4. PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS NODROŠINĀŠANA

4.1. Profesionālās izglītības programmas

Profesionālās izglītības programmas tradicionāli ir bijušas orientētas uz konkrētas kvalifikācijas ieguvi. Padomju laikā visās programmās obligāti bija jāiekļauj arī vidējās vispārējās izglītības saturs. Bieži vien šo mācību priekšmetu apguve bija formāla, turklāt līdz ar to samazinājās stundu skaits ar profesijas apguvi saistītajos mācību priekšmetos.

1992. gadā tika veikta pirmā reforma profesionālajā izglītībā. Obligātās vispārējās izglītības iegūšana 3-gadīgajās izglītības programmās tika atcelta, nosakot tikai vispārizglītojošo mācību priekšmetu bloka stundu skaita attiecību pret speciālo priekšmetu stundu skaitu un prakses stundām. Taču šo izglītības programmu apgūšana nedod tiesības iestāties augstākās izglītības mācību iestādēs. Arī izglītību turpinot vidējās speciālajās izglītības mācību iestādēs (nākošā izglītības pakāpē) mācības jāsāk no sākuma, t.i. no pirmā kursa.

1994./95. mācību gadā tika izveidots eksperimentāls ģimnāzijas kurss, kurā, balstoties uz iepriekš apgūto vispārizglītojošo zināšanu bāzes, labākajiem audzēkņiem tika dota iespēja mācīties vēl vienu gadu, lai apgūtu pilnu vispārējās vidējās izglītības saturu un iegūtu tiesības iestāties augstskolās.

Kā jau minēts, agrāk profesionālās izglītības programmas Latvijā tika veidotas ar mērķi, lai audzēkņi apgūtu darbam nepieciešamās prasmes, kuras noteica, pamatojoties uz profesijas kvalifikācijas aprakstu, tādējādi liekot uzsvaru uz praktisko iemaņu attīstīšanu. Nepietiekoša uzmanība tika pievērsta profesionālās darbības un sevis pilnveidošanai nepieciešamo spēju un attieksmju attīstīšanai.

Šobrīd situācija profesionālās izglītības programmu satura veidošanā ir izmainījusies. Pateicoties starpvalstu kopprojektiem programmu saturam ir izvirzīti citi kritēriji izglītības - profesionālā kompetence, sociālā kompetence un metožu kompetence, kas kopumā varētu sekmēt to prasību izpildi, ko profesionālai izglītībai izvirza tautsaimniecība un sabiedrība:

  • profesionālās prasmes un zināšanas;
  • stabilas zināšanas to zinātņu pamatos, kas saistītas ar apkārtējo vidi;
  • prasme radoši domāt, spēja pieiet darbam ar iniciatīvu;
  • spēja patstāvīgi apgūt zināšanas, saistīt mācības ar reālo situāciju,
  • spēja paaugstināt kvalifikāciju vai pārkvalificēties īsā laikā;
  • prasme strādāt kolektīvā un atbildēt par sava darba rezultātu;
  • spēja strādāt nestandarta situācijās.

Profesionālās izglītības programmas ietver gan vispārējās, gan profesionālās izglītības mācību priekšmetu saturu. To skaits, apjoms un proporcijas ir atkarīgas no profesionālās izglītības programmas.

Visi mācību priekšmeti profesionālās izglītības programmās ir obligāti. Tie ir sadalīti 3 blokos:

  • praktiskās mācības un prakse;
  • profesionālie mācību priekšmeti;
  • vispārizglītojošie mācību priekšmeti.

Praktiskās mācības tiek organizētas mācību iestāžu laboratorijās, mācību birojos vai darbnīcās, pēc teorētisko zināšanu apgūšanas.

Prakse, iespēju robežās, tiek organizēta uzņēmumos. Prakses mērķi ir iepazīstināt audzēkni ar tehnoloģisko procesu reālā uzņēmumā, iemācīt izglītības iestādē iegūtās zināšanas un prasmes pielietot reālā darba vietā.

Profesionālajos priekšmetos audzēknis apgūst profesionālajai darbībai nepieciešamās teorētiskās zināšanas.

Vispārizglītojošie priekšmeti (latviešu valoda, svešvaloda, vēsture, fizkultūra u.c.) ļauj audzēknim apgūt vispārīgās zināšanas. Pašlaik tiek aktīvi veikts darbs vispārīgās izglītības sadaļas integrēšanā ar profesionālo daļu.

4.2. Mācību metodes

Mainoties prasībām un izglītības saturam profesionālās izglītības programmās, jāņem vērā, ka jaunu izglītības līmeni nevar sasniegt, mācot ar tradicionālajām metodēm. Lai iemācītu patstāvīgi un radoši domāt, liela vērība jāpievērš tādām mācību metodēm, kas veicina šo iemaņu veidošanu.

Skolotāji savā darbā galvenokārt izmanto jaukta veida nodarbību organizēšanu - lekcijas, saistot tās ar praktiskiem darbiem. Ir jāsamazina lekciju īpatsvars, uzsvaru liekot uz audzēkņu patstāvīgo darbu, darbu grupās, lai veicinātu aktīvai darbībai orientētu speciālistu sagatavošanu.

Galvenā problēma, kas bremzē jaunu mācību metožu ieviešanu un pielietošanu ir profesionālās izglītības skolotāju pedagoģiskā neprofesionalitāte un nepietiekamais mācību iestāžu nodrošinājums ar atbilstošiem mācību līdzekļiem.

4.3. Kvalitātes novērtēšana

Lai nodrošinātu vienotas prasības kvalifikācijas piešķiršanā, uz esošo profesionālās izglītības mācību iestāžu bāzes, ir uzsākts veidot praktisko mācību un eksaminācijas centrus, kuros tiek veikta vienota audzēkņu zināšanu un prasmju pārbaude atbilstoši kvalifikācijas prasībām. Patreiz jau darbojas 5 šādi centri - metinātāju, apdares darbu strādnieku, elektriķu, drēbnieku un metālapstrādes profesijām.

Kopš 1994.gada tiek realizēts vienots Valsts eksāmens māsas kvalifikācijas piešķiršanai, kuru kārto visi medicīnas skolu māsu izglītības programmu absolventi. Tikai pēc veiksmīga eksāmena nokārtošanas persona var tikt reģistrēta kā praktizēttiesīga māsa.

Kvalifikācijas eksāmens sastāv no divām daļām: praktisko iemaņu un teorētisko zināšanu pārbaudes. Teorētisko zināšanu pārbaude notiek rakstiska testa veidā, kurš ir vienots visiem noteiktas profesijas audzēkņiem. Praktisko iemaņu pārbaudē audzēknis veic praktiskos uzdevumus.

Kvalifikācijas eksāmena komisijā tiek iekļauti darba devēju, nozaru asociāciju, attiecīgo mācību iestāžu un profesionālās izglītības centru pārstāvji.

Profesionālās izglītības programmu un to realizēšanas kvalitātes pārbaude notiek veicot izglītības programmu akreditāciju. 1994. gadā tika apstiprināts Nolikums par profesionālās izglītības mācību iestāžu izglītības programmu akreditēšanu. Izglītības programmas akreditācija ietver izglītības programmas kvalitātes, pedagoģisko darbinieku un mācību bāzes kompleksu novērtējumu, kura rezultātā mācību iestādei var tikt dotas tiesības izsniegt valsts atzītu diplomu.

Par profesionālās izglītības programmu akreditāciju atbild Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departaments.

Patreizējais profesionālās izglītības programmu akreditēšanas mehānisms vēl nenodrošina nepieciešamo izglītības programmu kvalitātes kontroli, tāpēc, lai akreditācijas process būtu efektīvāks, nepieciešams:

- izstrādāt jaunus akreditācijas noteikumus,

  • - jāveido atsevišķa institūcija, kura nodarbotos ar profesionālās izglītības programmu akreditāciju organizēšanu.
  • 4.4. Uzņēmumu iesaistīšana

    Jaunajā Profesionālās izglītības likuma projektā ir paredzēts tuvināt profesionālo izglītību uzņēmumu un organizāciju vajadzībām.

    Pašreizējā Latvijas profesionālās izglītības sistēmā sadarbība ar uzņēmumiem ir viens no vājākajiem punktiem. Sakarā ar rūpniecības sabrukumu pēc 1990. gada pieprasījums pēc darbaspēka uzņēmumos samazinās. Nodarbojoties paši ar savām eksistences problēmām, rūpniecības uzņēmumi daudz mazāk ir ieinteresēti sadarbībā ar profesionālās izglītības mācību iestādēm. Šī iemesla dēļ, praktiskās mācības bieži notiek mācību iestādē.

    Plašāku uzņēmumu iesaistīšanu profesionālajā izglītībā var panākt, sadarbojoties ar uzņēmēju organizācijām - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Amatniecības kameru, Latvijas Darba devēju konfederāciju un nozaru asociācijām. Šīm organizācijām ir reāla saikne ar uzņēmējiem. Lai noskaidrotu uzņēmēju domas par profesionālo izglītību Latvijā, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera veic savu biedru aptauju.

    Profesionālā izglītība ir viens no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Amatniecības kameras darbības virzieniem.

    Profesionālā izglītība ir arī viena no prioritātēm Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Dienvidvestfāles Tirdzniecības un rūpniecības kameras Hāgenā sadarbības projekta prioritātēm. Sadarbība ar dažādu valstu Tirdzniecības un rūpniecības kamerām ļauj pārņemt šo organizāciju pieredzi profesionālās izglītības jomā.

    Paužot uzņēmēju viedokli un aizstāvot to intereses, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Amatniecības kameras, Latvijas Darba devēju konfederācijas, nozaru asociāciju pārstāvji piedalās dažādu, ar profesionālo izglītību saistītu, komisiju darbā un profesionālās izglītības koncepcijas, un likuma projekta izstrādes grupā.

    4.5. Pedagoģiskie darbinieki un to izglītošana

    Par pedagogiem profesionālās izglītības mācību iestādēs tradicionāli strādā speciālisti ar atbilstošu vidējo speciālo vai augstāko izglītību profesionālajā laukā. Lielākajai daļai no tiem nav pedagoģiskās (diploma) izglītības.

    Līdz šim Latvijā nedarbojas specializēta institūcija, kurā šie pedagoģiskie darbinieki varētu iegūt viņiem nepieciešamo pedagoģisko diploma izglītību. Atsevišķas pedagoģiskās augstskolas piedāvā dažādas studiju programmas vispārīgajā pedagoģijā, pedagoģiskajā psiholoģijā, izglītības filozofijā, mācību priekšmetu teorijā un didaktikā.

    Ir akūta nepieciešamība izstrādāt profesionālās izglītības skolotāju pedagoģiskās izglītības studiju programmu, kura ietver zināšanas, prasmes un attieksmes (tajā skaitā, izglītības programmu veidošanu sadarbībā ar darba devēju, praktisko darbu metodiku, mācību priekšmetu integrāciju), kuras atbilst profesionālās izglītības specifikai Latvijā. Šāda studiju programma pašreiz tiek veidota sadarbībā ar Dānijas Arodskolotāju institūtu.

    1998. gada janvārī pirmo reizi tiks uzsākta profesionālās izglītības mācību iestāžu skolotāju izglītošana 5 Latvijas augstskolās: Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un Rēzeknes augstskolā.

    Skolotāju tālākizglītības kursu programmas īsteno gan augstskolas, gan arī citas institūcijas:

    • pedagogu tālākizglītības atbalsta centri (Profesionālās izglītības centrs, Pedagogu izglītības atbalsta centrs);
    • sabiedriskas organizācijas (Lielbritānijas padome, TEMPUS un PHARE programmas, divpusējie sadarbības projekti ar Vācijas, Dānijas Izglītības ministrijām, Kanādas koledžu asociāciju, Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības projekti).

    Tālākizglītības kursu programmu saturā lielākā uzmanība tiek veltīta priekšmetu mācīšanas metodikām, izglītības rezultātu vērtēšanas metodēm, izglītības filozofijai un metodoloģijai. Šajos kursos līdzās profesionālās meistarības pilnveidei tiek stimulēta skolotāju profesionālā patstāvība, spēja plānot pedagoģisko procesu un uzņemties atbildību par iegūto rezultātu.

    4.6. Profesionālā orientācija un konsultēšana

    Labklājības ministrijas Darba departamenta pārziņā atrodas Profesionālās karjeras izvēles centrs. Tā galvenais uzdevums ir sniegt konsultācijas skolēniem un bezdarbniekiem izglītības un profesijas izvēles jautājumos. Vienlaikus patreiz tas pilda arī profesionālās orientācijas metodiskā un koordinējošā centra funkcijas Latvijā.

    Viens no Profesionālās karjeras izvēles centra pamatuzdevumiem ir skolēnu konsultēšana, t.i., palīdzība skolēniem apzināt savas intereses un spējas, iepazīstināt jauniešus ar profesiju apgūšanas iespējām un noteikumiem, veicināt patstāvīgu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz viņu izglītības un profesijas izvēli.

    Kopējais individuāli konsultēto klientu skaits ir ap 6000 cilvēku gadā, kas ir apmēram 14% no izlaiduma klašu skolēnu kopskaita.

    Profesionālās karjeras izvēles centra attīstības plāni paredz papildus jau esošajām 5 filiālēm atvērt konsultāciju nodaļas visos Latvijas reģionos.

    4.7. Pieaugušo izglītība

    Latvijā vēl nav izveidota cieša saikne starp sākotnējo profesionālo izglītību, pieaugušo izglītību un to apmācību, kru organizē darba devēji, taču zināmas aktivitātes šajā virzienā jau ir vērojamas. 1993. gadā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Vācijas Pieaugušo izglītības asociācijas Starptautiskās sadarbības institūtu nodibināta Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība. Diemžēl vēl nevar runāt par vienotu valsts koncepciju pieaugušo izglītībā. Nav arī noteikta profesionālās izglītības struktūra, kurā būtu ietverta bezdarbnieku izglītošana un pārkvalifikācijas. Daudzos rajonos ir izveidotas pieaugušo izglītības Padomes, ir izstrādāts Pieaugušo izglītības centra nolikums, kurā, cita starpā, ir uzsvērta vajadzība veidot pieaugušo izglītības centrus uz esošo izglītības iestāžu bāzes, deleģējot tām noteiktas funkcijas un nelielu mērķfinansējumu, tai skaitā atbildību par horizontālu informācijas apmaiņu starp pieaugušo izglītības iestādēm rajonā, valstī; pedagogu un organizatoru kvalifikācijas celšanu, mācību materiālu, programmu izplatīšanu, iespēju robežās izstrādi. Ir vēl daudz jādara, lai pastiprinātu sadarbību starp skolām, nodarbinātības dienestiem, darba tirgu, informāciju sniedzošām organizācijām un darba devējiem.

    Ir noteikta valsts politika attiecībā uz bezdarbnieku pārkvalificēšanu, tomēr profesionālās izglītības veids, ko bieži sauc par pieaugušo tālākizglītību, visbiežāk ir privāts un izpaužas dažādu kursu veidā, piedāvājot bezdiploma izglītību un iekasējot mācību maksu.

    Attiecībā uz izglītojamajiem uzņēmumos ir zināms, ka atsevišķos uzņēmumos tiek nopietni pievērsta uzmanība izglītībai: viņi izglīto savus darbiniekus svešvalodās, datorzinībās, menedžmentā, uzņēmējdarbībā un/vai noteiktās profesionālās iemaņās. Tomēr, izglītojot personālu savām iekšējām vajadzībām, uzņēmumi neizsniedz diplomus, tāpēc viņiem nav jāatskaitās vai jāpakļaujas kvalitātes novērtējumam Izglītības un zinātnes ministrijā vai ar to saistītās struktūrās. Aprakstīto iemeslu dēļ trūkst precīzākas informācijas par izglītošanu uzņēmumos.

    1995. gadā Latvijā ar pieaugušo izglītību nodarbojās vismaz 136 iestādes, kuras apmeklēja vismaz 112000 izglītojamo. Mācību programmu apmeklētāju sadalījums pa programmu blokiem : profesionālās meistarības pilnveide - 33%, ekonomika un uzņēmējdarbībā- 21%, ² tautas izglītības² (veselība un apkārtējā vide, psiholoģija un pedagoģija, ģimenes izglītība) - 12%, kultūras - 10%, datoru mācības - 8%, valodas- 7%, juridiskā izglītība - 7%, lauksaimniecība- 2%.

    Pieaugušo izglītības finansējuma sadalījums ir sekojošs: valsts budžets bezdarbnieku pārkvalificēšanai- 47,5%, mācību maksa no izglītojamajiem - 38%, no firmām, organizācijām- 10%, pašvaldību budžets- 2,2%, citi avoti- 2,2%.