas izglītības programmas apguves. Laika periodā no 1995. gada septembra līdz 1996.gada septembrim no arodizglītības mācību iestādēm pavisam tika atskaitīti 3385 audzēkņi (13% no kopējā audzēkņu skaita), no vidējās speciālās izglītības mācību iestādēm 2136 audzēkņi (12,8% no kopējā audzēkņu skaita). Atskaitītie pārsvarā ir audzēkņi, kuri mācās pirmo mācību gadu. Arodizglītības mācību iestādēs no kopējā atskaitīto audzēkņu skaita 1.kursa audzēkņi ir 54,6%, vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs - 46,1%. Audzēkņu sadalījums pēc galvenajiem atskaitīšanas iemesliem ir parādīts 18.attēlā.

18.attēls

Atskaitīto audzēkņu sadalījums pēc atskaitīšanas iemesliem
(periods no 01.09.95. līdz 01.09.96.)

3.3. Demogrāfiskās izmaiņas

Plānojot mācību vietu skaitu izglītības iestādēs jāņem vērā attiecīgā vecuma grupas skolēnu skaits. Samērā augstās dzimstības rezultātā 80-to gadu sākumā, šajā un arī turpmākos gadus (izņemot 1999. un 2000. gadus) palielināsies skolnieku skaits vidējās pakāpes mācību iestādēs.

Sākot ar 2004. gadu dzimstības līmeņa samazināšanās rezultātā skolnieku skaits samazināsies, tādēļ jau tagad pamatskolu un vidusskolu absolventi būtu vairāk jāorientē izvēlēties profesionālo izglītību.

Šīs demogrāfijas tendences būtu jāņem vērā arī plānojot skolotāju izglītošanu.

19.attēls

Skolēnu skaita izmaiņas 9.klasē (prognoze)

3.4. Absolventu nodarbinātība

Viens no rādītājiem, kas raksturo piedāvātās profesionālās izglītības kvalitāti ir absolventu nodarbinātība. 1996. gada 1.oktobrī Nodarbinātības valsts dienestā bija oficiāli reģistrēti 88 542 bezdarbnieki, to skaitā 2775 1995./96. mācību gada valsts un pašvaldību profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventi un 1798 vidusskolu absolventi, kuru īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā bija 5,2 %.

Salīdzinājumā ar 1995.gada 1.oktobri profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventu-bezdarbnieku skaits ir samazinājies par 8 %, taču jāatzīmē, ka 1996.gadā ir samazinājies arī profesionālās izglītības mācību iestāžu audzēkņu izlaidums.

Protams ir jāņem vērā, ka bezdarba iemesli var būt dažādi, piemēram:

    • darba vietu skaits reģionā ir mazskaitlīgs;
    • vietējais darba tirgus pārsātināts ar šādas profesijas darba spēku;
    • izglītības programma saturiski neatbilst darba tirgus prasībām;
    • izglītības iestāde nenodrošina kvalitatīvu aroda vai specialitātes apguvi.

Analizējot absolventu-bezdarbnieku sadalījumu pa rajoniem var secināt, ka tajos rajonos, kur ir vislielākais kopējais bezdarbnieku skaits attiecīgi visvairāk arī ir absolventu-bezdarbnieku.

20.attēls

1995./96. mācību gada absolventu-bezdarbnieku īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā

 

Absolventu bezdarbs un izglītības iestāžu pakļautība. Ja aplūkojam absolventu-bezdarbnieku īpatsvaru atkarībā no profesionālās izglītības mācību iestāžu pakļautības, izrādās, ka vislielākais bezdarbnieku īpatsvars no kopējā audzēkņu izlaiduma ir pašvaldību mācību iestādēm - 56,5%, Zemkopības ministrijas mācību iestādēm - 29,5%, Izglītības un zinātnes ministrijas mācību iestādēm - 21,3%, Labklājības ministrijas mācību iestādēm - 18,8%, Kultūras ministrijas mācību iestādēm - 7,4%.

Salīdzinājumā ar 1995.gadu absolventu bezdarbnieku īpatsvars no kopējā izlaiduma pašvaldību mācību iestādēs ir pieaudzis par 11,5%, Labklājības ministrijas mācību iestādēs par 2,8%, Zemkopības ministrijas mācību iestādēs par 0,5%, tas ir samazinājies Izglītības un zinātnes ministrijas mācību iestādēs par 0,7% un Kultūras ministrijas mācību iestādēs par 3,6%.

Absolventu bezdarbs un izglītības programmas Apkopotie dati par profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventu-bezdarbnieku sadalījumu pa izglītības programmu grupām rāda, ka lielākais absolventu-bezdarbnieku īpatsvars no kopējā audzēkņu izlaiduma attiecīgajās izglītības programmās ir transporta un sakaru izglītības programmās - 33,6%, lauksaimniecības un mežkopības - 33,3%, apkalpojošo arodu un mājas zinību izglītības programmās - 30,3%, amatu un rūpnieciskās - 19,7%.

21.attēls

Bezdarbnieku īpatsvars kopējā profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventu skaitā
(sadalījums pa izglītības programmām uz 01.10.1996.)

Transporta un sakaru izglītības programmās lielākais absolventu-bezdarbnieku skaits ir autoatslēdznieku, kā arī celtņa operatora programmās. Lauksaimniecības un mežkopības programmās lielākais bezdarbs ir tādos arodos kā lauksaimnieks, zemkopis, laukstrādnieks, zemnieks, bet apkalpojošo arodu un mājas zinību izglītības programmu grupā - drēbnieks, šuvēja, pavārs, lauku māju saimniece. Amatu un rūpnieciskās ražošanas izglītības programmās lielākais absolventu-bezdarbnieku skaits ir galdnieka, būvgaldnieka, apdares darbu strādnieka, desu meistara, lauksaimniecības produktu pārstrādātāja programmās.

3.5. Darba tirgus ietekme uz profesionālo izglītību

Neskatoties uz jau notikušajām pārmaiņām un pretrunīgajām tendencēm darba tirgū, Latvijas ZA Ekonomikas institūta darba tirgus speciālisti prognozē, ka jau tuvākajā nākotnē iedzīvotāju nodarbinātības struktūrā var notikt sekojošas pārmaiņas, kurām būtu jāpieskaņo profesionālās izglītības sistēmaa:

  • lauksaimniecības sektorā, it īpaši lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka samazināsies. Līdz ar to krasi samazināsies vajadzība pēc visu līmeņu lauksaimniecības profila speciālistiem;
  • nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka samazināsies arī industriālajā sektorā, it sevišķi apstrādājošajā rūpniecībā. To izraisīs paātrinātā privatizācija un ražošanas procesu modernizācija. Līdz ar to var pieaugt bezdarba līmenis valstī kopumā, bet visvairāk pilsētās;
  • Turpinās palielināties nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka pakalpojumu nozarēs, it sevišķi mazpilsētās un laukos;
  • Pakalpojumu sektora ietvaros gaidāmas būtiskas strukturālas pārmaiņas.

Gaidāmās pārmaiņas rada ļoti nopietnas problēmas, jo būs nepieciešami kardināli pārkārtojumi darbinieku profesionālajā sagatavošanā. Lai noteiktu kādi, cik un kāda kvalifikācijas līmeņa darbinieki būs nepieciešami tautsaimniecībai, ir jāveic nopietns zinātnisks pētījums.

Bez šāda pētījuma varam runāt tikai par galvenajām pakalpojumu sektorā gaidāmajām tendencēm:

  • samazināsies valsts pārvaldes darbinieku skaits, jo esošais aparāts ir pārāk uzblīdis;
  • nedaudz samazināsies nodarbināto skaits veselības aizsardzībā un izglītības sistēmā, jo samazinās pastāvīgo iedzīvotāju skaits un dzimstības līmenis;
  • diezgan ievērojami samazināsies pieprasījums pēc transporta un sakaru darbiniekiem;
  • palielināsies pieprasījums pēc sociālās aprūpes darbiniekiem, jo Latvijas iedzīvotāju sastāvs strauji noveco;
  • turpinās palielināties darbinieku skaits finansu starpniecībā, nekustamo īpašumu izmantošanā, nomā un komercdarbībā;
  • palielināsies vajadzība pēc valsts aizsardzības darbiniekiem, dažāda līmeņa juristiem, policistiem, robežsargiem, muitas darbiniekiem;
  • pieaugs pieprasījums pēc komunālo, sociālo un individuālo pakalpojumu darbiniekiem, tūrisma organizatoriem utt.;
  • pārējās pakalpojumu sektora sfērās gaidāma nodarbināto skaita stabilizācija vai neliels pieaugums.

Kaut gan kopējais darbaspēka pieprasījums Latvijas tautsaimniecībā tuvākajā nākotnē turpinās samazināties, aktivizēsies profesiju rotācijas process. Izzudīs ne tikai atsevišķas profesijas, bet pat veselas profesiju grupas (tradicionālie metalurģijas speciālisti, krāvēji, dažādu profesiju ² inženieri² u.c.). Vienlaicīgi palielināsies pieprasījums pēc datoru un finansu speciālistiem, juristiem, grāmatvežiem un menedžeriem. Lauku apvidos un mazpilsētās būs jāpalielina izglītošana uzņēmējdarbībā, jo no lauksaimniecības izbrīvētajiem cilvēkiem jāpalīdz uzsākt kādu citu aktīvu nodarbošanos.

Salīdzinot iespējamās pārmaiņas darbaspēka pieprasījumā un piedāvājumā, ir redzams, ka nesabalansētība darba tirgū var ievērojami palielināties, turklāt mazināsies bezdarba pieaugumu bremzējošo faktoru iespaids. Līdz ar to situācija darba tirgū kļūs dinamiskāka, pārmaiņas straujākas un kardinālākas. Līdz ar to arī profesionālās izglītības sistēmai jākļūst elastīgākai.

Jāņem vērā, ka darba tirgū nepieciešamās kvalifikācijas aizvien vairāk noteiks privātais sektors. Šī iemesla dēļ ir nepieciešams speciāls pētījums par to, kurās nozarēs un pēc kāda kvalifikācijas līmeņa speciālistiem ir pieprasījums strauji augošajā privātajā sektorā. Pagaidām darba tirgū nepieciešamo kvalifikācijas līmeņu proporcijas Latvijā nav pētītas. Profesionālā izglītība, tajā skaitā arodizglītība lielā mērā attīstās orientējoties uz padomju laikā iedibinātajām tradīcijām, ko raksturo nesamērīgi augsts augstākās un lauksaimnieciskās izglītības īpatsvars un zems, visumā nepietiekams profesionālās izglītības īpatsvars. Ir pēdējais laiks šīs proporcijas zinātniski pamatot un koriģēt atbilstoši jaunajām darba tirgus prasībām.