Profesionālā izglītība Latvijā


Nacionālās Observatorijas 1998. gada  ziņojums Eiropas Izglītības Fondam

Rīga, 1998

Sastādītāji:

Inese Cvetkova, Bruno Martuzāns, Baiba Ramiņa, Andrejs Rauhvargers

Observatorijas darba grupā piedalījās, sniedza savus komentārus   un/vai sagatavoja nepieciešamo informāciju:

I.Āne, J.Bērziņš, Ā.Bišers, Z.Daija, J.Gutbergs, A.Krivens, M.Behmane, R.Opelte, I.Ozoliņa, Z.Priede, I.Pūkaine, J.Rozenblats, I.Rudzāte, G.Tentere, Dz.Tillere, D.Traidās, I. Vālodze

Izdots ar Eiropas Izglītības Fonda (European Training Foundation) finansiālu atbalstu. Ziņojums nepārstāv Eiropas Izglītības Fonda oficiālo viedokli, bet gan Latvijas Nacionālās Observatorijas viedokli.

Ziņojumā izmantoti

Latvijas Republikas Valsts Statistikas Komitejas

LR Izglītības un zinātnes ministrijas Informācijas un analīzes nodaļas

un Nodarbinātības Valsts dienesta dati

 

PRIEKŠVĀRDS

1996. gadā Akadēmiskās Informācijas Centrs, pildot līgumu ar Eiropas Izglītības Fondu (European Training Foundation, ETF), uzsāka Nacionālās Observatorijas pilotprojekta realizāciju Latvijā. Pilotprojekti Latvijā un Ungārijā ievadīja Nacionālo Observatoriju dibināšanu visās PHARE valstīs, bet pēc tam arī valstīs, kurās darbojas Eiropas Savienības TACIS programma.

Nacionālo observatoriju uzdevums ir pētīt darba tirgus un profesionālās izglītības attīstību. Šo pētījumu rezultāti, ir vajadzīgi gan ETF un Eiropas savienības Komisijai, gan pašām partnervalstīm. Eiropas savienības struktūras šos rezultātus izmanto, gan lai noteiktu palīdzības programmu nepieciešamību un to stratēģiskos virzienus konkrētajām valstīm, gan lai veidotu pašreizējā stāvokļa un attīstības tendenču salīdzinājumu dažādās partnervalstīs, gan arī lai gūtu priekšstatu par katru atsevišķo partnervalsti. Pašām partnervalstīm, savukārt, Observatoriju sagatavotā informācija nepieciešama, lai veidotu profesionālās izglītības stratēģiju un likumdošanu, virzītu profesionālo izglītību atbilstoši darba tirgus vajadzībām un Eiropas Savienības principiem. Tā būs noderīga arī ekonomisko reformu realizācijā, reģionālās attīstības plānošanā un citur.

Observatorijas nosaukums ir aizgūts no Francijas, taču līdzīgas darba grupas vai iestādes darbojas daudzās valstīs. Kā rāda Eiropas attīstīto valstu pieredze, lai dotu objektīvu situācijas novērtējumu un pareizi interpretētu statistikas datus, Observatorija ir jāveido kā dažādās ar profesionālo izglītību un darba tirgu saistītās iestādēs strādājošu speciālistu tīkls - katra atsevišķā iestāde ir kompetenta tikai daļā no apskatāmo jautājumu loka, tādēļ atsevišķas iestādes vērtējums ir izrādījies pārāk vienpusīgs.

Izmantojot pieredzi, kura tika gūta Burgundijas reģionālajā observatorijā Francijā, Akadēmiskās Informācijas centrs, veidojot Latvijas Nacionālo Observatoriju, uzsāka veidot sadarbību daudzu profesionālajā izglītībā ieinteresēto pušu starpā. Observatorijas regulāri organizētajos semināros piedalās un savu viedokli par darba tirgus un profesionālās izglītības jautājumiem izsaka pārstāvji no

  • ministrijām, kuru pārziņā ir profesionālās izglītības iestādes -
    Izglītības un zinātnes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Labklājības ministrijas,
  • IZM Profesionālās izglītības centra,
  • Medicīnas profesionālās izglītības centra,
  • Profesionālās izglītības programmu aģentūras,
  • Valsts Statistikas Komitejas Darba statistikas daļas (iesaistot arī Izglītības statistikas daļu),
  • Labklājības ministrijas Darba departamenta,
  • Nodarbinātības Valsts dienesta,
  • Profesionālās karjeras izvēles centra,

kā arī no arī sociālo partneru organizācijām:

  • Latvijas Darba devēju konfederācijas,
  • Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienības,
  • Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras.

Nacionālo Observatoriju ziņojumi Eiropas Izglītības fondam ir veidoti saskaņā ar ETF izstrādāto ziņojuma konceptuālo shēmu, kurā stingri noteikti jautājumi, uz kuriem ziņojumā jārod atbildes.

Latvijas Nacionālā observatorija uzskatīja, ka Nacionālais ziņojums iegūtu daudz lielāku lietošanas vērtību Latvijā, ja to papildinātu ar virkni datu un informācijas, kuri bija Nacionālās Observatorijas rīcībā.

Nododam Jūsu vērtējumam un izmantošanai ziņojumu " Profesionālā izglītība Latvijā 1998 - pašreizējās izmaiņas, problēmas un reformu nepieciešamība" , kurš ir ievērojami papildināts salīdzinot ar 1997. gada Nacionālās Observatorijas ziņojumu Eiropas Izglītības Fondam.

Latvijas Nacionālā Observatorija

 

1. POLITISKĀ UN SOCIĀLI EKONOMISKĀ INFORMĀCIJA

Bijušās Padomju Savienības centralizēti plānotajā ekonomiskajā sistēmā Latvija bija relatīvi bagāta. Diezgan augstas kvalitātes darbaspēks un labi attīstīta infrastruktūra nodrošināja lielāku Latvijas ekonomikas efektivitāti. Dzīves līmenis Latvijā gan pilsētu, gan lauku iedzīvotāju vidū bija standartiem viens no augstākajiem PSRS. Tomēr Latvijas iedzīvotāji cieta no periodiskām apgādes grūtībām un citām plānotās ekonomikas radītām problēmām, un, salīdzinot ar Rietumeiropu, atšķirības dzīves līmeņa rādītājos bija lielas.

Rūpniecības uzņēmumiem, kas tika celti Latvijā un orientēti uz vissavienības tirgu, bija nepieciešams liels darbaspēks, kas tika komplektēts citās bijušajās PSRS republikās. Tas, savukārt, izraisīja citu reģionu iedzīvotāju intensīvu migrāciju uz Latviju. Lielais nepilsoņu daudzums, kurš šādi radās Latvijā, tiek atzīts par Latvijas iekšpolitikas nopietnāko problēmu.

Tirgus ekonomikas uzsākšana izraisīja negaidīti lielu ekonomikas produktivitātes pagrimumu, pazeminot daudzu iedzīvotāju dzīves līmeni. Šī iedzīvotāju grupa saprotamu iemeslu dēļ tirgus ekonomikas priekšrocības vērtē diezgan zemu.

1.1 Demogrāfija

Pašreizējās nopietnās pārmaiņas dzīves apstākļos atspoguļojas demogrāfiskajā situācijā.

Demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās Latvijā iezīmējās astoņdesmito gadu beigās un arī 1997.gadā nebija vērojamas īpašas pozitīvas izmaiņas. Kopš 1987.gada samazinās iedzīvotāju dabiskais pieaugums. 1991.gadā tas kļuva negatīvs - mirušo skats pārsniedza dzimušo skaitu par 116 cilvēkiem. Rezultātā iedzīvotāju skaits valstī 1991. - 1996. gadā samazinājās par 188 tūkstošiem.

1997. gadā, tāpat kā iepriekšējā gadā, visās republikas pilsētās un visos rajonos mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu. Dzimušo un mirušo skaita dinamiku pēdējos gados rāda sekojošais attēls.

1.attēls

Dzimušo un mirušo skaits Latvijā

 

1.tabula

 

Dabiskā pieauguma rādītāji (tūkstošos)

Gads

1986.

1990.

1991.

1992.

1993.

1994.

1995.

1996.

1997,

Dzimuši

42.0

37.9

34.6

31.6

26.8

24.3

21.6

19.8

19.1

Miruši

31.3

34.8

34.7

35.4

39.2

41.8

38.9

34.3

33,7

Dabiskais pieaugums

10.7

3.1

-0.1

-3.8

-12.4

-17.5

-17.3

-14.5

-14.6

Negatīvais dabiskais pieaugums raksturīgs gan pilsētu, gan un lauku iedzīvotājiem, turklāt tas attiecas ne tikai uz latviešiem, bet gan uz visām nacionālajām grupām.

Tautības:

1997. gada sākumā no visiem Latvijas iedzīvotājiem latvieši bija 55.3%, krievi -32.5%, baltkrievi - 4.0%, ukraiņi - 2.9%, poļi - 2.2%, lietuvieši - 1.3%, citu tautību iedzīvotāji - 1.8%.

Latvijā 1997.gada sākumā pavisam bija 2 479 870 iedzīvotāju, no tiem 46.3% bija vīrieši un 53.7% sievietes.

Iedzīvotāju novecošanās process pastiprinājās arī 1997.gadā (iedzīvotāju sadalījumu pēc vecuma 1997.gada sākumā sk. 2.attēlā). 1997.gada sākumā pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā bija 22,4%, bērnu un pusaudžu īpatsvars - 19,9%. Darbspējas vecuma iedzīvotāju noslodze (bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem) praktiski palikusi deviņdesmito gadu sākuma līmenī: 733 cilvēki 1990. gada sākumā un 732 - 1997. gada sākumā. Kā zināms, pensijas vecums PSRS bija 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem, kas radīja diezgan lielu darbspējas vecuma iedzīvotāju noslodzi. Ja dzimstības līmenis turpinās pazemināties, tad pakāpeniskā pensijas vecuma palielināšana, kas notiek pašlaik un ir paredzēta vēl turpmākajos 5 gados, situāciju mainīs tikai uz laiku.

2.attēls

Iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma 1997.gada sākumā

Tāpat kā visās valstīs, arī Latvijā lielu rūpniecības uzņēmumu attīstība pilsētās izraisīja cilvēku pārcelšanos no laukiem uz pilsētu. Latvijas lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Rīga. 1997. gadā tajā dzīvoja 815,8 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir gandrīz trešdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Apmēram 18% iedzīvotāju dzīvo 6 relatīvi lielās pilsētās ar 40’000 līdz 120’000 iedzīvotāju. Izglītības, tajā skaitā profesionālās izglītības organizēšanā šīs pilsētas ir arī relatīvi neatkarīgas.

Aptuveni tāda pati iedzīvotāju daļa (19%) dzīvo mazās pilsētiņās, kuras, saskaņā ar Latvijas klasifikācijas sistēmu, tiek atzītas par pilsētām. Tādējādi pilsētu iedzīvotāji Latvijā ir apmēram 69%. Mazo pilsētu izmēri ir ievērojami atšķirīgi, taču tajās visās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 40 000. Dzīves apstākļi un dzīvesveids, izglītības iespējas un kvalitāte atšķiras ne tikai starp pilsētām un lauku rajoniem, bet arī starp lielajām un mazajām pilsētām. Bez šaubām, dažāda lieluma pilsētās arī situācija nodarbinātības jomā ir atšķirīga, jo padomju periodā lielie uzņēmumi tika koncentrēti tikai lielākajās pilsētās, bet mazajās savukārt atradās tikai vietējas nozīmes uzņēmumi.

 

1.2. Sociālā aizsardzība un sociālā politika

Sociālistiskajā režīmā visa sociālās aizsardzības sistēma bija centralizēta un stingri pārvaldīta. Tā visumā funkcionēja un garantēja zināmu sociālo aizsardzību, taču, salīdzinājumā ar rietumu sistēmām, sociālistiskā režīma rezultāti bija vāji. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir notikušas daudzas pārmaiņas.

1990. - 1991. gadā ar mērķi izveidot jaunu, Latvijas apstākļiem atbilstošu sociālās drošības modeli, kurš garantētu sociālo drošību un aizsardzību visiem valsts iedzīvotājiem un atbilstu Rietumeiropas valstu sociālās drošības standartiem, tādējādi veicinot Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā, tika uzsākta sociālās drošības sistēmas reforma. Reformas stratēģiskais uzdevums bija paaugstināt darbspējīgo valsts iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, tādējādi stiprinot ekonomisko bāzi sociālās politikas realizēšanā.

Personas pamattiesības uz sociālo aizsardzību ir noteiktas konstitucionālajā likumā " Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" , kurš paredz, ka katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecumā, slimības, pilnīga vai daļēja darbspēju zaudējuma gadījumā, kā arī tiesības uz bezdarbnieka pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Tā kā sociālās drošības sistēmas funkcionēšanas nodrošināšanā galvenā loma ir likumiem, 1995.gadā tika realizēta visaptveroša likumdošanas reforma. Latvijas Republikas Saeima pieņēma septiņus jaunus likumus: likumu " Par sociālo drošību" , likumu " Par sociālo nodokli" , likumu " Par sociālo palīdzību" , likumu " Par valsts pensijām" , likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" , likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" , likumu " Par maternitātes un slimības pabalstiem" . Šo likumu uzdevums ir garantēt Latvijas iedzīvotāju sociālo aizsardzību, vienlaikus palielinot iedzīvotāju atbildību un iesaistīšanos sociālās aizsardzības nodrošināšanā, kā arī regulēt sociālās apdrošināšanas finansiālo un organisko struktūru. Bez likumiem ir izstrādāti arī citi normatīvie akti, kuri sīkāk reglamentē attiecīgo likumu piemērošanu. Turklāt dažādu sociālo pabalstu apmērus un izmaksas kārtību nosaka valdība.

Sociālās drošības sistēmas likumdošana ietver sevī:

  • likumu " Par sociālo drošību" , kurš ir šīs sistēmas " jumta" likums un nosaka sociālās drošības sistēmas izveides un darbības principus, cilvēku sociālās tiesības un pienākumus. Tas arī aizsargā sociālās apdrošināšanas budžetu, nosakot katra cilvēka līdzdalību un līdzdalību sociālo tiesību aizsardzībā;
  • likumu " Par sociālo nodokli" , kurš visiem strādājošajiem nosaka vienādu sociālā nodokļa likmi 38% apmērā, pakāpeniski 5 gadu laikā to samazinot līdz 33% un mainot darbinieka un darba devēja sociālā nodokļa maksājumu attiecības. Tā rezultātā sociālais nodoklis, kas reformas sākumā tika maksāts proporcijās: 37% - darba devējs un 1% - darbinieks, 2001.gadā iedalīsies sekojoši: 18% maksā darba devējs, 15% - darbinieks;
  • likumu " Par sociālo palīdzību" , kurš nosaka sociālo pabalstu un sociālās palīdzības saņēmēju loku, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas, kas sniedz šo palīdzību. Likums nosaka, ka valsts atbild par neredzīgo, nedzirdīgo un psihiski slimo institūcijām, bet pašvaldības par veco ļaužu pansionātiem un bērnu namiem. Sociālā palīdzība var tikt sniegta gan naudas, gan mantisko pabalstu veidā. Pabalstu apmērs ģimenei ir atkarīgs no bērnu skaita ģimenē;
  • Likumu " Par valsts pensijām" , kurš paredz katra cilvēka vecuma pensijas lieluma atkarību no viņa darba mūžā iemaksātās sociālā nodokļa summas un darba stāža. Tiesības uz vecuma pensiju ir vīriešiem un sievietēm, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas (iemaksu) stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Likums paredz triju veidu valsts pensijas: vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensiju. Katra cilvēka pensija tiks aprēķināta, ņemot vērā iemaksāto sociālo nodokli, darba stāžu un nosacītu vidējo katra dzimuma dzīves ilgumu;
  • Likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" , kurš nosaka, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksu lielums ir tieši saistīts ar apdrošināšanas stāžu un vidējo izpeļņu pēdējos sešos mēnešos, par kuriem ir veikti apdrošināšanas maksājumi. Šis likums zināmā mērā veicinās arī faktiskās izpeļņas uzrādīšanu. Apdrošināmo personu ieinteresētības veicināšanai apdrošināšanas maksājumu uzskaitē un kontrolē ir paredzēts, ka apdrošināšanas maksājumus vienādās daļās veic darba devēji un pašas apdrošinātās personas. Likums " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un likums " Par nodarbinātību" nosaka, ka bezdarbniekiem ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, bezmaksas profesionālo konsultāciju, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanos, stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā, kā arī tiesības iesaistīties citos aktīvās nodarbinātības politikas pasākumos;
  • likumu " Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" , kurš strādājošiem garantē īpaša veida sociālo nodrošināšanu, jo paredz apdrošināšanas atlīdzību cilvēkiem, kuri cietuši darba negadījumos vai guvuši arodslimību. Apdrošināšanas atlīdzība tiek sniegta izmaksu veidā par pārejošu darba nespēju vai darbspēju zaudēšanu. Atkarībā no darbspēju zaudējuma pakāpes tiek izmaksāti vienreizēji pabalsti, bet nepieciešamības gadījumā tiek segti arī izdevumi par cietušo personu papildus ēdināšanu, protezēšanu, rehabilitācijas līdzekļu iegādi un remontu, medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju. Darbā cietušās personas nāves gadījumā piederīgajiem tiek izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība par apgādnieka zaudējumu un apbedīšanas pabalsts. Likums paredz, ka apdrošināšanas maksājumus veic tikai darba devējs un tas ieinteresēs darba devējus uzlabot strādājošo darba apstākļus, kas garantē drošu darbu, kā arī novērš nelaimes gadījumus darbā un saslimšanu ar arodslimībām;
  • likumu " Par slimības un maternitātes pabalstiem" , kurš paredz un regulē maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu piešķiršanu un izmaksu. Ikviena fiziska persona (tai skaitā ārvalstnieki un bezvalstnieki), kura strādā Latvijā, un ir regulāri maksājusi sociālo nodokli, ir tiesīga pretendēt uz šiem pabalstiem. Maternitātes pabalsts tiek izmaksāts sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku (50 + 56 kalendārās dienas), ja sieviete griezusies ārstniecības iestādē. Šis pabalsts var tikt piešķirts bērna tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu, ja māte mirusi, smagi slima vai atteikusies no bērna audzināšanas. Maternitātes pabalstu piešķir 100% apmērā no vidējās izpeļņas.

Neatkarīgi no saslimušās personas darba stāža likums garantē slimības pabalstu 80% apmērā no vidējās izpeļņas un paredz šī pabalsta saņemšanu vairākās darba vietās, ja darbinieks strādā pie vairākiem darba devējiem.

Patreiz visai neliela loma sociālās aizsardzības jomā ir privātajām institūcijām, kas saistīts gan ar iedzīvotāju zemo pirktspējas līmeni, gan ar neuzticēšanos privātajām finansu struktūrām.

Sociālās apdrošināšanas sistēma tiek finansēta no veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kuru iekasēšana notiek atbilstoši likumdošanai. 1997. gadā sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek izdarīti sociālā nodokļa veidā, taču sociālās drošības sistēmas reforma paredz pāreju uz sociālās apdrošināšanas maksājumu izdarīšanas individualizētu uzskaiti apdrošināto personu kontos un sociālās apdrošināšanas maksājumu sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem. Sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek ieskaitīti Valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā un šo budžetu pārvalda Valsts sociālās apdrošināšanas fonds.

Sociālā palīdzība un veselības aprūpe tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžetiem. Veselības aprūpei atvēlētie valsts budžeta līdzekļi nodrošina tikai pašu nepieciešamāko, tādēļ tie nespēj uzlabot reālo situāciju valstī.

Viens no galvenajiem sociālās aizsardzības sistēmas reformas mērķiem ir sasniegt pilnīgu pāreju uz veselības apdrošināšanas modeli. Vispārēja apdrošināšana visiem iedzīvotājiem tika uzsākta 1996. gada 1. janvārī. Obligātās apdrošināšanas sistēma bāzēsies uz veselības apdrošināšanas iestādēm, kas ir izveidotas visos Latvijas rajonos un lielākajās pilsētās, kā arī Transporta un Iekšlietu ministriju sistēmās.

Nopietna problēma jaunas medicīniskās apdrošināšanas sistēmas veidošanā ir pilnīgs atbilstošu speciālistu trūkums. Apdrošināšanas iestāžu darbinieki un medicīnas personāls ir jāizglīto un jāsagatavo darbam jaunajā situācijā. Tomēr vissvarīgākais un visgrūtākais uzdevums ir radīt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret jaunajām institūcijām, kā arī sabiedrības izpratni par jaunām darba attiecībām.

1.3. Sociālais dialogs un darba attiecības

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990.gadā tika nodibināta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija - 1993. gadā..

Gan arodbiedrības, gan Latvijas Darba devēju konfederācija aktīvi piedalās sociālās politikas veidošanā, tajā skaitā nodarbinātības un jautājumu regulējošās likumdošanas izstrādē. Visi šajā jomā izstrādātie likumprojekti tiek saskaņoti ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju un izskatīti Trīspusējā konsultatīvā padomē

Sociālā dialoga veidošanās pamatprincipus Latvijā nosaka vairāki tiesību akti: Darba likumu kodekss, likums "Par koplīgumiem", Ministru Kabineta 1993. gada lēmums " Par trīspusējo darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes nolikumu" , nolikums " Par sociālās apdrošināšanas padomi" un Darba devēju organizāciju likums, kurš patreiz ir iesniegts LR Saeimā izskatīšanai un apspriešanai.

Darba attiecības regulē Satversme, konstitucionālais likums " Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" , Latvijas Darba likumu kodekss, kā arī likumi " Par nodarbinātību" , " Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" , " Par darba aizsardzību" , " Par valsts civildienestu" , " Par sabiedriskām organizācijām" , " Par arodbiedrībām" .

Trīspusējās konsultatīvās padomes uzdevumi ir:

  • analizēt sociāli ekonomisko situāciju valstī,
  • izskatīt un sagatavot priekšlikumus Ministru kabinetam par minimālās mēnešalgas izmaiņām, kā arī izskatīt darba drošības jautājumus, sociālās un ekonomiskās attīstības jautājumus.

Šīs Padomes mērķis ir saskaņot intereses, panākt vienojošus lēmumus visām trīs pusēm - strādājošiem, darba devējiem un valdībai, tādējādi mazinot sociālo spriedzi valstī. Padomes sastāvā ietilpst 12 pārstāvji no katras partneru puses.

1994. gadā tika izveidota darba devēju, darba ņēmēju un valdības sociālās apdrošināšanas konsultatīvā padome. Šajā padomē tiek apspriesti galvenokārt Latvijas sociālās apdrošināšanas galvenie virzieni, kā arī jautājumi par valsts apdrošināšanas budžeta izpildi un sociālā nodokļa iekasēšanu. Par straujām izmaiņām šajā sfērā liecina fakts, ka kopš 1995. gada ir pieņemti 7 jauni likumi.

1994. gada maijā tika izveidota LR Ministru kabineta, arodbiedrības un darba devēju darba aizsardzības padome.

Pie vairākām pašvaldībām ir izveidotas vietējās trīspusējās padomes, kuras piedalās teritoriālo nodarbinātības politikas programmu izstrādē un bezdarbnieku izglītošanas organizēšanā savā teritorijā.

1.4. Darba tirgus

Ekonomikas struktūras izmaiņas Latvijā ir ietekmējušas situāciju nodarbinātības jomā. Makroekonomiskās izmaiņas, ieskaitot produkcijas samazināšanos izraisīja bezdarba līmeņa paaugstināšanos. Notika pāreja uz darba tirgu, kas bija saistīta ar tiešākām tirgus attiecībām.

Sabrūkot PSRS, preces, kas Latvijā agrāk tika ražotas PSRS republiku vajadzībām, to zemās kvalitātes un relatīvi augsto izmaksu dēļ vairs nebija nepieciešamas. Liekā darbaspēka uzturēšanas izmaksas kļuva pārāk lielas, tādēļ diezgan daudzi cilvēki zaudēja darbu un to profesionālās prasmes un iemaņas vairs nebija nepieciešamas.

Darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti

1995. gada beigās Latvijas Valsts statistikas komiteja pirmo reizi pēc sociālisma sabrukuma veica darbaspēka izlases apsekojumu, kura mērķis bija iegūt detalizētu informāciju par situāciju Latvijas darba tirgū, par iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti.

1997. gada novembra apsekojuma rezultāti rāda, ka Latvijā 1987,5 tūkstoši iedzīvotāju ir vecumā no 15 gadiem un vecāki, no tiem pilsētās - 1397,9 tūkstoši (70,3% no minētā vecuma iedzīvotāju kopskaita), un 589,6 tūkstoši jeb 29,7% laukos.

Katram astotajam (12,4%) iedzīvotājam ir augstākā izglītība, vairāk kā pusei (54,0%) - vidējā izglītība, no kuriem 23,7% iedzīvotāju ir ar vispārējo vidējo izglītību, 19,9% - ar vidējo speciālo un 10,5% - ar vidējo tehnisko, bet katram piektajam (21,2%) ir tikai pamatizglītība. Jāatzīmē, ka sievietēm izglītības līmenis ir nedaudz augstāks nekā vīriešiem. Tā, ar augstāko izglītību ir 13,5% sieviešu un 11,0% vīriešu, ar vidējo vispārējo izglītību 25,2% sieviešu un 21,8% vīriešu, savukārt vidējā speciālā izglītība - attiecīgi 20,4% sieviešu un 19,3% vīriešu, bet ar vidējo tehnisko izglītību ir 7,6% sieviešu un 14,0% vīriešu. Lielākas atšķirības vērojamas, salīdzinot, kādu izglītību ieguvuši pilsētu un lauku iedzīvotāji. Pilsētu iedzīvotāju vidū augstskolu beigušo īpatsvars vairāk nekā divas reizes pārsniedz šo rādītāju laukos (attiecīgi 15,0% un 7,4%). Savukārt laukos 1,5 reizes lielāks (27,7% un 17,8%) ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ieguvuši tikai pamatizglītību.

3.attēls

 

 

Trīs piektdaļas (59,7%) no iedzīvotājiem vecumā 15 gadi un vairāk bija ekonomiski aktīvi (nodarbināti vai meklēja darbu). Apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 1014.9 tūkstoši cilvēku, t.i., 51.1% no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk. Nodarbināto vīriešu (51,9%) ir nedaudz vairāk nekā sieviešu (48,1%) nodarbināto kopskaitā.

Nodarbinātības līmenis (nodarbināto īpatsvars attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā) pakāpeniski pieaug vecumā pēc 25 gadiem. Jauniešu vidū (vecumā no 15 līdz 19 gadiem) nodarbinātības līmenis ir zems, galvenokārt, tādēļ, ka ievērojama daļa jauniešu vēl apmeklē skolu. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā 40-44 gadi ir visaugstākais - 78,9%. Sievietēm pēc 55 gadiem, bet vīriešiem pēc 60 gadiem nodarbinātība strauji samazinās, kas notiek pārsvarā tāpēc, ka iestājas pensijas vecums.

Atšķirīga situācija veidojas vecuma grupās pa dzimumiem. Sevišķi izteikta tā ir jaunākajās vecuma grupās līdz 35 gadiem, kad nodarbināto vīriešu īpatsvars ievērojami pārsniedz sieviešu nodarbinātības līmeni. Daļējs izskaidrojums šai situācijai ir tas, ka daudzas jaunas sievietes paliek mājās ar bērniem līdz trīs gadu vecumam (ierēdņu kandidātiem - līdz viena gada vecumam), jo likumdošanā ir paredzēta iespēja atrasties apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā un bērnus, līdz tie sasniedz trīs (viena) gadu vecumu, audzināt mājās. Vēl viens iemesls jauno vīriešu augstākam nodarbinātības līmenim varētu būt tas, ka pašreizējie ekonomiskie apstākļi viņiem devuši labākas iespējas atrast darbu.

Katrs piektais nodarbinātais (20,1%) lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā, kā arī dažādu rūpniecības nozaru uzņēmumos (21,3%), bet katrs septītais (13,9%) - tirdzniecībā.

Atsevišķos darbības veidos - būvniecībā, elektroenerģijas, gāzes un ūdensapgādes, transporta un sakaru sfērā, arī zvejniecībā pārsvarā strādā vīrieši, savukārt veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, izglītībā, arī viesnīcās un restorānos galvenokārt nodarbinātas sievietes. Jāatzīmē, ka darbības veidos, kur dominē sieviešu darbs, bieži ir viszemākās algas.

Pēc nodarbinātības statusa Latvijā darba ņēmēji ir 81,0% no kopējā nodarbināto skaita, darba devēji - 3,4%, pašnodarbinātie - 9,6%, ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi, radinieki - 5,9%. 0,1procentam iedzīvotāju nepietiekamās informācijas dēļ nebija iespējams noteikt nodarbinātības statusu.

Gandrīz puse darba devēju (44,2%) ir saistīti ar tirdzniecību, viena ceturtdaļa (24,1%) - ar lauksaimniecību, medniecību un mežsaimniecību. Latvijā uzņēmējdarbība ir raksturīgāka vīriešiem - darba devēju vidū sieviešu ir gandrīz 3 reizes mazāk nekā vīriešu.

Pašnodarbināto īpatsvars laukos ir ievērojami lielāks nekā pilsētās. Laukos gandrīz visi pašnodarbinātie ir darbojas lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā, savukārt pilsētās - vairāk pakalpojumu sfērā. Iezīmējas neliels pašnodarbinātovīriešu pārsvars par pašnodarbinātām sievietēm.

Katras valsts ekonomiskās stabilitātes rādītājs ir pēc iespējas zemāks bezdarba līmenis. Latvijā bezdarba problēma ir ļoti aktuāla, jo, reorganizējot un privatizējot uzņēmumus, virknei valsts rūpnīcu pārtraucot darbību, daudzi strādājošie ir palikuši bez darba. Valsts Statistikas komitejas veiktā darbaspēka apsekojuma mērķis bija noskaidrot galvenos bezdarba iemeslus, raksturot darba meklētājus pēc dažādām pazīmēm, uzzināt bezdarba perioda ilgumu un veidus, kā darba meklētāji cenšas atrast darbu.

Saskaņā ar starptautiski pieņemto metodiku darba mekētāja definīcija ir šāda:

par darba meklētājiem tika uzskatītas personas 15 un vairāk gadu vecumā, kuras apsekojuma nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba (atvaļinājums, slimība u.c.), pēdējo četru nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas tuvāko divu nedēļu laikā sākt strādāt. Minētās personas varēja vai nu būt vai nebūt reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā.

 

Atšķirības starp laukiem un pilsētu. Apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā ir 171,2 tūkst. darba meklētāju jeb 14,4% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem), pilsētās to īpatsvars ir augstāks nekā laukos - attiecīgi 17,6% un 6,9%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī personas, kam galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā. Daudzi lauku iedzīvotāji, kuri zaudēja darbu kolektīvo saimniecību sabrukuma rezultātā, tagad gūst iztiku savās saimniecībās.

 

Atšķirības dzimumu un vecuma grupu starpā.

Darba meklētāju - sieviešu īpatsvars ekonomiski aktīvo sieviešu skaitā valstī kopumā ir nedaudz augstāks kā vīriešiem (attiecīgi ekonomiski aktīvo vīriešu skaitā), veidojot 14,6% un 14,3%.

4. attēlā redzams, ka darba meklētāju visaugstākais īpatsvars ir vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem, pie kam vīriešiem tas sasniedz 41,5% no šīs grupas ekonomiski aktīvajiem vīriešiem, bet sieviešu vidū mazāk - 33,3%. Šeit nepieciešams atzīmēt, ka liela daļa jaunu cilvēku šajā vecumā vēl mācās skolā un neietilpst darbaspēkā (šajā vecuma grupā tikai 20,8% iedzīvotāju ir ekonomiski aktīvi, pie kam jaunieši ir vairāk iekļāvušies darbaspēkā - 24,2% nekā jaunietes - 17,4%). Jauniem cilvēkiem ir grūti atrast darbu, jo viņiem nav ne darba pieredzes, ne attiecīgas izglītības (lielākajai daļai no tiem ir tikai pamatizglītība).

4.attēls

Nākamajā vecuma grupā (20-24 gadi) darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā pa abiem dzimumiem samazinās gandrīz divas reizes un ir 21,0%.

Atšķirības starp nodarbināto un darba meklētāju izglītības līmeni. Darba meklētāju īpatsvars ar augstākāo izglītību (8,3%), ir divas reizes mazāks par attiecīgās grupas īpatsvaru nodarbināto skaitā (17,3%). Turklāt tikai pamatizglītību vai zemāku par pamatizglītību ieguvušo personu īpatsvars ir lielāks darba meklētaju vidū- 18,6%, kamēr nodarbināto skaitā tas ir 15,3%. Tas liecina, ka personām ar augstāko izglītību ir bijušas lielākas iespējas piemēroties situācijai darba tirgū.

5.attēls

Dažādu darba meklēšanas veidu izmantošana. Darba meklētāji izmanto dažādus veidus, lai atrastu darbu. Vairāk nekā ceturtdaļa darba meklētāju reģistrējušies Nodarbinātības valsts dienestā, ceturtdaļa - regulāri sekoja darba piedāvājumiem sludinājumos, katrs piektais iztaujāja radiniekus, draugus un paziņas, septītā daļa darba meklējumos devās tieši pie daerba devējiem. Privātajos nodarbinātības dienestos griezušies tikai katrs trīspadsmitais bez darba palikušais. Iespējams, ka daudzus atturējusi samaksa par tajos sniegtajiem pakalpojumiem. Sludinājumus presē ievietojuši tikai 3%%, bet 0,4% darba meklētāju mēģināja paši noorganizēt savu uzņēmumu.

6.attēls

 

Dati par bezdarbniekiem

Reģistrētie bezdarbnieki ir cilvēki, kuriem piešķirts bezdarbnieka statuss. Saskaņā ar LR likumu " Par nodarbinātību"

par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs nestrādājošs LR pilsonis vai ārvalstnieks: kurš ir darbspējas vecumā; kuram nav citu ienākumu vismaz valsts noteiktās minimālās darba algas apmērā un kurš neveic uzņēmējdarbību; meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.

Nodarbinātības valsts dienesta informācija liecina, ka līdz 1998. gada 1.aprīlim par bezdarbniekiem bija atzīti 86,2tūkst. cilvēku jeb 7,1% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. 1997. gada 1.aprīlī - attiecīgi 94,7 tūkst. un 7,7%. Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgales reģionā.

Ekonomiskā situācija valstī sāk stabilizēties, par to liecina no jauna reģistrēto bezdarbnieku skaita samazināšanās. Vienlaicīgi pieaug ilgstošo bezdarbnieku skaits (bezdarbnieki, kurinav varējuši atrast darbu ilgāk par gadu). 1997. gada beigās ilgstošie bezdarbnieki sastādīja 38,1% no kopējā bezdarbnieku skaita.

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma. 1997. gadā pieaudzis bezdarbnieku skaits vecumā no 20 - 29 gadiem, jo darba tirgū atgriežas sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, kā arī darba tirgū ienāk jaunieši pēc profesijas iegūšanas. 1998. gada 1. aprīlī gandrīz katrs sestais bezdarbnieks (17%) bija jaunietis vecumā līdz 25 gadiem, vairāk nekā puse - 52% bezdarbnieku bija vecumā 30 - 49 gadi.

7.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma (1998.gada 1.aprīlis)

Bezdarbnieku sadalījums pa profesijām liecina, ka katrs ceturtais no bezdarbniekiem ir vienkāršo profesiju pārstāvis. Pēdējo divu gadu laikā pakāpeniski krītas kvalificēto strādnieku un amatnieku, kā arī iekārtu un mašīnu operatoru un montieru īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā. Šo profesiju īpatsvars bezdarbnieku skaitā 1996. gada beigās bija 33,9%, bet 1997. gadā tajā pašā laikā 29,3%.

Bez profesijas bija 5,4% bezdarbnieku (1996. gada beigās 4,9%). Vienlaikus bezdarbnieku skaitā aug kalpotāju, pakalpojumusfēras, tirdzniecības darbinieku profesiju īpatsvars. Savukārt vismazāk bezdarbs skāris augstākās kvalifikācijas profesiju grupu, kas sastāda 2% no bezdarbnieku kopskaita.

Sākot ar 1994. gadu, divas reizes gadā Nodarbinātības valsts dienests veic uzņēmumu, iestāžu un organizāciju aptaujas par nodarbināto skaita izmaiņām, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

1997.gada janvārī aptaujātajos uzņēmumos strādājošo skaitu plānoja samazināt par 1,8%. 1997.gada jūlijā veiktās aptaujas dati liecināja, ka uzņēmumos ar valsts īpašuma formu otrajā pusgadā strādājošo skaits tiks samazināts par 1,9% (salīdzinot ar iepriekšējo pusgadu). Pārējo īpašuma formu uzņēmumos - par 1,2%. Strādājošo skaita pieaugumu prognozēja pašvaldību īpašuma uzņēmumos un privātīpašuma uzņēmumos.

Aptaujātie uzņēmumi, iestādes un organizācijas tika sagrupēti arī pēc darbības veidiem. 1997.gada otrajā pusgadā salīdzinot ar pirmo pusgadu vislielākā strādājošo skaita samazināšana tika prognozēta lauksaimniecībā (par 3,4%), rūpniecībā (par 1,6%). Strādājošo skaitu otrajā pusgadā prognozēja palielināt finansu starpniecībā (par 1,4%) un zvejniecībā (par 1,8%).

8.attēls

Strādājošo skaita izmaiņas, sadalījums pēc darbības veidiem.

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības

Tikai 6% bezdarbnieku ir augstākā izglītība. Visvairāk bezdarbnieku - 30% ir ar vispārējo vidējo izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību - 26%.

9.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības

1.5. Nodarbinātības politika

1991.gada decembrī Latvijā tika pieņemts likums ’’Par nodarbinātību" un 1992.gada februārī tika reģistrēts pirmais bezdarbnieks. Nodarbinātības politiku valstī realizē Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienests

Valsts budžetā tiek paredzēti līdzekļi nodarbinātības jautājumu risināšanai, tajā skaitā pasīviem (bezdarbnieku pabalstiem) un aktīvās nodarbinātības pasākumiem. Aktīvie pasākumi ietver profesionālo konsultēšanu, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu, pagaidu darbavietu radīšanu, darba meklētāju klubu veidošanu, u.c. Nodarbinātības jautājumu risināšanai pavisam tiek atvēlēti 2-3% no kopējā valsts budžeta līdzekļiem. Sadalījums starp līdzekļiem, kas atvēlēti aktīvās nodarbinātības pasākumiem un pasīvajiem pasākumiem katru gadu tiek mainīts. Pēdējos gados ievērojami pieaugusi aktīvo pasākumu finansēšana. 1992. gadā aktīvajiem pasākumiem tika izlietots 3,1%, bet 1997.gadā paredzēts aktīviem pasākumiem izlietot 23,7% no visiem nodarbinātības jautājumu risināšanai paredzētajiem līdzekļiem.

Nozīmīgākais aktīvās nodarbinātības pasākums ir bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana tika uzsākta 1992. gadā, kad tika pieņemti noteikumi " Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu" . Patreiz to nosaka Ministru kabineta 1994.gadā pieņemtie noteikumi ‘Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu’ Šim mērķim tiek izlietots 2/3 no visiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem paredzētajiem līdzekļiem.

Pieaugot kvantitatīvajai neatbilstībai starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu profesionālajā aspektā, pieaug sociālā nepieciešamība pēc bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas. 1993. gadā uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos tika nosūtīti 3,7%, 1994. gadā - 6,2%, 1995. gadā - 7,6% no bezdarbnieku kopskaita, 1996. gadā - 9,7%

2.tabula

Uz apmācību nosūtītie bezdarbnieki

Gads

Uz apmācību vai pārkvalificēšanu nosūtīto bezdarbnieku skaita īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā.

1993

3,7%

1994

6,2%

1995

7,6%

1996

9,7%

1997

9.3

Pašlaik viena no galvenajām Latvijas darba tirgus problēmām ir darbaspēka teritoriālā un profesionālā mobilitāte. Profesionālo mobilitāti jānodrošina Nodarbinātības valsts dienestam. Profesionālās izglītības sistēma jāuzlabo, lai, sagatavojot jauniešus visās profesijās, tiktu ņemtas vērā paredzamās izmaiņas nodarbinātības struktūrā.

Latvijas likumdošana un īpaši Darba likumu kodekss paredz atsevišķu mazaizsargātu iedzīvotāju grupu - jauniešu līdz 18 gadu vecumam, invalīdu, sieviešu, kurām ir mazgadīgi bērni, pirmspensijas vecuma iedzīvotāju aizsardzību. Piemēram, nav atļauts pieņemt pastāvīgā darbā personas, kas ir jaunākas par 15 gadiem. Normālais darba laiks jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un sievietēm, kurām ir bērni līdz 3 gadu vecumam, ir noteikts 35 stundas nedēļā, par kuru tiem jāsaņem pilnu darba samaksu.

1.6. Ekonomika

Iekšzemes kopprodukts.

Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas tautsaimniecībā ir notikušas kardinālas izmaiņas, tai pakāpeniski pārejot uz tirgus ekonomikas attiecībām. Tas atspoguļojas iekšzemes kopprodukta dinamikā un tā strukturālajās izmaiņās.

Pirmajos reformas gados Latvijā bija vērojams straujš iekšzemes kopprodukta kritums, kuru izraisīja atteikšanās no plānveida ekonomikas un PSRS sabrukums. 1993. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu, iekšzemes kopprodukts bija samazinājies aptuveni par 50%.

Turpmākajos gados, veicot konsekventas ekonomiskās reformas, izdevās stabilizēt situāciju tautsaimniecībā. Straujais iekšzemes kopprodukta kritums Latvijā 1991. un 1992. gadā tika apturēts 1993. gada vidū. 1994. gadā pirmo reizi pēc reformu uzsākšanas Latvijā iekšzemes kopprodukts nevis samazinājās, bet pieauga par 0,6%. Tas notika uz privātā patēriņa un investīciju apjoma pieauguma rēķina. 1995. gadā Latvijas tautsaimniecības attīstību būtiski ietekmēja komercbanku krīze, kuras dēļ pasliktinājās monetārā situācija valstī un iekšzemes kopprodukts atkal samazinājās par 0,8%. Tātad 1994. un 1995. gadā iekšzemes kopprodukta apjoms palika 1993. gada līmenī. Šajā periodā ražošanas apjomu kritumu lauksaimniecībā un apstrādājošajā rūpniecībā kompensēja aktivitāšu pieaugums tirdzniecībā un finansu pakalpojumos.

Valdība un Latvijas Banka 1996. gadā īstenoja virkni pasākumu, kuri nostiprināja banku un finansu sistēmu un paātrināja strukturālās reformas. Tas radīja stabilitāti saimnieciskajā dzīvē, un iekšzemes kopprodukts pieauga par 2,8%. To galvenokārt noteica transporta un sakaru nozares paātrinātā attīstība - par 13,5% un apstrādājošās rūpniecības ražošanas apjomu pieaugums par 3%.

1997.gadā ir vērojama tālāka ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās. Pieaugums ir gandrīz visās pamatnozarēs. Ir sagaidāms, ka 1997. gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, dubultosies. 1997. gada pirmajos deviņos mēnešos iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis par 5,6%.

10.attēls

Latvijas iekšzemes kopprodukta dinamika

(1990=100)

Nozaru nevienmērīgie attīstības tempi ir izraisījuši iekšzemes kopprodukta nozaru struktūras izmaiņas. Salīdzinot ar 1991.gadu ir palielinājies pakalpojumu sfēras īpatsvars, bet samazinājies lauksaimniecības un rūpniecības īpatsvars. Arī 1996. un 1997. gadā tautsaimniecībā turpinājās strukturālās izmaiņas, samazinoties lauksaimniecības, rūpniecības un celtniecības daļai un pieaugot pakalpojumu nozaru, it īpaši transporta un sakaru, īpatsvaram iekšzemes kopprodukta struktūrā.

Ir nostabilizējusies apstrādājošās rūpniecības nozaru struktūra. Pieaugums ir panākts pārtikas, celulozes un papīra, kokapstrādes, tekstilizstrādājumu, celtniecības materiālu ražošanas nozarēs.

Turpmākajos gados ir sagaidāma ekonomiskās aktivitātes palielināšanās. Tautsaimniecības attīstības tempus noteiks tas, cik ātri izdosies sakārtot uzņēmējdarbības vidi un radīt apstākļus investīciju veicināšanai, kā arī eksporta tirgus paplašināšana.

3.tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta struktūra nozaru griezumā (procentos)

 

 

Nozares

 

1995

 

 

1996

 

1997 (I - IX)

Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība un zvejniecība

Apstrādājošā un iegūstošā rūpniecība

Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde

Būvniecība

Pakalpojumi

Produktu nodokļi

 

9.4


19.5

 

4.8

4.4

48.5

13.4

 

7.9


19.3

 

4.9

4.2

50.7

13.0

 

7.1


18.4

 

3.8

4.0

53.7

13.0

 

Inflācija.

Pārejot uz tirgus ekonomiku, Latvija, tāpat kā visas citas Austrumeiropas valstis, saskārās ar daudzām problēmām, ieskaitot vāju kapitāla tirgu, inflāciju un piedāvājuma un pieprasījuma krīzi. Līdz astoņdesmito gadu beigām Latvija bija pilnīgi integrēta padomju ekonomikas sistēmā. Padomju Savienības sabrukšanas rezultātā gan ekonomisku, gan daļēji arī politisku iemeslu dēļ tika izjauktas vecās ekonomiskās saites un ražošanas modelis. Šo iemeslu dēļ deviņdesmito gadu sākumā ekonomiskā aktivitāte strauji samazinājās. Rūpnieciskā ražošana samazinājās sakarā ar eksporta iespēju izzušanu uz bijušo Padomju Savienību, kā arī ar lētu izejmateriālu un enerģijas trūkumu.

Bijušajā PSRS daudzu preču cenas tika noteiktas pēc tīri politiskiem apsvērumiem bez jebkāda ekonomiska pamatojuma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cenu liberalizācija 1991. un 1992. gadā izraisīja šoku iedzīvotājos. 1991. gadā inflācija sasniedza 262%, pieaugot līdz 958,6% 1992. gada decembrī.

Latvijas valūtas - lata - ieviešana 1993. gada jūnijā iezīmēja inflācijas pakļaušana kontrolei. Konsekventas ekonomiskās politikas rezultātā, valdībai un Latvijas Bankai realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku, inflācija samazinājās līdz 109% 1993. gadā un 36% 1994.gadā.

Valdība Deklarācijā par Ministru kabineta darbu paredz turpināt kursu uz inflācijas samazināšanu, un kā mērķis ir noteikta 7% inflācija 1998. gadā. 1997.gada mērķis - 9% inflācija ir sasniegts.

1997.gadā visbūtiskāk cenu celšanos ietekmēja administratīvi noteiktu cenu palielināšana. Dzīvokļu īre gada laikā pieauga par 77.5%. Straujāk nekā vidēji pieauga arī elektroenerģijas (par 10.1%) un gāzes (par 15.6%) cenas, kā arī sakaru pakalpojumu cenas (19.1%). Taču pārtikas produktu cenas gada laikā ir pieaugušas tikai par 3.1%.

Pašreizējo inflācijas līmeni Latvijā ietekmē saimnieciskās rosības pieaugums un ārvalstu kapitāla ieplūde, kā arī relatīvo cenu piemērošanās pasaules cenām, kura vēl arvien turpinās. Lai arī preču un pakalpojumu lielākās daļas cenas nonāca līdzsvara stāvoklī drīz pēc to brīvlaišanas, tomēr administratīvi regulētās cenas vēl vairākus gadus tiks palielinātas, līdz sasniegs līmeni, kas pilnībā segs ražošanas izmaksas un atbildīs piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaram.

11.attēls

Inflācijas izmaiņas procentos (vidēji gada laikā)

Privatizācija.

Privatizācija ir viens no vissvarīgākajiem pārejas perioda ekonomiskajiem procesiem, jo tā samazina valsts lomu tautsaimniecībā un ekonomiskos procesus nodod privāto īpašnieku rokās.

Īpašuma tiesību reformēšana Latvijā tika uzsākta 1991.gada otrajā pusē. Līdz 1993.gada beigām privatizējamo uzņēmumu sarakstā tika iekļauti 712 uzņēmumi, taču līdz 1994. gada jūnijam privatizācija tika pabeigta tikai 131 uzņēmumā jeb 19% no privatizēšanai paredzētajiem uzņēmumiem. 1993. gada beigās 68,6% no rūpniecības kopprodukcijas ražoja valsts īpašumā esošie uzņēmumi.

1994. gada septembrī Latvijas valdība noteica privatizācijas politikas maiņu. Jaunā privatizācijas politika paredzēja aktivizēt privatizācijas procesus visā tautsaimniecībā, lai iespējami ātrāk radītu labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai un veicinātu investīciju piesaisti ekonomikas attīstībai. Tika nodibināta Latvijas Privatizācijas aģentūra, kas šobrīd nodrošina valsts īpašuma objektu privatizācijas procesu.

Līdz 1997. gada vidum bija privatizētas divas trešdaļas no valsts rūpniecības uzņēmumu īpašumiem. Praktiski pabeigta mazo uzņēmumu privatizācija un uzsākta lielo enerģētikas, transporta un rūpniecības uzņēmumu privatizācija. Valdība plāno valsts uzņēmumu privatizāciju kopumā pabeigt līdz 1998.gada vidum.

1997. gada sākumā privātsektors deva 59% no iekšzemes kopprodukta un nodarbināja 64% strādājošo. Pēc speciālistu novērtējuma, 1998.gada beigās privātsektora īpatsvars komerciālajās nozarēs varētu sasniegt aptuveni 90%.

Lai privatizācijā iesaistītu plašākus iedzīvotāju slāņus 1995.gada janvārī Privatizācijas aģentūra uzsāka akciju publisko piedāvāšanu privatizācijai par sertifikātiem. Līdz 1997. gada novembrim privatizācijas publiskā piedāvājuma programmā par sertifikātiem tika piedāvātas 62 uzņēmumu akcijas. Privatizācijas aģentūra plāno privatizācijas publiskajā piedāvājuma programmā vēl iekļaut apmēram 19 valsts īpašuma objektu akcijas. Aplēses rāda, ka par akcionāriem varētu kļūt līdz 4% Latvijas iedzīvotāju, kas ir niecīgs skaitlis, jo sertifikāti tika piešķirti visiem iedzīvotājiem.

Tā kā sertifikātus var izmantot ne tikai valsts uzņēmumu privatizācijā, bet arī zemes un dzīvokļu privatizācijā, zemo sabiedrības līdzdalību privatizācijas procesā daļēji var izskaidrot ar iedzīvotāju vēlmi sertifikātus izmantot, lai iegādātos zemi un dzīvokļus. Līdz 1997.gada novembrim privatizācijai tika piedāvāti 17,6 % no kopējā dzīvokļu skaita. Tiek plānots, ka līdz 1998.gada beigām privatizācijai tiks piedāvāti aptuveni 40% no kopējā valsts un pašvaldību dzīvokļu skaita.

1.7. Reģionālā attīstība

Patreiz Latvija ir iedalīta 26 administratīvos rajonos un 7 republikas nozīmes pilsētās. Vēsturiski Latvija iedalās 4 novados - Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē.

Reģionālās politikas jautājumi Latvijā kļūst arvien aktuālāki. Piecdesmit padomju okupācijas gados Latvijā bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī noieta vietējā tirgū. Tādējādi izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas teritoriālā struktūra. Arī pēdējo gadu pāreja uz tirgus ekonomiku ir saasinājusi vairāku Latvijas reģionu problēmas.

 

Latvijas reģionālo politiku pārrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kura tika izveidota 1993. gadā. Viens no VARAM 6 departamentiem ir Reģionālās attīstības departaments un kopš 1995. gada tajā ir Reģionu līdzsvarotās attīstības nodaļa.

Teritoriālās deformācijas sekas ir pārmērīga iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā. Apmēram 47% pieaugušo pilsētu iedzīvotāju dzīvo Rīgā. Rīgā strādā arī daudzi tuvējo reģionu iedzīvotāji. Šī iemesla dēļ ražojošā sfēra un infrastruktūra pārējā Latvijas teritorijā ir vāji attīstīta. Būtiski atšķiras iedzīvotāju dzīves līmenis dažādās Latvijas vietās. Pārmaiņām tautsaimniecībā ir atšķirīga ietekme uz pilsētu un lauku iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Pilsētās sakarā ar lielo uzņēmumu sabrukumu fiksēts relatīvi lielāks darba meklētāju skaits.

Lauku attīstība ir viena no būtiskākajām reģionālās attīstības problēmām. Taču iegūto materiālu analīze liecināja, ka Latvijas reģionālo attīstību nevar saistīt tikai ar lauku attīstību vien. Attīstība plašākā skatījumā nozīmē pārmaiņu procesus saimnieciskajā, sociālajā, kultūras, izglītības, veselības aizsardzības, dabas un ainavu, vides aizsardzības jomās, kas vienlīdz skar kā laukus tā arī pilsētas.

Tāpēc VARAM uzdevums šajā jomā paplašinājās un tika uzdots izstrādāt Latvijas reģionālās attīstības nacionālo programmu.

1996.gada 3.decembrī MK tika akceptēta VARAM izstrādātā 'Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija". Šī dokumenta mērķis bija noteikt Latvijas reģionālās attīstības politikas pamatnostādnes, tās veidošanas un realizācijas pamatus, radīt priekšnoteikumus uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pašvaldību un valsts saskaņotai darbībai reģionālās attīstības jomā, kā arī noteikt rīcības pamatvirzienus, galvenās metodes un līdzekļus reģionu attīstībai. Šīs koncepcijas iedzīvināšana ir ilglaika process.

Lai sekmētu infrastruktūras teritoriālo izplatību un veicinātu depresīvo reģionu ekonomisko aktivitāti, tiek realizēta īpaši atbalstāmo reģionu programma. 1997.gada maijā Saeima pieņēma likumu ‘’Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem’’, kurš nosaka pamatprincipus īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai, valdības un pašvaldību institūciju sadarbībai īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības jautājumos.

Pāreja no plānveidīgas saimniekošanas sistēmas uz tirgus ekonomiku radījusi nepieciešamību pēc jaunas attīstības plānošanas sistēmas un jauna uzskata par attīstības plānošanu izveides.

Patreizējā periodā attīstības plānošanu savas kompetences jomā veic gan valsts institūcijas, gan pašvaldības, gan citas juridiskās un fiziskās personas. Ministrijas izstrādā savu nozaru attīstības plānus un programmas, pašvaldības izstrādā pašvaldību attīstības plānus, savu darbību plāno arī privātie uzņēmēji. Lai novērstu pretrunas šo plānu starpā un nepieļautu disproporcijas attīstībā, kā arī līdzsvarotu saimniecisko darbību ar dabas un vides saglabāšanas nepieciešamību, ir radusies nepieciešamība izveidot un tiesiski nostiprināt vienotu, saskaņotu plānošanas un plānu realizēšanas mehānismu visiem par attīstību atbildīgiem līmeņiem.

Šajā sakarībā VARAM ir sagatavots un 1998.gada 27.janvārī MK akceptēts "Teritorijas attīstības plānošanas likums", izstrādāti jauni un ar MK 1998.gada 24.februāra noteikumiem nr.62 pieņemti jauni ‘’Noteikumi par teritoriju plānojumiem’’.

"Teritorijas attīstības plānošanas likums" izstrādāts, lai veicinātu ilgtspējīgas attīstības politikas īstenošanu Latvijā un tās reģionos, nosakot valsts pārvaldes iestāžu, pašvaldību un citu plānošanas dalībnieku savstarpējās attiecības plānošanas procesā, attīstības plānu un teritorijas plānojumu veidus, to saturu un plānošanas principus, kā arī nosakot pamatnostādnes attīstības plānu un teritorijas plānojumu sabiedriskajai apspriešanai.

Ir izstrādāta un 1998.gada 27.janvāra MK sēdē akceptēta "Nacionālā plānojuma koncepcija", kas ietver Nacionālā plānojuma nepieciešamības formulējumu, mērķi un uzdevumus, saturu un sastāvu, plānojuma sagatavošanas un ieviešanas pamatprincipus, funkcijas, līdzekļus, dokumentus un kārtību, kā arī nosaka tā noformējumu un izplatīšanu.

Reģionālās attīstības neatņemama sastāvdaļa ir reģionālās attīstības plānošana. Tādēļ par neatliekamu uzdevumu uzskatāma šīs plānošanas sistēmas attīstības veicināšana, kā arī attīstības plānu realizācijas nodrošināšana. Sevišķa nozīme ir vietējā un reģionālā (rajonu) līmeņa plāniem, tāpēc par galveno uzdevumu šajā jomā ir jāuzskata vietējās iniciatīvas attīstīšana, veicinot vietējo attīstības plānošanu un attīstības projektu realizāciju. Labs rajona, pagasta vai mazpilsētas attīstības plāns būs arī lauku attīstības plāns.

Šiem attīstības plāniem jādod atbildes uz šādiem jautājumiem:

- kādi ir vietējie resursi (reālie, potenciālie) attīstības veicināšanai,

- kādas ir pagasta, pilsētas priekšrocības, vājās puses, attīstības iespējas, pastāvošie draudi,

- kādi infrastruktūras objekti atrodas pašvaldības teritorijā, kāds ir to stāvoklis, noslodze un izvietojums,

- kā izpaužas iedzīvotāju saistība ar vietām (dzīves vietas, darba vietas, atpūtas vietas u.c.),

- kāda ir cilvēku gatavība strādāt pie konkrētiem attīstības projektiem, uzsākt uzņēmējdarbību, mācīties u.c. (t.i. cilvēku resursu vērtējums),

- kas padara konkrēto vietu atšķirīgu no citām un var kalpot par attīstības impulsiem.

Tomēr jāņem vērā, ka šim nolūkam pašvaldībās daudzviet trūkst gan zināšanu un pieredzes, gan finansu līdzekļu.

1996.gadā no valsts budžeta tika piešķirtas mērķdotācijas ~ 571 000 latu apmērā pašvaldībām attīstības programmu un teritoriālplānojumu izstrādei. Saskaņā ar "Likumu par valsts budžetu 1997.gadam" un MK 1997.aprīļa noteikumiem Nr.144 1997.gadā šiem mērķiem bija paredzētas mērķdotācijas 1mlj Ls apmērā.

VARAM vadībā sekmīgi tiek veikti 5 demonstrācijas projekti pašvaldību attīstības plānu izstrādē.

  • Dobeles rajonā kopā ar Dānijas Bornholmas apgabala konsultantiem ir izstrādāta Dobeles rajona attīstības stratēģija.
  • Limbažu rajonā ar Somijas Vides ministrijas atbalstu ir izstrādāts Limbažu rajona stratēģiskās attīstības plāns.

Pašlaik norisinās sekojošu attīstības plānu izstrāde.

- Liepājas reģiona attīstības un rīcības plāna izstrāde sadarbībā ar Beļģijas valsts Flandrijas apgabala konsultantiem. Reģionālās attīstības departaments vada virsuzraudzības grupu un piedalās darba grupās.

- Rīgas reģiona (Rīgas rajona, Rīgas pilsētas un Jūrmalas pilsētas) attīstības stratēģijas izstrāde. Reģionālās attīstības departaments piedalās Rīgas reģiona padomes un tehniskās komitejas darbā.

- Kuldīgas rajona teritoriālplānojuma izstrāde sadarbībā ar Dānijas Vides un enerģētikas ministriju.

 

Uz šo demonstrācijas projektu pamata VARAM tiek izstrādāti ieteikumi - metodiskais materiāls pašvaldībām attīstības plānu izstrādei.

Viens no reģionālajai attīstībai svarīgākajiem projektiem ir brīvo ekonomisko zonu izveide. Tā veicina investīciju piesaisti, eksportu, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību noteiktajā reģionā. Pašlaik Latvijā ir 4 brīvās ekonomiskās zonas - Rīgas Tirdzniecības brīvosta un Ventspils brīvosta, Liepājas un Rēzeknes speciālās zonas. Ievērojot to, ka zonu izveide un nodokīu piešķiršana samazina budžeta ieņēmumu daļu, pēc Finansu ministrijai un Starptautiskā valūtas fonda iniciatīvas tika pieņemts lēmums, kas fiksēts arī Latvijas ekonomiskās politikas memorandā - nepalielināt brīvo ekonomisko zonu skaitu Latvijā.

Reģionālās politikas vispārējie mērķi ir:

- līdzsvarotas attīstības nodrošināšana valstī un tās reģionos;

- dzīves kvalitātes līmeņu izlīdzināšanās visā valsts teritorijā;

  • reģionu attīstības veicināšana saskaņā ar to potenciālajām iespējām un resursiem, īpašu uzmanību veltījot darba vietu radīšanai ekonomiski atpalikušajos reģionos.

2. IZGLĪTĪBAS SISTĒMAS UN PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS RAKSTUROJUMS

Izglītība Latvijā tiek iedalīta četrās pakāpēs - pirmsskolas, pamata, vidējā un augstākajā. Pēc izglītības satura tā var būt vispārējā (akadēmiskā) vai profesionālā.

12. attēls

Audzēkņu struktūra izglītības iestādēs

2.1. Pamatizglītība.

Pamatizglītība ilgst 9 gadus, ietverot 4 gadus sākumskolas un 5 gadus pamatskolas, tā ir vienāda visā valstī. Pamatskolas beidzēji saņem 9-gadīgās pamatskolas atestātu.

Bērni sāk apmeklēt skolu 6 - 7 gadu vecumā, obligātās izglītības mācību laiks ir līdz 9-gadīgās pamatskolas beigšanai vai līdz 15 gadu vecumam.

Galvenā izvēle pēc pamatskolas beigšanas ir starp vispārējo vidējo izglītību, arodizglītību, amatizglītību un vidējo speciālo izglītību (skat. shēmu).

2.2. Vispārējā vidējā izglītība.

Vispārējā vidējā izglītība ilgst 3 gadus pēc pamatizglītības iegūšanas. Lai saņemtu atestātu par vispārējo vidējo izglītību, skolēniem jāapgūst 5 obligātie un vismaz 7 izvēles priekšmeti un jānokārto 5 gala eksāmeni. Viens no 5 eksāmeniem jāizvēlas priekšmetā, kas apgūts profilkursa līmenī.

Atestātu par vispārējo vidējo izglītību papildina atzīmju lapa, kurā norādītas galīgās atzīmes vismaz 12 apgūtajos priekšmetos un visu 5 eksāmenu atzīmes. Visām personām, kurām ir vispārējā vidējā izglītība, ir tiesības stāties augstākās izglītības mācību iestādēs.

2.3. Profesionālā izglītība.

Latvijā vidējās pakāpes profesionālo izglītību var iegūt arodizglītības, amatizglītības un vidējās speciālās izglītības iestādēs.

Uzņemšanas noteikumi. Profesionālās izglītības iestādēs mācības var uzsākt jaunieši pēc pilnas pamatizglītības (9 klases) vai pilnas vispārējās vidējās izglītības (12 klases) apgūšanas. Jaunieši, kuri nav apguvuši pilnu pamatizglītības standartu, izglītību var turpināt arodpamatskolu izglītības programmās.

Izglītības un zinātnes ministrija un citas nozaru ministrijas (Zemkopības ministrija, Labklājības ministrija, Kultūras ministrija), kuru pārziņā ir profesionālās izglītības mācību iestādes, apstiprinot uzņemšanas plānus, nosaka jauno audzēkņu uzņemšanas laiku, audzēkņu skaitu attiecīgajās izglītības programmās un vispārīgos uzņemšanas noteikumus. Izglītības iestāžu kompetencē ir detalizēta uzņemšanas kārtības izsludināšana, pretendentu konkursa vai iestājeksāmenu organizēšana. Atsevišķos arodos un specialitātēs tiek noteikts minimālais vecums vai īpašas prasības pret veselības stāvokli.

 

Arodizglītība.

Arodizglītību var iegūt arodpamatskolās, arodvidusskolās, arodģimnāzijās un arodskolās. Šīs pakāpes izglītības programmas paredzētas kvalificētu strādnieku sagatavošanai. Atkarībā no izglītības programmas virziena un satura mācību laiks ir no 1 - 4 gadi. Tikai arodģimnāzijas beidzējiem ir tiesības turpināt izglītību augstskolās, jo izglītības programma ietver vispārējās vidējās izglītības standartu. Pārējo arodizglītības mācību iestāžu beidzējiem, lai varētu turpināt izglītību augstākās izglītības mācību iestādēs, papildus ir jāapgūst vispārējās vidējās izglītības standarta saturs. Arodizglītības mācību iestāžu veidi ir uzskaitīti 5. tabulā.

4. tabula

Arodizglītības mācību iestāžu tipi

Skolas veids

Uzņemšanas prasības

Mācību ilgums

Vispārējo vidējo izglītību

Arodpamatskola

9-gadīga izglītība, var būt nepabeigta

1-2

neiegūst

Arodvidusskola

9-gadīga izglītība

3-4

neiegūst

Arodģimnāzija

9-gadīga izglītība

4

iegūst

Arodskola

vispārējā vidējā izglītība

1-2

neiegūst

(ir iepriekš)

Vidējā speciālā izglītība.

Vidējās speciālā izglītības iestādes ir tehnikumi, koledžas.

Atkarībā no izglītības programmas satura, mācību laiks pēc pamatskolas beigšanas ir 4 - 5 gadi, pēc vidusskolas beigšanas 2 - 3 gadi. Šīs izglītības programmas ietver profesionālo izglītību un vispārējās vidējās izglītības standartu. Visiem vidējās speciālās izglītības mācību iestāžu beidzējiem ir tiesības stāties augstskolās.

Vidējo speciālo mācību iestāžu, īpaši programmu, kas paredzētas vidusskolu beigušajiem, liktenis patlaban ir neskaidrs. Mācības šajās programmās ilgst 2-3 gadus un bieži ir augstā līmenī.

Vienam no galvenajiem punktiem kopējā Latvijas izglītības reformā jābūt daļas vidējās speciālās izglītības iestāžu pārorganizēšanai par koledžām. Koledžas īsā cikla augstākās profesionālās izglītības programmu veidā sniegtu profesionālo kvalifikāciju un koledžu programmās iegūtie kredītpunkti varētu pilnīgi vai daļēji tikt ieskaitīti, turpinot mācības garā cikla (4-5 gadu) augstākās profesionālās izglītības programmās.

Profesionālo izglītību apliecinošais dokuments. Profesionālo izglītību apliecina

    • diploms par arodizglītību,
    • diploms par vidējo speciālo izglītību.

Kopā ar profesionālo izglītību apliecinošo dokumentu - diplomu, tiek izsniegts noteikta parauga " Sekmju izraksts" , kas ir diploma neatņemama sastāvdaīa.

Personām, kuras nav apguvušas profesionālās izglītības mācību iestādes pilnu kursu, izsniedz izziņu par izglītības programmas apgūto daļu.

2.4. Augstākā izglītība

Tiesības studēt ir visiem, kam ir pabeigta vispārējā vidējā izglītība. Tomēr augstākās izglītības iestādes drīkst brīvi noteikt izvēles priekšmetus, kuriem jābūt apgūtiem skolā, lai absolvents varētu tikt uzņemts studijām izvēlētajā programmā. Latviešu valodas zināšanas tiek pārbaudītas gadījumos, ja absolvents nav beidzis skolu ar latviešu mācību valodu.

Profesionālā augstākā izglītība

Profesionālā augstākā izglītība ir lietišķajā zinātnē saskaņota izglītība, kas sagatavo profesionālai darbībai. Profesionālās augstākās izglītības programmas var būt

  • 1-2 gadus ilgas un tikt apgūtas pēc vai paralēli akadēmiskajām (bakalaura) studiju programmām;
  • ne mazāk kā 4 gadus garas patstāvīgas augstskolas studiju programmas pēc vispārējās vidējās izglītības iepgūšanas.

Akadēmiskā augstākā izglītība

Akadēmiskā augstākā izglītība ir fundamentālajā un/vai lietišķajā zinātnē sakņota izglītība un tās obligāta pazīme ir pētnieciskā darba komponents studiju programmās. Akadēmiskā augstākā izglītība iedalās 2 fāzēs. Pēc pirmās fāzes iegūst bakalaura grādu, bet pēc otrās - maģistra. Bakalaura studiju programmas Latvijā ir 3 vai 4 gadus ilgas. Saskaņā ar likumu par pabeigtas augstākās izglītības programmām uzskatāmas tikai 4 gadu programmas. Maģistratūras programmas parasti ir 2 gadus ilgas un to sekmīga pabeigšana dod tiesības iestāties doktorantūrā.

 

3. PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA UN TENDENCES PROFESIONĀLAJĀ IZGLĪTĪBĀ.

Izglītības iestādes

Latvijas pašreizējā profesionālās izglītības sistēma ir veidojusies saskaņā ar 1991.gadā pieņemto Izglītības likumu uz iepriekšējā periodā iedibinātā izglītības iestāžu tīkla bāzes. Latvijai raksturīgs pietiekami plašs nelielu (audzēkņu skaita ziņā) profesionālās izglītības iestāžu tīkls, kas aptver visus Latvijas rajonus, izņemot Balvu rajonu.

Kopā valstī 1997./98. mācību gada sākumā bija 123 profesionālās izglītības iestādes, to skaitā 76 arodizglītības iestādes un 47 vidējās speciālās izglītības iestādes. 37% no visām izglītības iestādēm atrodas Rīgā.

12.attēls

Profesionālās izglītības iestāžu skaita izmaiņas

1990-1997. gads

Salīdzinot ar 1990./91. mācību gadu profesionālās izglītības iestāžu skaits ir samazinājies par 14%. Šajā laika posmā ir notikušas vairākas izmaiņas:

  • 1993. gadā pedagoģiskās skolas, kuras līdz tam bija vidējās speciālās izglītības iestādes, tika reorganizētas par augstākās izglītības iestādēm.
  • 1994. gadā no sākotnējās profesionālās izglītības tika izslēgtas gandrīz visas tās profesionālās izglītības iestādes, kuras bija izvietotas cietumos (pašlaik cietumos ir izvietotas vairs tikai 2 arodskolas - Jelgavā un Jēkabpilī).
  • Izglītības iestāžu tīkla optimizācijas rezultātā tika apvienotas viena profila valsts izglītības iestādes.
  • Atvērtas privātās profesionālās izglītības iestādes.

Latvijā 93% profesionālās izglītības iestāžu atrodas valsts pārziņā, tikai 7% profesionālās izglītības iestāžu ir pašvaldību pārziņā vai privātās.

Valsts profesionālās izglītības iestādes atdodas četru ministriju pārziņā, 1997./98. mācību gada sākumā kopā bija 115 izglītības iestādes, no tām:

Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā - 57 izglītības iestādes,

Zemkopības ministrijas pārziņā - 38 izglītības iestādes,

Labklājības ministrijas pārziņā - 6 izglītības iestādes,

Kultūras ministrijas pārziņā - 14 izglītības iestādes.

13.attēls

Profesionālās izglītības iestāžu iedalījums

pēc to pakļautības 1997./98. mācību gadā

Audzēkņu skaits

Salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu audzēkņu skaits profesionālās izglītības iestādēs ir samazinājies, proporcionāli samazinoties arī šo izglītības iestāžu beidzēju skaitam.

Visās Latvijas profesionālās izglītības iestādēs 1997./98. mācību gada sākumā mācījās 45,7 tūkst. audzēkņu. Salīdzinājumā ar 1996./97. mācību gadu audzēkņu skaits ir pieaudzis par 4%.

1997./98. mācību gada sākumā audzēkņu skaits arodizglītības iestādēs bija 26,4 tūkst., vidējās speciālās izglītības iestādēs - 19,3 tūkst. Salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu arodizglītības iestādēs kopējais audzēkņu skaits ir palicis iepriekšējais, bet uzņemto audzēkņu skaits ir samazinājies par 4%. Vidējās speciālās izglītības iestādēs kopējais audzēkņu skaits ir pieaudzis par 15%, uzņemto audzēkņu skaits ir pieaudzis par 21 %.

No statistikas datiem var secināt, ka ievērojami ir pieaudzis to jauniešu skaits, kuri pēc pamatskolas beigšanas izvēlas mācības turpināt vidējās speciālās izglītības iestādēs.

14.attēls

Audzēkņu skaits arodizglītības iestādēs

15.attēls . Audzēkņu skaits vidējās speciālās izglītības iestādēs

 

No visiem audzēkņiem, kuri mācās profesionālās izglītības iestādēs 61% profesionālo izglītību apgūst Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošajās izglītības iestādēs, 28% audzēkņu mācās Zemkopības ministrijas pārziņā esošajās izglītības iestādēs, 4% - Kultūras ministrijas, 3% - Labklājības ministrijas, 2% - pašvaldību un 2% privātajās profesionālās izglītības iestādēs.

Lielākā daļa audzēkņu (96,3%) mācās dienas nodaļā, 0,4% audzēkņu mācās vakara nodaļā un 3,3% mācās neklātienes nodaļā. Salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu audzēkņu skaits vakara nodaļā ir samazinājies par 25%, bet to audzēkņu skaits, kuri mācās neklātienes nodaļā ir pieaudzis par 21%.

1997./98. mācību gadā profesionālās izglītības iestādēs kopā tika uzņemti 18 635 audzēkņi, tas ir par 4,1% vairāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Pieteikumus, lai iestātos arodizglītības vai vidējās speciālās izglītības iestādēs bija iesnieguši 23 334 pretendenti, no tiem 80% tika uzņemti. Lielākā daļa no kopējā uzņemto audzēkņu skaita bija ar pamatskolas izglītību - 72%, ar vidusskolas izglītību - 17%.

6.tabula . Arodizglītības iestādēs uzņemtie audzēkņi,
sadalījums pēc izglītības 1997./98. mācību gadā

   

Pēc 9. klases

Pēc 12.klases

   

Iesnie-gumu skaits

Uzņemti kopā

beiguši ar atestātu

t.sk. beiguši 1996./97. m.g.

beiguši ar liecību

t.sk. beiguši 1996./97.

m.g

kopā

t.sk. beiguši 1996./97.

m.g.

Pēc citām skolām

Ar nepab. pamat-izglītību

13 965

11 593

8 748

7 422

151

96

1 300

821

937

457

 

7.tabula . Vidējās speciālās izglītības iestādēs uzņemtie audzēkņi,
sadalījums pēc izglītības 1997./98. mācību gadā

   

Pēc 9. klases

Pēc 12.klases

   

Iesnie-gumu skaits

Uzņemti kopā

beiguši ar atestātu

t.sk. beiguši 1996./97. m.g.

beiguši ar liecību

t.sk. beiguši 1996./97.

m.g

kopā

t.sk. beiguši 1996./97.

m.g.

Pēc citām skolām

Ar nepab. pamat-izglītību

9 369

7 042

4 640

3 988

14

8

1 827

1 048

537

24

Profesionālās izglītības iestādēs lielākais izglītojamo skaits ir vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Šīs vecuma grupas jaunieši sastāda 87% no kopējā profesionālās izglītības iestādēs izglītojamo audzēkņu skaita un 24% no kopējā Latvijas jauniešu skaita šajā vecumā. Cik liels ir to audzēkņu īpatsvars, kuri mācās profesionālās izglītības iestādēs, ja to nosaka attiecībā pret kopējo jauniešu skaitu attiecīgajā vecumā, parādīts 16.attēlā.

16.attēls

Profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu īpatsvars attiecīgā vecuma jauniešu kopskaitā

 

Latvijā pašlaik profesionālo izglītību var apgūt aptuveni 320 arodos un specialitātēs. Pēdējos gados ir vērojams audzēkņu skaita pieaugums komercizglītības, apkalpojošo arodu, transporta un sakaru izglītības programmās. Samazinās to audzēkņu skaits, kuri apgūst lauksaimniecības un mežkopības izglītības programmas. Pašreizējais audzēkņu sadalījums pa izglītības programmām ir parādīts 17. .attēlā.

17.attēls

Audzēkņu sadalījums pa izglītības programmām arodizglītības un
vidējās speciālās izglītības iestādēs 1997./98.m.g.

Deviņdesmitajos gados Latvijas jaunieši ir nosacīti iedalāmi vairākās grupās. Vienas grupas pārstāvji saista savas turpmākās izaugsmes un labklājības plānus ar augstākās izglītības ieguvi. Latvijas augstskolās pieaug konkurss, lai iestātos minētajās mācību iestādēs un arvien vairāk jauniešu dodas studēt uz ārzemēm. Līdz ar to pieaug skolēnu skaits vispārizglītojošās vidusskolās. Citu grupu veido jaunieši, kuri pametuši skolu, neiegūst pat pamatizglītību, kā arī tie, kuri neturpina mācības pēc obligātās pamatskolas beigšanas. Tomēr katru gadu apmēram 40% pamatskolu absolventu un 15% vidusskolu absolventu izglītību turpina profesionālās izglītības iestādēs.

17.attēls

1997. gadā pamatizglītību un vidējo izglītību ieguvušo jauniešu

sadalījums pēc izglītības turpināšanas

Katru gadu daļa audzēkņu tiek atskaitīti no mācību iestādes pirms pilnas izglītības programmas apguves. Laika periodā no 1996. gada septembra līdz 1997.gada septembrim no arodizglītības iestādēm pavisam tika atskaitīti 3085 audzēkņi (13,3% no kopējā audzēkņu skaita), no vidējās speciālās izglītības iestādēm 2554 audzēkņi (11,7% no kopējā audzēkņu skaita). Atskaitītie pārsvarā ir audzēkņi, kuri mācās pirmo mācību gadu. Arodizglītības iestādēs no kopējā atskaitīto audzēkņu skaita 1.kursa audzēkņi bija 54%, vidējās speciālās izglītības iestādēs - 51%. Audzēkņu sadalījums pēc galvenajiem atskaitīšanas iemesliem ir parādīts 19.attēlā.

19.attēls

Atskaitīto audzēkņu sadalījums pēc atskaitīšanas iemesliem
(periods no 01.09.96. līdz 01.09.97.)

Mācībvalodas raksturojums profesionālās izglītības iestādēs

Pašreiz Latvijā profesionālo izglītību apgūst latviešu un krievu valodā. Visās Latvijas profesionālās izglītības iestādēs 1997./98. mācību gada sākumā mācījās 45,7 tūkst. audzēkņu, to skaitā 31,3 tūkst. (68%) mācījās grupās, kurās mācībvaloda ir latviešu valoda, un 14,4 tūkst. (32%) - grupās, kurās mācībvaloda ir krievu valoda. Statistikas dati rāda, ka vidējās speciālās izglītības iestādēs 1997./98.mācību gadā katrs ceturtais (26%) audzēknis izglītības programmu apgūst krievu valodā, arodizglītības mācību iestādēs - katrs trešais (35%) audzēknis.

8.tabula

Audzēkņu skaits un mācībvaloda*

 

1995./96.m.g.

1996./97.m.g.

1997./98.m.g.

Audzēkņu skaits

Arod-izgl.

iestādes

Vidējās spec. izgl.

iestādes

 

Kopā

Arod-izgl.

iestādes

Vidējās spec. izgl.

iestādes

 

Kopā

Arod-izgl.

iestādes

Vidējās spec. izgl.

iestādes

 

Kopā

Mācībvaloda -latviešu valoda

 

14 612

 

12 031

 

26 643

 

15 597

 

12 096

 

27 693

 

17 046

 

14 229

 

31 275

Mācībvaloda -krievu valoda

 

9 399

 

5 143

 

14 542

 

9 118

 

4 637

 

13 755

 

9 354

 

5 043

 

14 397

Mācībvaloda -latviešu valoda

 

61 %

 

70 %

 

65 %

 

63 %

 

72 %

 

67 %

 

65 %

 

74 %

 

68 %

Mācībvaloda -krievu valoda

 

39 %

 

30 %

 

35 %

 

37 %

 

28 %

 

33 %

 

35 %

 

26 %

 

32 %

 

100%

100%

100%

100%

100%

100%

100%

100%

100%

* Izglītības un zinātnes ministrijas Informātikas un saimnieciskās vadības departamenta

Informācijas un analīzes nodaļas dati.

Salīdzinot datus par pēdējiem trīs mācību gadiem, secināms, ka to audzēkņu īpatsvars, kuri mācās krievu valodā, ja to nosaka attiecībā pret kopējo audzēkņu skaitu, samazinās, un šī tendence vērojama gan vidējās speciālās izglītības, gan arī arodizglītības mācību iestādēs.

Situācija valsts profesionālās izglītības iestādēs atkarībā no ministrijas, kuras pārziņā tās atrodas, ir dažāda. Tikai Labklājības ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs viss mācību process notiek latviešu valodā. Kultūras ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs krievu valodā mācās 91 (5 %) audzēknis no kopējā audzēkņu skaita, Zemkopības ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs - 1,5 tūkst. (12%).

Vislielākais to audzēkņu skaits, kuri profesionālo izglītību apgūst krievu valodā ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs - 11,7 tūkst. (43%) audzēkņu.

 

Pašvaldību pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs krievu valodā mācās 279 audzēkņi jeb 30% no kopējā audzēkņu skaita šajās profesionālās izglītības iestādēs, privātajās - 755 audzēkņi jeb 78% no kopējā audzēkņu skaita šajās mācību iestādēs.

9.tabula

Audzēkņu skaits un mācībvaloda 1997./98.mācību gadā

pēc profesionālās izglītības iestāžu pakļautības

 

 

Arodizglītības iestādes

Vidējās speciālās izglītības iestādes

Audzēkņu skaits

Latviešu valoda

Krievu valoda

Kopā

Latviešu valoda

Krievu valoda

Kopā

Izglītības un zinātnes

ministrija

10 723

59 %

7 491

41 %

18 214
100 %

5 236

55 %

4 240

45 %

9 476

100%

 

Zemkopības ministrija

5 553

84 %

1 027

16 %

6 580

100%

5 650

92%

514

8%

6 164

100%

 

Labklājības ministrija

 

-

 

-

 

-

1 560

100%

0

1 560

100%

 

Kultūras ministrija

 

-

 

-

 

-

1 684

95%

91

5%

1 775

100%

 

Pašvaldību

658

70%

279

30%

937

100%

 

-

 

-

 

-

 

Privātās

112

17%

557

83%

669

100%

99

33%

198

67%

297

100%

* Izglītības un zinātnes ministrijas Informātikas un saimnieciskās vadības departamenta

Informācijas un analīzes nodaļas dati.

Statistikas dati rāda, ka 1997./98.mācību gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu valsts un pašvaldību pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs audzēkņu skaits, kas mācās krievu valodā samazinās, bet privātajās izglītības iestādēs - palielinās.

Analizējot situāciju reģionos, secināms, ka vislielākais audzēkņu skaits, kas profesionālo izglītību apgūst krievu valodā ir Rīgā - 6,6 tūkst., Daugavpilī - 3,3 tūkst., Liepājā - 1,9 tūkst. audzēkņu.

 

10. tabula. Audzēkņu skaits un mācībvaloda (pa rajoniem un pilsētās)

latviešu

krievu

latviešu

krievu

Aizkarukles rajons

906

Preiļu rajons

93

312

Alūksnes rajons

201

Rēzeknes rajons

423

431

Balvu rajons

0

Rīgas rajons

818

Bauskas rajons

423

Saldus rajons

330

Cēsu rajons

1365

Talsu rajons

315

Daugavpils rajons

386

180

Tukuma rajons

612

Dobeles rajons

577

Valkas rajons

631

Gulbenes rajons

441

Valmieras rajons

916

Jelgavas rajons

248

Ventspils rajons

0

Jēkabpils rajons

888

78

Daugavpils

485

3294

Krāslavas rajons

152

298

Jelgava

681

619

Kuldīgas rajons

710

Jūrmala

516

Liepājas rajons

431

Liepāja

1900

1289

Limbažu rajons

611

30

Rēzekne

563

573

Ludzas rajons

357

340

Ventspils

493

151

Madonas rajons

409

70

Rīga

13086

6630

Ogres rajons

1308

102

Kopā

9413

1098

No kopējā to audzēkņu skaita, kuri mācās grupās ar krievu mācībvalodu, 46 % mācās Rīgā; 40% -

Latgales reģionā.

Mācību process grupās ar krievu mācībvalodu profesionālās izglītības iestādēs tiek īstenots krievu valodā un latviešu valodā. Profesionālās izglītības centrs ir apzinājis, kādā apmērā 1997./98.mācību gadā ir lietota mācību procesā valsts valoda Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs. Iegūtā informācija liecina, ka

  1. Vairāk nekā 50% profesionālās izglītības iestāžu tajās grupās, kur mācībvaloda ir krievu valoda, daļa vispārizglītojošo mācību priekšmetu un speciālo mācību priekšmetu (profesijas apguvi nodrošinošie) tiek mācīta valsts valodā.
  2. Notiek pakāpeniska to mācību priekšmetu skaita, kuru apguve noris latviešu valodā, palielināšanās.
  3. Profesionālās izglītības iestādēs tiek izstrādāti mācību līdzekļi un speciālās terminoloģijas vārdnīcas latviešu valodā.
  4. Notiek profesionālās izglītības iestāžu pedagoģisko darbinieku izglītošana, lai viņu valsts valodas zināšanas atbilstu valsts valodas prasmes augstākajai pakāpei.

 

Problēmas. Saskaņā ar Valdības deklarācijas sadaļas Izglītība un kultūra 9.punktu un ņemot vērā iepriekšminētās analīzes rezultātus, izriet galvenās risināmās problēmas, lai pilnībā varētu nodrošināt profesionālās izglītības programmu īstenošanu valsts valodā.

Šobrīd nodrošināt profesionālās izglītības programmu īstenošanu latviešu valodā, pamatā traucē tas, ka:

  1. To audzēkņu, kuri ir beiguši pamatskolu ar krievu mācībvalodu, valsts valodas zināšanu līmenis neatbilst pamatizglītības standartam.
  2. Speciālajos mācību priekšmetos nav mācību līdzekļu latviešu valodā.
  3. Ir nepietiekams skaits to skolotāju, kuri spēj mācīt speciālos mācību priekšmetus valsts valodā.

Demogrāfiskās izmaiņas

Plānojot mācību vietu skaitu izglītības iestādēs jāņem vērā attiecīgā vecuma grupas skolēnu skaits. Samērā augstās dzimstības rezultātā 80-to gadu sākumā, sākot ar 1996.gadu (izņemot 2000. un 2001. gadus) palielināsies skolnieku skaits vidējās pakāpes mācību iestādēs. Sākot ar 2005. gadu dzimstības līmeņa samazināšanās rezultātā, skolnieku skaits samazināsies, tādēļ jau tagad pamatskolu un vidusskolu absolventi būtu vairāk jāorientē izvēlēties profesionālo izglītību.

Šīs demogrāfijas tendences būtu jāņem vērā arī plānojot skolotāju izglītošanu.

20.attēls

9.klašu beidzēju skaita izmaiņas pa gadiem (prognoze)

Absolventu nodarbinātība

Viens no rādītājiem, kas raksturo piedāvātās profesionālās izglītības kvalitāti ir absolventu nodarbinātība.

Protams ir jāņem vērā, ka bezdarba iemesli var būt dažādi, piemēram:

  • darba vietu skaits reģionā ir mazskaitlīgs;
  • vietējais darba tirgus pārsātināts ar šādas profesijas darba spēku;
  • izglītības programma saturiski neatbilst darba tirgus prasībām;
  • izglītības iestāde nenodrošina kvalitatīvu aroda vai specialitātes apguvi.

1997. gada 1.oktobrī Nodarbinātības valsts dienestā bija oficiāli reģistrēti 88591 bezdarbnieki, to skaitā 1052 1996./97. mācību gada valsts un pašvaldību profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventi, kuru īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā bija 1,2 %.

Salīdzinājumā ar 1996. gadu reģistrēto profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventu-bezdarbnieku skaits ir ievērojami samazinājies. Viens no galvenajiem iemesliem, kurš ietekmēja straujo absolventu-bezdarbnieku skaita samazināšanos, ir izmaiņas 1995.gadā pieņemtajā likumā ‘’Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā’’. 1997.gada 7.janvāri pieņemtās likuma izmaiņas neparedz bezdarbnieku pabalsta izmaksu personām, kas nav pakļautas apdrošināšanai, to skaitā ir arī profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventi. Nodarbinātības valsts dienestā ir pieaudzis reģistrēto brīvo darba vietu piedāvājums, kā arī ir samazinājies kopējais bezdarbnieku skaits valstī.

Absolventu bezdarbs un izglītības iestāžu pakļautība. Ja aplūkojam absolventu-bezdarbnieku īpatsvaru atkarībā no profesionālās izglītības mācību iestāžu pakļautības var secināt, ka vislielākais bezdarbnieku īpatsvars no kopējā audzēkņu izlaiduma, tāpat kā iepriekšējos gados, ir pašvaldību mācību iestādēm - 12,4%, Zemkopības ministrijas mācību iestādēm - 11,2%, Izglītības un zinātnes ministrijas mācību iestādēm - 8,3%, Labklājības ministrijas mācību iestādēm - 4,0%, Kultūras ministrijas mācību iestādēm - 3,3%.

Absolventu bezdarbs un izglītības programmas. Apkopotie dati par profesionālās izglītības mācību iestāžu absolventu-bezdarbnieku sadalījumu pa izglītības programmu grupām rāda, ka lielākais absolventu-bezdarbnieku skaits ir amatu un rūpnieciskās, apkalpojošo arodu un mājas zinību, lauksaimniecības un mežkopības izglītības programmās.

Darba tirgus ietekme uz profesionālo izglītību

Neskatoties uz jau notikušajām pārmaiņām un pretrunīgajām tendencēm darba tirgū, Latvijas ZA Ekonomikas institūta darba tirgus speciālisti prognozē, ka jau tuvākajā nākotnē iedzīvotāju nodarbinātības struktūrā var notikt sekojošas pārmaiņas, kurām būtu jāpieskaņo profesionālās izglītības sistēma:

  • lauksaimniecības sektorā, it īpaši lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka samazināsies. Līdz ar to krasi samazināsies vajadzība pēc visu līmeņu lauksaimniecības profila speciālistiem;
  • nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka samazināsies arī industriālajā sektorā, it sevišķi apstrādājošajā rūpniecībā. To izraisīs paātrinātā privatizācija un ražošanas procesu modernizācija. Līdz ar to var pieaugt bezdarba līmenis valstī kopumā, bet visvairāk pilsētās;
  • Turpinās palielināties nodarbinātība un pieprasījums pēc darbaspēka pakalpojumu nozarēs, it sevišķi mazpilsētās un laukos;
  • Pakalpojumu sektora ietvaros gaidāmas būtiskas strukturālas pārmaiņas.

Gaidāmās pārmaiņas rada ļoti nopietnas problēmas, jo būs nepieciešami kardināli pārkārtojumi darbinieku profesionālajā sagatavošanā. Lai noteiktu kādi, cik un kāda kvalifikācijas līmeņa darbinieki būs nepieciešami tautsaimniecībai, ir jāveic nopietns zinātnisks pētījums.

Bez šāda pētījuma varam runāt tikai par galvenajām pakalpojumu sektorā gaidāmajām tendencēm:

  • samazināsies valsts pārvaldes darbinieku skaits, jo esošais aparāts ir pārāk uzblīdis;
  • nedaudz samazināsies nodarbināto skaits veselības aizsardzībā un izglītības sistēmā, jo samazinās pastāvīgo iedzīvotāju skaits un dzimstības līmenis;
  • diezgan ievērojami samazināsies pieprasījums pēc transporta un sakaru darbiniekiem;
  • palielināsies pieprasījums pēc sociālās aprūpes darbiniekiem, jo Latvijas iedzīvotāju sastāvs strauji noveco;
  • turpinās palielināties darbinieku skaits finansu starpniecībā, nekustamo īpašumu izmantošanā, nomā un komercdarbībā;
  • palielināsies vajadzība pēc valsts aizsardzības darbiniekiem, dažāda līmeņa juristiem, policistiem, robežsargiem, muitas darbiniekiem;
  • pieaugs pieprasījums pēc komunālo, sociālo un individuālo pakalpojumu darbiniekiem, tūrisma organizatoriem utt.;
  • pārējās pakalpojumu sektora sfērās gaidāma nodarbināto skaita stabilizācija vai neliels pieaugums.

Kaut gan kopējais darbaspēka pieprasījums Latvijas tautsaimniecībā tuvākajā nākotnē turpinās samazināties, aktivizēsies profesiju rotācijas process. Izzudīs ne tikai atsevišķas profesijas, bet pat veselas profesiju grupas (tradicionālie metalurģijas speciālisti, krāvēji, dažādu profesiju " inženieri" u.c.). Vienlaicīgi palielināsies pieprasījums pēc datoru un finansu speciālistiem, juristiem, grāmatvežiem un menedžeriem. Lauku apvidos un mazpilsētās būs jāpalielina izglītošana uzņēmējdarbībā, jo no lauksaimniecības izbrīvētajiem cilvēkiem jāpalīdz uzsākt kādu citu aktīvu nodarbošanos.

Salīdzinot iespējamās pārmaiņas darbaspēka pieprasījumā un piedāvājumā, ir redzams, ka nesabalansētība darba tirgū var ievērojami palielināties, turklāt mazināsies bezdarba pieaugumu bremzējošo faktoru iespaids. Līdz ar to situācija darba tirgū kļūs dinamiskāka, pārmaiņas straujākas un kardinālākas. Līdz ar to arī profesionālās izglītības sistēmai jākļūst elastīgākai.

Valsts Statitikas komitejas dati liecina, ka liela daļa profesionālo programmu absolventu nestrādā savā iegūtajā profesijā. tas liecina par trūkumiem profesionālās izglītības programmās, kurām jākļūst daudz plašākām, sniedzot visas darba tirgū nepieciešamās iemaņas un kurām ir jāsniedz plašāka kvalifikācija, kas palielinās darba meklēšanas iemaņas.

Jāņem arī vērā, ka mūsdienu apstākļos strādājošam sava darba mūža laikā nākas vairākas reizes pārkvalificēties, turklāt Latvijas visai nenoteiktajos ekonomiskajos apstākļosbieži vien jau pirmais darbs tiek atrasts citā specialitātē, nekā tika iegūta izglītības iestādē. Šī iemesla dēļ jo īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka izglītības programmai ir jāsniedz pietiekami plaša vispārīga profesionālās izglītības bāze, t.i faktiski jāsagatavo darbinieki radniecīgu profesiju grupai, nevis jākoncentrējas uz šauru specializāciju. Ja ir izveidota pietiekama profesionālās izglītības zināšanu un prasmju bāze, konkrētas zināšanas un iemaņas konkrētajā darba situācijā ir iespējams ātri apgūt, piemēram, darba devēja organizētā īslaicīgā apmācībā.

Latvijas Jūras akadēmijas piemērs

Latvijas Jūras akadēmija ir dibināta 1989. gadā un tās absolventi ir sekmīgi iekļāvušies gan Latvijas, gan pasaules darba tirgū. Šajā mācību iestādē apmācība notiek stingri ievērojot STCW 78 nosacījumus un ES direktīvas 94/58/EC. Sevišķa vērība mācību programmā tiek pievērsta profesionālajām zināšanām un angļu valodai. Pēc iestājpārbaudījumiem tikai apmēram 30% reflektantu tiek uzņemti akadēmijā.

11. tabula. LJA absolventu nodarbinātība:

Specialitāte

Absolventu skaits

Latvijas kuģu kompānijās

Ārzemju kuģu kompānijās

Krasta dienestā

Kuģu vadīšana

68

9

38

21

Kuģu mehānika

69

25

30

14

Kuģu elektroautomātika

25

17

3

5

Kopā

162

51(31%)

71(44%)

40(25%)

Pēc šīs tabulas redzams, ka LJA absolventiem darbs tiek piedāvāts gan Latvijas, gan ārzemju kompānijās. Ir jāatzīmē, ka LJA vēl nav saņēmusi negatīvas atsauksmes par savu absolventu profesionālajām spējām un pieprasījums pēc šīs akadēmijas absolventiem turpina pieaugt.

4. PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS NODROŠINĀŠANA

4.1. Profesionālās izglītības programmas

Profesionālās izglītības programmas tradicionāli ir bijušas orientētas uz konkrētas kvalifikācijas ieguvi. Padomju laikā visās programmās obligāti bija jāiekļauj arī vidējās vispārējās izglītības saturs. Bieži vien šo mācību priekšmetu apguve bija formāla, turklāt līdz ar to samazinājās stundu skaits ar profesijas apguvi saistītajos mācību priekšmetos.

1992. gadā tika veikta pirmā reforma profesionālajā izglītībā. Obligātās vispārējās izglītības iegūšana 3-gadīgajās izglītības programmās tika atcelta, nosakot tikai vispārizglītojošo mācību priekšmetu bloka stundu skaita attiecību pret speciālo priekšmetu stundu skaitu un prakses stundām. Taču šo izglītības programmu apgūšana nedod tiesības iestāties augstākās izglītības mācību iestādēs. Arī izglītību turpinot vidējās speciālajās izglītības mācību iestādēs (nākošā izglītības pakāpē) mācības jāsāk no sākuma, t.i. no pirmā kursa.

1994./95. mācību gadā tika izveidots eksperimentāls ģimnāzijas kurss, kurā, balstoties uz iepriekš apgūto vispārizglītojošo zināšanu bāzes, labākajiem audzēkņiem tika dota iespēja mācīties vēl vienu gadu, lai apgūtu pilnu vispārējās vidējās izglītības saturu un iegūtu tiesības iestāties augstskolās.

Kā jau minēts, agrāk profesionālās izglītības programmas Latvijā tika veidotas ar mērķi, lai audzēkņi apgūtu darbam nepieciešamās prasmes, kuras noteica, pamatojoties uz profesijas kvalifikācijas aprakstu, tādējādi liekot uzsvaru uz praktisko iemaņu attīstīšanu. Nepietiekoša uzmanība tika pievērsta profesionālās darbības un sevis pilnveidošanai nepieciešamo spēju un attieksmju attīstīšanai.

Šobrīd situācija profesionālās izglītības programmu satura veidošanā ir izmainījusies. Pateicoties starpvalstu kopprojektiem programmu saturam ir izvirzīti citi kritēriji izglītības - profesionālā kompetence, sociālā kompetence un metožu kompetence, kas kopumā varētu sekmēt to prasību izpildi, ko profesionālai izglītībai izvirza tautsaimniecība un sabiedrība:

  • profesionālās prasmes un zināšanas;
  • stabilas zināšanas to zinātņu pamatos, kas saistītas ar apkārtējo vidi;
  • prasme radoši domāt, spēja pieiet darbam ar iniciatīvu;
  • spēja patstāvīgi apgūt zināšanas, saistīt mācības ar reālo situāciju,
  • spēja paaugstināt kvalifikāciju vai pārkvalificēties īsā laikā;
  • prasme strādāt kolektīvā un atbildēt par sava darba rezultātu;
  • spēja strādāt nestandarta situācijās.

Profesionālās izglītības programmas ietver gan vispārējās, gan profesionālās izglītības mācību priekšmetu saturu. To skaits, apjoms un proporcijas ir atkarīgas no profesionālās izglītības programmas. Profesionālajos priekšmetos audzēknis apgūst profesionālajai darbībai nepieciešamās teorētiskās zināšanas, savukārt vispārizglītojošie priekšmeti (latviešu valoda, svešvaloda, vēsture, fizkultūra u.c.) ļauj audzēknim apgūt vispārīgās zināšanas.

Visi mācību priekšmeti profesionālās izglītības programmās ir obligāti. Tie ir sadalīti 3 blokos:

  • praktiskās mācības un prakse;
  • profesionālie mācību priekšmeti;
  • vispārizglītojošie mācību priekšmeti.

Praktiskās apmācības daudzums sākotnējās profesionālās izglītības mācību programmās

Praktiskā apmācība un audzēkņu prakse darba vietās ir paredzēta skolu mācību plānos. Piemēram, teorētiskās un praktiskās apmācības attiecība IZM pakļautajās skolās ir šāda:

 

Skolas veids

Mācību ilgums (gados)

Teorētiskā apmācība

Praktiskā apmācība un prakse darba vietās

Pirms diploma prakse(stundu skaits)

arodpamatskola

1

30%

70%

490

arodpamatskola

2

30%

70%

840

arodvidusskola

3

40%

60%

840

arodģimnāzija

4

50%

50%

960

Vidējā speciālā mācību iestāde

4-5

75%

25%

1000- 1200

Praktiskās mācības tiek organizētas mācību iestāžu laboratorijās, mācību birojos vai darbnīcās, pēc teorētisko zināšanu apgūšanas.

Prakse, iespēju robežās, tiek organizēta uzņēmumos. Prakses mērķi ir iepazīstināt audzēkni ar tehnoloģisko procesu reālā uzņēmumā, iemācīt izglītības iestādē iegūtās zināšanas un prasmes pielietot reālā darba vietā.

4.2. Kvalitātes novērtēšana

Līdz šim Latvijā profesionālajā izglītībā kvalifikācijas piešķiršana pabeidzot mācību iestādi bija tikai mācību iestādes kompetencē.

Mācību priekšmeta satura apguvi profesionālās izglītības mācību iestādēs vērtē ar ieskaiti vai eksāmenu, izglītības programmas apguvi - ar kvalifikācijas piešķiršanas eksāmenu, valsts eksāmenu, diplomprojekta/ diplomdarba aizstāvēšanu. Zināšanu un praktisko iemaņu vērtēšanai lieto 10 ballu skalu. Diplomdarba/ diplomprojekta aizstāvēšanai kvalifikācijas eksāmena komisijā tiek iekļauti darba devēju, nozaru asociāciju, attiecīgo mācību iestāžu un profesionālās izglītības centru pārstāvji.

Kvalifikācijas piešķiršanas eksāmenam ar IZM nolikumu ir noteiktas divas daļas: praktisko iemaņu pārbaude un teorētisko zināšanu pārbaude. Teorētisko zināšanu pārbaude notiek rakstiska testa veidā, kurš ir vienots visiem noteiktas profesijas audzēkņiem. Praktisko iemaņu pārbaudē audzēknis veic praktiskos uzdevumus.

Lai nodrošinātu vienotas prasības kvalifikācijas piešķiršanā, uz esošo profesionālās izglītības mācību iestāžu bāzes, IZM ir uzsākusi veidot praktisko mācību un eksaminācijas centrus, kuros tiek veikta vienota audzēkņu zināšanu un prasmju pārbaude atbilstoši kvalifikācijas prasībām. Patreiz jau darbojas 5 šādi centri - metinātāju, apdares darbu strādnieku, elektriķu, drēbnieku un metālapstrādes profesijām.

Arī Zemkopības Ministrijā 1997. gadā ir izveidoti trīs reģionālie lauksaimniecības un pieci specializētie (dārzkopības, pārtikas produktu ražošanas, agrobiznesa, meža, graudaugu un cukurbiešu moderno tehnoloģiju) centri ar mērķi pilnveidot un izstrādāt jaunas lauksaimniecības izglītības programmas un izveidot neatkarīgu kvalifikācijas eksāmenu, kā arī organizēt kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju.

Kopš 1994.gada tiek realizēts vienots Valsts eksāmens māsas kvalifikācijas piešķiršanai, kuru kārto visi medicīnas skolu māsu izglītības programmu absolventi. Tikai pēc veiksmīga eksāmena nokārtošanas persona var tikt reģistrēta kā praktizēttiesīga māsa.

Jau otru gadu profesionālās izglītības mācību iestāžu audzēkņiem vairākās profesijās kvalifikāciju piešķiršanas eksāmenus organizē pēc jaunas kārtības. Šajā gadā tās būs jau 27 profesijas dažādās nozarēs.

Profesionālās izglītības centra organizētas darba grupas izstrādā teorētisko zināšanu pārbaudes testus. Testā ir 60 - 80 jautājumi, un tie aptver zināšanas speciālajos priekšmetos: tehnoloģijā, materiālmācībā, rasēšanā, biznesā utt. Vienas profesijas pārstāvji testu valstī izpilda vienlaicīgi.

Ja zināšanas testā ir novērtētas ar sekmīgu atzīmi, tad audzēknim tiek pārbaudītas iemaņas un prasmes, veicot noteiktu praktisku uzdevumu profesijā: metinot šuves, slēdzot elektriskās shēmas, gatavojot ēdienus utt.

Šādas pārbaudes sistēmas pozitīvais:

  • audzēkņu teorētiskās zināšanas tiek pārbaudītas plašāk un novērtētas pēc vienotiem kritērijiem,
  • iespējams pārbaudīt iegūtās prasmes un novērtēt pēc vienotiem kritērijiem,
  • iespējams objektīvi salīdzināt audzēkņu prasmes un zināšanas vienā profesijā visā valstī dažādās mācību iestādēs,
  • veidojas zināšanu un prasmju novērtēšanas uzdevumu banka, kuru nākotnē būs iespējams izmantot, organizējot kvalifikācijas piešķiršanu valstī.

Lai pilnībā varētu pāriet uz šādu kvalifikācijas novērtēšanas sistēmu, turpmāk nepieciešams:

  • iesaistīt sociālos partnerus eksāmenu satura izstrādē,
  • atrisināt eksāmena praktiskās daļas finansēšanu, jo materiālu izmaksas salīdzinoši ir ļoti lielas,
  • rast finansējumu zināšanu pārbaudes testu jautājumu izstrādei un pavairošanai.

Profesionālās izglītības programmu un to realizēšanas kvalitātes pārbaude notiek veicot izglītības programmu akreditāciju. 1997. gadā tika apstiprināts jauns Nolikums par profesionālās izglītības mācību iestāžu izglītības programmu akreditēšanu. Diemžēl jaunajā nolikumā nav veikti nekādi akreditācijas procesa realizēšanas uzlabojumi vai izmaiņas. Izglītības programmas akreditācija ietver izglītības programmas kvalitātes, pedagoģisko darbinieku un mācību bāzes kompleksu novērtējumu, kura rezultātā mācību iestādei var tikt dotas tiesības izsniegt valsts atzītu diplomu.

Par profesionālās izglītības programmu akreditāciju atbild Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departaments.

Patreizējais profesionālās izglītības programmu akreditēšanas mehānisms vēl nenodrošina nepieciešamo izglītības programmu kvalitātes kontroli, tāpēc, lai akreditācijas process būtu efektīvāks, nepieciešams:

  • jāizstrādā jaunus akreditācijas noteikumus,
  • jāveido atsevišķa institūcija, kura nodarbotos ar profesionālās izglītības programmu akreditāciju organizēšanu.

4.3. Uzņēmumu iesaistīšana

Jaunajā Profesionālās izglītības likuma projektā ir paredzēts tuvināt profesionālo izglītību uzņēmumu un organizāciju vajadzībām.

Pašreizējā Latvijas profesionālās izglītības sistēmā sadarbība ar uzņēmumiem ir viens no vājākajiem punktiem. Sakarā ar rūpniecības sabrukumu pēc 1990. gada pieprasījums pēc darbaspēka uzņēmumos samazinās. Nodarbojoties paši ar savām eksistences problēmām, rūpniecības uzņēmumi daudz mazāk ir ieinteresēti sadarbībā ar profesionālās izglītības mācību iestādēm. Šī iemesla dēī, praktiskās mācības bieži notiek mācību iestādē. Diemžēl Latvijas likumdošana neparedz nekādus atvieglojumus darba devējiem, kuri vēlētos atbalstīt izglītību.

Skolām bieži vien ir grūti nodrošināt kvalitatīvu praktisko apmācību, jo ir nepietiekams nodrošinājums ar materiāliem un iekārtām, tādēļ tiek meklēts dialogs ar darba devējiem, kuri spētu un vēlētos audzēkņus nodrošināt ar prakses vietām. Daļa darba devēju jau ir gatavi organizēt praktisko apmācību uzņēmumos un tā jau reāli notiek daudzās profesijās, piemēram: viesmīļi, pavāri, apdares darbu strādnieki, mūrnieki, automehāniķi u.c.

Attiecībā uz bezdarbnieku apmācību, saikne starp apmācības iestādēm un uzņēmumiem paplašinās ar katru gadu. Starp NVD un uzņēmumiem tiek noslēgti līgumi par darbinieku sagatavošanu.

Plašāku uzņēmumu iesaistīšanu profesionālajā izglītībā var panākt, sadarbojoties ar uzņēmēju organizācijām - Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Amatniecības kameru un nozaru asociācijām. Šīm organizācijām ir reāla saikne ar uzņēmējiem.

Paužot uzņēmēju viedokli un aizstāvot to intereses Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Amatniecības kameras, nozaru asociāciju pārstāvji piedalās dažādu, ar profesionālo izglītību saistītu, komisiju darbā un profesionālās izglītības koncepcijas, un likuma projekta izstrādes grupā.

Dažādas darba devēju organizācijas ir ieinteresētas šādās profesionālās izglītības jomās :

  • nozaru darba devēju organizācijas nodarbojas ar savu nozaru interešu izpēti un analīzi;
  • Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera veic biznesa attiecību un ekonomisko specialitāšu izglītošanu. Līdzīgi kā citām Tirdzniecības kamerām Eiropas Kopienas valstīs ( Vācijā, Spānijā, Francijā), profesionālā izglītība ir viena no LRTK prioritātēm. Profesionālās izglītības komisija tika dibināta LRTK valdē 1995. gadā. Profesionālā izglītība ir viena no prioritātēm arī LRTK un Dienvidvestfāles Tirdzniecības kameras sadarbības projektā (1997-2000).
  • LDDK strādā pie cilvēku resursu politikas izpētes, t.i., kopā ar atbalsta institūcijām nosaka un nodrošina profesionālās izglītības programmu saturu atbilstoši darba tirgus pieprasījumam.
  • Latvijas Amatniecības kamera ir iesaistīta profesionālajā izglītībā ar Amatniecības likumu, kurš pieņemts 1993. gadā. Arodizglītība un amatnieka kvalifikācija var tikt iegūta valsts vai privātās arodskolās vai amatniecības uzņēmumā amatnieka vadībā. Mācību programmas ir izstrādātas un apstiprinātas Amatniecības kamerā un Izglītības un zinātnes ministrijā.

4.4. Pedagoģiskie darbinieki un to izglītošana

Profesionālās izglītības mācību iestādēs kopā strādā 4,5 tūkst. skolotāju. Tradicionāli par pedagogiem profesionālās izglītības mācību iestādēs strādā speciālisti ar atbilstošu vidējo speciālo vai augstāko izglītību profesionālajā laukā. Lielākajai daļai no tiem nav pedagoģiskās (diploma) izglītības.

Līdz šim Latvijā nedarbojas specializēta institūcija, kurā šie pedagoģiskie darbinieki varētu iegūt viņiem nepieciešamo pedagoģisko diploma izglītību. Atsevišķas pedagoģiskās augstskolas piedāvā dažādas studiju programmas vispārīgajā pedagoģijā, pedagoģiskajā psiholoģijā, izglītības filozofijā, mācību priekšmetu teorijā un didaktikā.

1996.gadā sadarbībā ar Dānijas Arodskolotāju institūtu tika uzsākts darbs pie profesionālās izglītības skolotāju pedagoģiskās izglītības studiju programmas izveides, kura ietver zināšanas, prasmes un attieksmes (tajā skaitā izglītības programmu veidošanu sadarbībā ar darba devēju, praktisko darbu metodiku, mācību priekšmetu integrāciju), kuras atbilst profesionālās izglītības specifikai Latvijā.

1998. gada septembrī tiek plānots uzsākt profesionālās izglītības mācību iestāžu skolotāju izglītošanu 5 Latvijas augstskolās: Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un Rēzeknes augstskolā.

Skolotāju tālākizglītības kursu programmas īsteno gan augstskolas, gan arī citas institūcijas:

  • pedagogu tālākizglītības atbalsta centri (Izglītības un zinātnes ministrijas un nozaru ministriju Profesionālās izglītības centri, Pedagogu izglītības atbalsta centrs);
  • sabiedriskas organizācijas (Lielbritānijas padome, TEMPUS un PHARE programmas, divpusējie sadarbības projekti ar Vācijas, Dānijas Izglītības ministrijām, Kanādas koledžu asociāciju, Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības projekti).

Tālākizglītības kursu programmu saturā lielākā uzmanība tiek veltīta priekšmetu mācīšanas metodikām, izglītības rezultātu vērtēšanas metodēm, izglītības filozofijai un metodoloģijai. Šajos kursos līdzās profesionālās meistarības pilnveidei tiek stimulēta skolotāju profesionālā patstāvība, spēja plānot pedagoģisko procesu un uzņemties atbildību par iegūto rezultātu.

4.5. Profesionālā orientācija un konsultēšana

Labklājības ministrijas Darba departamenta pārziņā atrodas Profesionālās karjeras izvēles centrs. Tas tika izveidots pirms 10 gadiem un tā galvenais uzdevums ir sniegt konsultācijas skolēniem un bezdarbniekiem izglītības un profesijas izvēles jautājumos. Vienlaikus patreiz tas pilda arī profesionālās orientācijas metodiskā un koordinējošā centra funkcijas Latvijā.

Viens no Profesionālās karjeras izvēles centra pamatuzdevumiem ir skolēnu konsultēšana, t.i., palīdzība skolēniem apzināt savas intereses un spējas, iepazīstināt jauniešus ar profesiju apgūšanas iespējām un noteikumiem, veicināt patstāvīgu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz viņu izglītības un profesijas izvēli.

Pašlaik gada laikā ar Profesionālā karjeras izvēles centra pakalpojumiem ir iespējams aptvert aptuveni 14% no izlaiduma klašu (9. un 12) skolēnu kopskaita. Centrā konsultācijas saņem arī profesionālo mācību iestāžu audzēkņi un augstskolu studenti, strādājošie iedzīvotāji un nestrādājošie darba meklētāji. Centrā ir izveidota mobilā konsultāciju grupa izbraukuma konsultāciju sniegšanai Latvijas lauku rajonu skolās. 1997. gadā Profesionālās karjeras izvēles centrs sniedza pakalpojumus 7000 skolu beidzējiem un tikai 2000 bezdarbniekiem.

Profesionālās karjeras izvēles centrs darbojas Rīgā un vēl 5 Latvijas pilsētās - Daugavpilī, Liepājā, Līvānos, Rēzeknē un Valmierā

Profesionālās karjeras izvēles centra attīstības plāni paredz papildus jau esošajām 5 filiālēm atvērt konsultāciju nodaļas visos Latvijas reģionos.

4.6. Pieaugušo izglītība

Latvijā vēl nav izveidota cieša saikne starp sākotnējo profesionālo izglītību, pieaugušo izglītību un to apmācību, kuru organizē darba devēji, taču zināmas aktivitātes šajā virzienā jau ir vērojamas. Viens no Izglītības un zinātnes ministrijas departamentiem ir Tālākizglītības departaments, kura sastāvā ietilpst pieaugušo izglītības nodaļa. 1993. gadā sadarbojoties Izglītības un zinātnes ministrijai un Vācijas Pieaugušo izglītības asociācijas Starptautiskās sadarbības institūtam tika nodibināta Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība.

1995. gadā LR Ministru kabinets apstiprināja Pieaugušo izglītības centra paraugnolikumu un patreiz Latvijā darbojas 26 centri. Vieni no galvenajiem centra uzdevumiem ir vispārējai vai profesionālajai izglītībai paralēlas vai tālākas izglītības iegūšanas vai profesionālās meistarības pilnveidošana saskaņā ar nepārtrauktās izglītības sistēmu un izglītības deficīta, kas radies sabiedrībā notiekošo pārmaiņu rezultātā, kompensēšana un uzsvērta vajadzība veidot pieaugušo izglītības centrus uz esošo izglītības iestāžu bāzes, deleģējot tām noteiktas funkcijas un nelielu mērķfinansējumu, tai skaitā atbildību par horizontālu informācijas apmaiņu starp pieaugušo izglītības iestādēm rajonā, valstī; pedagogu un organizatoru kvalifikācijas celšanu, mācību materiālu, programmu izplatīšanu, iespēju robežās izstrādi. Ir vēl daudz jādara, lai pastiprinātu sadarbību starp skolām, nodarbinātības dienestiem, darba tirgu, informāciju sniedzošām organizācijām un darba devējiem.Daudzos rajonos ir izveidotas pieaugušo izglītības konsultatīvās padomes, kas ir konsultatīva padomdevēja institūcija bez juridiskās personas statusa un ko parasti dibina pieaugušo izglītības centrs un vietējās pašvaldības. 1996.gada novembrī Izglītības un zinātnes ministrijā tika apstiprināta Pieaugušo izglītības konsultatīvā padome un gandrīz visas organizācijas, kuras ir iesaistītas tālākizglītībā ir pārstāvētas šajā padomē (šobrīd 23 biedri no valstiskām un nevalstiskām organizācijām).

1998. gada februārī IZM tika apstiprināta pieaugušo izglītības koncepcija, kura kā pieaugušo izglītības attīstības problēmu risinājumu paredz:

  • pilnveidot kopējās situācijas apzināšanu un analīzi pieaugušo izglītībā,
  • veikt organizatoriskus pasākumus pieaugušo izglītības tālākai attīstībai
  • veicināt darba devēju tālāku iesaistīšanu pieaugušo izglītībā
  • sekmēt profesionālo asociāciju lomas pieaugumu
  • izstrādāt pieaugušo izglītību regulējošus tiesību aktus.

Pieaugušo izglītības koncepcija kā vienu no galvenajiem uzdevumiem paredz dot katrai personai iespējas papildināt izglītību atbilstoši interesēm un vajadzībām neatkarīgi no vecuma un iepriekšējā izglītrības līmeņa, kompensēt līdzšinējās izglītības ieguves gaitā un sabiedrībā notiekošo pārmaiņu rezultātā radušos izglītības nepietiekamību, risināt sociālās adaptācijas un integrācijas jautājumus, attīstot Latvijas pieaugušo izglītības sistēmu saskaņā ar pasaulē atzītajiem mūžizglītības uzdevumiem. Diemžēl vēl nav noteikta profesionālās izglītības struktūra, kurā būtu ietverta bezdarbnieku izglītošana un pārkvalifikācijas.

Ir noteikta valsts politika attiecībā uz bezdarbnieku pārkvalificēšanu, tomēr profesionālās izglītības veids, ko bieži sauc par pieaugušo tālākizglītību, visbiežāk ir privāts un izpaužas dažādu kursu veidā, piedāvājot bezdiploma izglītību un iekasējot mācību maksu.

Attiecībā uz izglītojamajiem uzņēmumos ir zināms, ka atsevišķos uzņēmumos tiek nopietni pievērsta uzmanība izglītībai: viņi izglīto savus darbiniekus svešvalodās, datorzinībās, menedžmentā, uzņēmējdarbībā un/vai noteiktās profesionālās iemaņās. Piemēram, firmā ‘’Grindeks’’, kas ir viena no lielākajām zāļu ražotājām Latvijā, apmācību katru gadu iziet apmēram 90% no visiem strādājošiem. Firmā ir 630 darbinieku un viņu apmācībai firma katru gadu realizē apmēram 20 mācību programmu. Tomēr, izglītojot personālu savām iekšējām vajadzībām, uzņēmumi neizsniedz diplomus, tāpēc viņiem nav jāatskaitās vai jāpakļaujas kvalitātes novērtējumam Izglītības un zinātnes ministrijā vai ar to saistītās struktūrās. Aprakstīto iemeslu dēļ trūkst precīzākas informācijas par izglītošanu uzņēmumos.

1995.gadā Latvijā ar pieaugušo izglītību nodarbojās vismaz 136 iestādes, kuras apmeklēja vismaz 112000 izglītojamo. 1996.gadā pieaugušo izglītības programmās iesaistījās apmēram 100800 dalībnieki, 1997 - 120907.

Salīdzinot ar 1995. gadu vairāk kā divas reizes ir pieaudzis uzņēmēju ieguldījums pieaugušo izglītības finansējumā.

21.attēls

Pieaugušo izglītības finansējums

 

Vadoties pēc klientu pieprasījuma, tālākizglītības piedāvātāji visvairāk akcentē profesionālo apmācību. Trūkst precīzu datu par klausītāju izglītības līmeni un vecumu, tomēr pārsvarā tie ir iedzīvotāji vecumā no 19 - 40 gadiem. Ir novērojama tendence, ka, jo augstāks iedzīvotāju izglītības līmenis, jo aktīvāk tie iesaistās dažādos kursos.

Pieaugušo tālākizglītību realizē daudzas organizācijas, piemēram, Uzņēmējdarbības atbalsta centrs (UAC), latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera, Pieaugušo izglītības apvienība, reģionālie pieaugušo izglītības centri, Latvijas Pieaugušo ekonomiskās Izglītības asociācija un citas.

Labklājības ministrijas Medicīnas Profesionālās Izglītības centrs organizē dažādus pēcdiploma kursus māsām

  • specializācijā - 1996. gadā 10 kursi ar 455 dalībniekiem,
  • kvalifikācijas celšana - 1996. gadā 48 kursi ar 4762 dalībniekiem,
  • medicīnas iestādēs nodarbinātajiem ar vai bez medicīniskās izglītības - 1996. gadā 4 kursi

Cita veida māsu apmācība tiek veikta darba vietās - slimnīcās un citās medicīnas iestādēs, nepārtraucot darbu. Šāda veida apmācību finansē darba devējs - slimnīca vai cita medicīnas iestāde, kura pati realizē apmācības programmu, kura iepriekš tiek apstprināta Medicīnas profesionālās izglītības centrā. Šādi kursi tiek realizēti daudzās reģionālās slimnīcās un 1996. gadā tajos bija 2098 dalībnieki.

Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameras mācību centrs ir Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameras struktūrvienība ar mācību telpām Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā, Cēsīs un Ventspilī. LTRK mācību centrs piedāvā gan seminārus par aktuālienm uzņēmējdarbības jautājumiem, gan vairāku mēnēšu kursus. Piemēram, piedāvā kursus mārketingā, lietvedībā, menedžmentā, uzņēmējdarbībā, svešvalodās, grāmatvedībā, datorzinībās un citus.

Programmas izstrādā kursu pasniedzēji kopā ar LTRK darbiniekiem, balstoties uz uzņēmēju ieteikumiem un vēlmēm. Programmas bezdarbnieku apmācībai tiek apstiprinātas Profesionālās izglītības centrā. Tiek izmantotas arī ārzemju partneru sagatavotās programmas.

4.7. Bezdarbnieku apmācība

Par bezdarbnieku apmācību un pārkvalificēšanos Latvijā atbild Valsts Nodarbinātības Dienests. Valsts Nodarbinātības Dienestā tiek piedāvāti dažādi kursi un apmācības programmas, kuras ir orientētas uz darbatirgus pieprasījumu.

1996.gadā tika piedāvāti kursi 74 dažādās profesijās un specialitātēs, 1997. gadā jau tika piedāvātas 104 dažādas mācību programmas. 1997. gadā sevišķa vērība tika veltīta kvalifikācijas celšanas kursiem (piemēram, metinātājiem, pavāriem, grāmatvežiem). Lielu atsaucību ieguva kursi ar programmām, kas ļauj iegūt plašāku bāzes izglītību, apgūstot vairākas līdzīgas specialitātes (apmetējs, mūrnieks, flīzētājs, maiznieks - konditors), vai arī papildus dod nepieciešamās zināšanas uzņēmējdarbībā (frizieris - uzņēmējdarbība, jumiķis - uzņēmējdarbība).

23.attēls

Nodarbinātības Valsts Dienestā apmācītie bezdarbnieki

 

12. tabula. Bezdarbnieku profesionālai apmācībai un pārkvalificēšanai piešķirtie līdzekļi:

Gads

Budžetā piešķirtie līdzekļi

1995

2 122 250

1996

2 169 180

1997

2 324 193

1995. gadā no visiem bezdarbniekiem, kas pabeidza apmācību vai pārkvalificējās, darbā iekārtojās 34,5%. 1996. gadā šis skaitlis bija 25,3%, bet 1997. gadā - 49,7%. Protams, ka darbiekārtošanās pēc bezdarbnieku apmācības ir atšķirīga dažādos rajonos atbilstoši tautsaimniecības attīstībai katrā rajonā. Piemēram, Ventspilī tie ir 92,2%, Saldus rajonā - 69,4%, Rīgā - 57,1 %, bet Rīgas rajonā tikai 31,4%. Savukārt Liepājas rajonā tie ir tikai 20,8%, Talsu rajonā 30%, Daugavpils rajonā 34,8%.

4.8. Atbildīgās struktūras un to kompetence

Saskaņā ar funkciju sadalījumu profesionālās izglītības sistēmu Latvijā var iedalīt 2 līmeņos: nacionālajā un skolas līmenī. Katras struktūras kompetences robežās tiek pieņemti lēmumi, regulējoši likumdošanas akti, katrā no līmeņiem tiek izstrādātas izglītības programmas.

1991.gadā pieņemtais Latvijas Republikas Izglītības likums nosaka katra līmeņa institūciju kompetenci.

Ministru Kabineta kompetence profesionālajā izglītībā:

  1. apstiprina dažādu mācību iestāžu izsniedzamo izglītības dokumentu paraugus un iegūšanas kārtību;
  2. pieņem lēmumus par augstskolu, zinātnisko iestāžu un valsts nozīmes vidējās speciālās izglītības, arodizglītības un dažāda tipa speciālo mācību iestāžu dibināšanu, reorganizēšanu un slēgšanu;
  3. apstiprina izglītības materiālās bāzes attīstību programmu (nodrošina tās realizāciju, nosaka mācību iestāžu materiālās bāzes normatīvus);
  4. nosaka visu mācību iestāžu finansēšanas normatīvus un to darbinieku minimālās algas likmes un minimālās amata algas;
  5. nosaka darbinieku kategorijas, uz kurām attiecināms termins " pedagoģiskie darbinieki" .

Ar Latvijas Republikas Izglītības likumu ir noteikta šāda ministriju kompetenču sadale profesionālajā izglītībā:

Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence:

  • īsteno valsts politiku izglītībā;
  • slēdz starpvalstu sadarbības līgumus izglītības sfērā;
  • apstiprina mācību iestāžu paraugnolikumus un ministrijas pārziņā esošo mācību iestāžu nolikumus;
  • izsniedz licences mācību iestāžu atvēršanai, to profila vai statusa maiņai saskaņā ar Latvijas Republikas likumu ’’Par uzņēmējdarbību’’;
  • izsniedz akreditācijas lapas;
  • izstrādā un apstiprina izglītības standartus vidējai vispārējai izglītībai, kā arī kontrolē to ievērošanu visās mācību iestādēs;
  • koordinē arodizglītības un vidējo speciālo mācību iestrāžu plānu un programmu izstrādi;
  • kontrolē ministrijai pakīauto mācību un audzināšanas iestāžu finansiālo darbību;
  • atbild par izglītībai atvēlēto valsts budžeta līdzekīu racionālu izlietošanu;
  • nosaka pedagoģisko darbinieku sagatavošanas saturu un kārtību, kvalifikācijas paaugstināšanas un atestācijas kārtību, izdod sertifikātus pedagoģiskajam darbam arodizglītības un vidējās speciālās izglītības mācību iestādēs;
  • pieprasa darba devējam lauzt darba līgumu ar mācību iestādes vadītāju , kurš nav pildījis savus darba pienākumus saskaņā ar Izglītības likuma vai darba līguma nosacījumiem.

 

Latvijas Republikas citu ministriju un resoru kompetence izglītībā:

  • likumā noteiktajā kārtībā dibina mācību un audzināšanas iestādes, saskaņā ar paraugnolikumiem izstrādā un apstiprina to nolikumus;
  • nosaka mācību saturu speciālajos priekšmetos, izstrādā mācību paraugplānus un programmu vadlīnijas arodizglītībā;
  • nosaka valsts prasību līmeni arodizglītībā un, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju, - vispārējās izglītības proporcijas un līmeni mācību plānos;
  • izstrādā un apstiprina arodizglītības standartus un kontrolē to ievērošanu savā pārziņā esošajās mācību iestādēs;
  • nodrošina savā pārziņā esošo mācību un audzināšanas iestāžu darbību, finansētās no šim nolūkam atvēlētajiem budžeta līdzekīiem un kontrolē šo iestāžu finansiālo un saimniecisko darbību.

 

Rajona pašvaldības kompetence profesionālajā izglītībā

Rajona pašvaldība:

  • uztur tās pārziņā esošās mācību un audzināšanas iestādes, dibina, reorganizē un slēdz tās, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju un attiecīgās nozares ministriju;
  • sadala pašvaldību mācību iestāžu pedagoģisko darbinieku algām atvēlētos valsts budžeta līdzekīus un valsts paredzētās mērķsubsīdijas;
  • izstrādā priekšlikumus mācību iestāžu tīkla optimizācijai;
  • pieņem darbā un atbrīvo no darba tās pārziņā esošo mācību un audzināšanas iestāžu vadītājus, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju;
  • organizē pedagogu kvalifikācijas celšanu un koordinē metodisko darbu.

Latvijā ir izveidotas vairākas izglītības atbalsta iestādes, tādas kā Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības centrs, kā arī Profesionālās izglītības metodiskie centri, kuri darbojas Izglītības un zinātnes, Kultūras, Labklājības un Zemkopības ministriju pārziņā, Pieaugušo izglītības atbalsta centrs, u.c.

6. LIKUMDOŠANA-PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA UN TĀLĀKĀS PRASĪBAS

Izglītības likumu, citus izglītību reglamentējošus tiesību aktus, kā arī Valsts budžetu pieņem Saeima. Valsts nozīmes tiesību aktus pieņem Ministru Kabinets. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā normatīvos dokumentus, nolikumus, vadlīnijas u.c., kas ir saistoši visām Latvijas izglītības iestādēm.

1991. gadā pieņemtais Izglītības likums regulē izglītības sistēmu kopumā, nosaka valsts, pašvaldību, sabiedrisko organizāciju, profesionālo korporāciju un asociāciju, privāto personu, izglītības iestāžu, vecāku, skolēnu, studentu tiesības un pienākumus, kā arī nosaka izglītības pakāpes, veidus, izglītības iestāžu tipus.

Izglītības likumam ir pakārtoti dažādi paraugnolikumi un nolikumi. Ir pieņemti paraugnolikumi par katru atsevišķu izglītības iestāžu tipu, to licencēšanu un akreditāciju. Licencēšanas nolikums nosaka kārtību, kādā tiek izsniegta atļauja ar izglītošanu saistītas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Akreditācijas nolikums nosaka kārtību, kādā tiek vērtēta izglītības iestādēs realizējamo izglītības programmu kvalitāte, lai piešķirtu tai tiesības izsniegt valsts noteikta parauga izglītības dokumentu. Latvijā ir izveidotas vairākas izglītības atbalsta iestādes, arī to darbību regulē nolikumi.

1993.gadā ir pieņemts likums "Par amatniecību", kurš nosaka amatizglītības pamatprincipus.

1995.gadā tika pieņemts Augstskolu likums.

1997.gada novembrī Izglītības un zinātnes ministrijā apstiprināta ‘’Izglītības klasifikācija’’. Izglītības klasifikācija tika izstrādāta ar mērķi radīt pamatu izglītības programmu informatīvās bāzes izveidei un nodrošināt vienotas izglītības statistikas datu bāzes izveidošanu, kā arī salīdzināmību ar citu valstu izglītības statistikas datiem . Izglītības klasifikācija aptver izglītības pakāpes, izglītības veidus (vispārējo, speciālo, profesionālo un akadēmisko izglītību), izglītības saturu raksturojošās tematiskās grupas un jomas, un tā ir veidota kā izglītības programmu klasifikācija, kurā katrai programmai ir piešķirts noteikts kods.

Patreiz izmantojot izglītības klasifikāciju tiek veidots izglītības programmu reģistrs.

1998.gada janvārī Izglītības un zinātnes ministrijā apstiprinātas ‘’Profesionālās izglītības reformas konceptuālās pamatnostādnes". Šis dokuments tika izstrādāts PHARE projekta "Profesionālās izglītības reforma" ietvaros ar mērķi noteikt profesionālās izglītības reformas virzienus un uzdevumus.

Atbilstoši profesionālās izglītības reformas konceptuālajām pamatnostādnēm tiek izstrādāts ilgtermiņa rīcības plāns profesionālās izglītības reformu īstenošanai.

Lai izveidotu tāda profesionālo izglītību, kura rada tādas zināšanas, prasmes un attieksmes, kas ir vērtīgas darba devējam, padarot indivīdu spējīgāku konkurēt darba tirgū, izglītības attīstības procesā ir nepieciešams iesaistīt dažādas valstiskas un sabiedriskas institūcijas, kā arī darba devējus un darba ņēmējus. Latvijā nav likumdošanas, kas regulētu pienākumu un atbildības sadali starp dalībniekiem, kuri ir ieinteresēti profesionālās izglītības attīstīšanā, t.i. valsti, darba devējiem, darba ņēmējiem un izglītotājiem.

1996.gada septembrī ar LR Ministru Prezidenta rīkojumu ’’Par darba grupas izveidi likumprojekta par profesionālo izglītību izstrādāšanai’’ tika uzsākts darbs pie profesionālās izglītības likumprojekta sagatavošanas. Darba grupas sastāvā tika iekļauti par profesionālo izglītību atbildīgo ministriju, sociālo partneru, profesionālās izglītības mācību iestāžu pārstāvji.

Patreiz Profesionālās izglītības likuma projekts ir sagatavots un ir iesniegts apstiprināšanai Saeimā. Profesionālās izglītības likuma projektā noteikti:

- profesionālās izglītības organizācijas, nodrošināšanas un kvalifikācijas piešķiršanas principi;

- valsts, darba devēju, darba ņēmēju, izglītotāju un izglītojamo uzdevumi un atbildība, to savstarpējās attiecības profesionālajā izglītībā;

- profesionālās izglītības iegūšanas veidi un kārtība;

- profesionālās izglītības finansēšanas principi.

1998.gada aprīlī Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Saeimā arī Latvijas Izglītības likuma projektu un Vispārējās izglītības likuma projektu.

1998.gada maijā Izglītības un zinātnes ministrijā paredzēts pabeigt darbu pie izglītības attīstības stratēģiskās programmas "Izglītība 1998. - 2003". Šī ir kompleksa programma, kas sastāv no 14 apakšprogrammām. Apakšprogrammas aptver izglītības sistēmas attīstības pamatvirzienus visās izglītības pakāpēs un veidos. Realizējot izglītības attīstības programmu "Izglītība 1998. - 2003.", tiks veiktas atbilstošas satura, strukturālās un finansēšanas izmaiņas izglītības sistēmā.

7. PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS FINANSĒŠANA

Latvijā izglītības izdevumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā deviņdesmito gadu sākumā ir pieaudzis un pēdējos gadus pārsniedz 6% . Tomēr kopš 80.gadu beigām gan iekšzemes kopprodukts, gan valsts budžets ir gandrīz divkārtīgi samazinājies, bet cenas vairākkārtīgi cēlušās. Rezultātā izglītības nozares saņemtais finansējums pamatā nodrošina tikai šīs nozares izdzīvošanu.

1996.gadā izglītības izdevumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā bija 6,5%. Valsts budžets profesionālajai izglītības bija 0,8% no iekšzemes kopprodukta.

22.attēls. Izglītības finansējuma īpatsvars iekšzemes kopproduktā

Pagaidām Latvijā vidējās pakāpes profesionālās izglītības finansēšana notiek pēc normatīviem, kuru pamatā ir mācību plāns, audzēkņu, grupu skaits. Latvijas izglītības iestādes finansē no valsts budžeta, no pašvaldību budžeta, no fizisko un juridisko personu līdzekļiem, kā arī no atsevišķu ārvalstu palīdzības fondiem, projektiem.

Profesionālās izglītības mācību iestādes galvenokārt ir pakļautas centrālām valsts pārvaldes iestādēm - Izglītības un zinātnes ministrijai vai kādai citai ministrijai. Finansējums tiek piešķirts atbilstoši attiecīgo ministriju budžetos minētajām izglītības iestādēm paredzētajiem līdzekļiem. Pašvaldību pārziņā ir atsevišķas arodizglītības iestādes, kurām darba samaksas fondu un sociālā nodokļa maksājumus pilnībā finansē no Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta.

Profesionālās izglītības finansējums pēdējos gadus ir pieaudzis praktiski tikai uz inflācijas rēķina. Piešķirtie budžeta līdzekļi sedz ēku ekspluatācijas izdevumus, neskaitot remontu, pedagoģisko darbinieku un saimniecisko darbinieku darba algas, stipendijas, transporta izdevumu kompensāciju.

1997.gadā finansējums profesionālai izglītībai sastādīja 26,71 milj. latu, no tiem 84,9% bija valsts budžeta līdzekļi. Finansējuma sadalījums pa ministrijām parādīts 8. tabulā.

13.tabula

1997.gadā profesionālajai izglītībai paredzētais finansējums

 

 

Finansējums

kopā

Dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem (valsts budžets)

Maksas pakalpojumi un citi pašu ieņēmumi

 

milj. Ls

milj. Ls

%

milj. Ls

%

Izglītības un zinātnes ministrija

11,75

10,25

87,3

1,49

12,7

Kultūras ministrija

2,51

2,46

98,0

0,05

2,0

Zemkopības ministrija

10,91

8,46

77,5

2,45

22,5

Labklājības ministrija

(tikai medicīnas skolas)

1,54

1,51

98,1

0,03

1,9

KOPĀ:

26,71

22,68

84,9

4,02

15,1

Patreiz ir uzsākts darbs pie profesionālās izglītības finansēšanas sistēmas principu izmaiņas, lai ar labvēlīgu nodokļu politiku motivētu darba devējus ieguldīt līdzekļus profesionālajā izglītībā, bet mācību iestādes tos racionāli izmantot, palielinot mācību iestāžu patstāvību. Profesionālās izglītības mācību iestādes tiek plānots finansēt pēc normatīvi uz vienu audzēkni.

8. PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS IZPĒTE

Informācija par profesionālo izglītību ir koncentrēta Valsts statistikas komitejā, Izglītības un zinātnes, Zemkopības, Labklājības un Kultūras ministrijās, Profesionālās izglītības centros.

Valsts statistikas komiteja ir vienīgā organizācija Latvijā, kam ir likumā noteiktas tiesības vākt statistisku informāciju no jebkuras iestādes Latvijā. Tā izstrādā arī anketas dažāda tipa skolām, izplata un savāc tās kā primāros informācijas avotus.

No Valsts statistikas komitejas saņemto informāciju, kura attiecas uz izglītību, Izglītības un zinātnes ministrija izmanto, lai veidotu savas datu bāzes situācijas analizēšanai, tendenču izprašanai un stratēģisku lēmumu ierosināšanai.

Tā kā Latvijā nav īpaša profesionālās izglītības izpētes centra un profesionālās izglītības izpēte netiek veikta arī augstskolās, Nacionālās Observatorijas loma ar profesionālo izglītību saistītās informācijas vākšanā un izplatīšanā kļūst arvien lielāka.

1997.gadā Latvijas Nacionālās Observatorijas izveidotā darba grupa izstrādāja aptaujas anketu profesionālo izglītības iestāžu absolventiem, kura tika pievienota novembra darba spēka apsekojumam. Iegūtie dati tika apkopoti un analizēti Latvijas Nacionālās Observatorijas pētījumā ‘’Profesionālā izglītība un darba tirgus’’ 1997. gadā Nacionālā Observatorija ar ETF atbalstu ir veikusi padziļinātus pētījumus dažādās ar profesionālo izglītību saistītās jomās un publicējusi šādus ziņojumus:

    1. Profesionālā izglītība Latvijā (latviski un angliski)
    2. Terciārā izglītība (latviski)
    3. Sociālo partneru loma profesionālās izglītības attīstībā Latvijā (latviski un angliski)
    4. Kas Latvijā meklē darbu? Šis darbs ir veikts sadarbībā ar Burgundijas reģionālo nodarbinātības un izglītības observatoriju (OREF) (latviski un angliski)

9. PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS SISTĒMAS REFORMA

9.1. Profesionālās izglītības sistēmas trūkumi un reformas aspekti

Galvenās problēmas Latvijas profesionālās izglītības sistēmā:

  • Nav vienotas, valdības līmenī akceptētas, profesionālās izglītības attīstības stratēģijas;
  • Administratīva sadrumstalotība (dažādu ministriju pakļautība) un vāja koordinētība;
  • Nav vienotas profesionālās izglītības sistēmas vadības (domāta dažādu ministriju pakļautība);
  • Nav vienotas valstī realizējamās profesionālās izglītības standartu un kvalifikāciju sistēmas, kas aptver jebkuru valstī realizējamu profesionālo izglītību: jauniešu, pieaugušo izglītību un kvalifikācijas celšanu;
  • Vāja saikne ar darba tirgu un nepilnīga profesionālās izglītības sistēmas darbību nodrošinošo institūciju infrastruktūra (darba devēju, darba ņēmēju un profesionālo organizāciju institūcijas);
  • Neattīstīta atbalsta institūciju infrastruktūra (izglītības metodiskie centri, pētniecības iestādes u.c.), līdz ar to netiek veikta darba tirgus izpēte, nav programmas cilvēkresursu attīstībai;
  • Nepilnīgs finansu mehānisms un nepietiekams finansējums (nav investīciju attīstībai, esošie finansējuma mehānismi nestimulē attīstību, netiek piesaistīti uzņēmumu finansu resursi).

Reformas mērķis:

Modernizēt esošo profesionālās izglītības sistēmu, panākt, lai tā kļūtu pašattīstīties spējīga, lai profesionālās izglītības mācību iestādi beigušais būtu konkurētspējīgs mainīgajos darba tirgus apstākļos.

Reformas galvenie virzieni:

  • Izstrādāt profesionālās izglītības attīstības stratēģiju un nodrošināt konsekventu tās realizāciju;
  • Izveidot ciešu saikni ar sociālo partneru organizācijām (darba devēju, darba ņēmēju un profesionālajām organizācijām);
  • Optimizēt pārvaldes sistēmu, centralizēt to valsts līmenī un tajā pat laikā decentralizēt mācību iestāžu līmenī, piešķirot tām lielāku autonomiju;
  • Modernizēt profesionālās izglītības saturu atbilstoši mūsdienu prasībām;
  • Pārstrukturēt mācību iestāžu tīklu, nodrošinot nepieciešamo materiāli tehnisko bāzi mācību procesam;
  • Nodrošināt mācību procesa pedagoģisko kvalitāti, t.sk. nepieciešamo mācību līdzekļus un literatūru;
  • Nodrošināt visu līmeņu personālsastāva kvalifikācijas celšanu;
  • Radīt efektīvu finansēšanas sistēmu, paredzot darba devēju finansu resursu piesaisti.

9.2. Starpvalstu sadarbības ieguldījums profesionālajā izglītībā

Galveno finansiālo ieguldījumu profesionālās izglītības attīstībai sniedz starpvalstu projekti. Šo projektu ietvaros tiek veidotas jaunas profesionālās izglītības programmas ar plašām pamatzināšanām arodā/specialitātē un integrētu vispārējās izglītības saturu, izglītoti skolotāji un skolu vadītāji, modernizēta mācību materiāli tehniskā bāze.

Patreiz Latvijā tiek realizēti PHARE programmu projekti: ‘’Profesionālās izglītības reforma’’ , ‘’Biznesa izglītības reforma’’, ‘’Augstākās profesionālās izglītības reforma’’. Šī gada jūnijā tiks uzsākts projekts ‘’Profesionālā izglītība 2000’’. Tiek turpināti sagatavošanās pasākumi līdzdalībai Eiropas Savienības sadarbības programmā Leonardo da Vinci.

Minēto projektu vadību un realizāciju nodrošina Izglītības un zinātnes ministrijas dibinātā ‘’Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra’’.

Sadarbībā ar Vāciju tiek realizēti projekti ‘’Profesionālās izglītības centra attīstība’’ un ‘’Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā’’.

Phare programma ‘’Profesionālās izglītības reforma’’

Realizācijas laiks : 1995.gada maijs - 1998.gada decembris

Programmas budžets: 3 milj. ECU

Mērķis: Veicināt Latvijas profesionālās izglītības sistēmas, struktūras un satura reformu, izglītības procesa modernizāciju un izglītības kvalitātes paaugstināšanu.

Programmas uzdevumi:

Atbilstoši darba tirgus prasībām izstrādāt vidējā līmeņa profesionālās izglītības programmas 10 arodos: tūrisms - viesnīcu un restorānu serviss, lauku tūrisms; lauksaimniecība - mežkopība un mežizstrāde, gaļas un piena produktu pārstrāde; celtniecība - ēku inženiertīkli, apdares darbi; metālapstrāde - auto apkope un remonts; veselība un aprūpe - māsu izglītība, sociālā aprūpe, uzņēmējdarbība - agrobizness un 5 vispārizglītojošos priekšmetos: lietišķā informātika, angļu valoda, saskarsmes kultūra, vides zinības, mazā biznesa kurss.

  • Uzsākt jauno izglītības programmu ieviešanu 18 pilotskolās
  • Izglītot skolotājus, konsultēt tos programmu izstrādāšanā un mācību materiālu sagatavošanā.
  • Organizēt jaunu mācību līdzekļu izstrādi.
  • Partnerattiecību organizēšana pilotskolām ar Eiropas Savienības dalībvalstu mācību iestādēm.
  • Nodrošināt pilotskolas ar nepieciešamo tehnisko aprīkojumu un izglītot skolotājus efektīvi izmantot jaunās iekārtas mācību procesā.
  • Veicināt profesionālās izglītības attīstības stratēģijas un politikas pilnveidošanu.

Projekta realizācijas rezultāts:

Izstrādātas vidējā līmeņa profesionālās izglītības programmas 10 specialitātēs, uzsākta jauno izglītības programmu īstenošana 18 pilotskolās. Sagatavoti mācību materiāli, izglītoti skolotāji un mācību iestāžu vadītāji, mācību iestādes nodrošinātas ar mācību procesam nepieciešamo tehnisko aprīkojumu un mācību literatūru. Izstrādātas profesionālās izglītības reformas konceptuālās pamatnostādnes un reformu attīstības stratēģiskā programma.

Phare programma ‘’Biznesa izglītības reforma’’

Realizācijas laiks : 1996.gada augusts - 1998.gada decembris

Programmas budžets: 1 milj. ECU

Biznesa izglītības reformu Latvijā aizsāka divpusējais Latvijas - Dānijas sadarbības projekts. Šā projekta ietvaros laikā no 1994.gada rudens līdz 1997.gada pavasarim tika izveidotas 3-gadīgās komercizglītības programmas 9.klašu beidzējiem un 1-gadīga programma 12.klašu beidzējiem. Kopā šīs programmas tiek īstenotas 15 mācību iestādēs. Visās 15 mācību iestādēs ir uzsākta un tiek turpināta 3-gadīgā izglītības programma, 1-gadīgā programma tiek īstenota 6 mācību iestādēs.

Mērķis: Palīdzēt Latvijas valdībai reformēt un attīstīt biznesa izglītības sistēmu, ietverot vidējo un augstāko profesionālo biznesa izglītību un pieaugušo biznesa tālākizglītību.

Programmas uzdevumi :

Atbilstoši darba tirgus prasībām izstrādāt koledžas 2-gadīgas studiju programmas un uzsākt to īstenošanu 4 specializācijas virzienos:

  1. Ekonomika. Grāmatvedība un nodokļi;
  2. Tirgzinības un pārdošana;
  3. Transporta pārvadājumu organizēšana un vadīšana;
  4. Tirgzinības un reklāma.

- Izveidot pieaugušo izglītības programmas, uzsākt to īstenošanu.

  • Izstrādāt priekšlikumus daudzpakāpju biznesa izglītības ieviešanai profesionālajā izglītībā, uzsākt to īstenošanu.
  • Izglītot skolotājus, konsultēt tos programmu izstrādāšanā un mācību materiālu sagatavošanā.
  • Izglītot mācību iestāžu vadītājus un administratīvo personālu.
  • Nodrošināt pilotskolas ar nepieciešamo tehnisko aprīkojumu un mācību literatūru, apmācīt skolotājus efektīvi izmantot jaunās iekārtas mācību procesā.
  • Paplašināt mācību iestāžu tīklu, kas piedāvā biznesa izglītības programmas, cenšoties panākt to vienmērīgu izvietojumu visā Latvijas teritorijā.
  • Veikt pasākumus biznesa izglītības popularizēšanai.

Projekta realizācijas rezultāts :

Izstrādāts profesionālās biznesa izglītības koncepcijas projekts, izveidotas koledžas 2-gadīgas studiju programmas un pieaugušo izglītības programmas, izstrādāti mācību materiāli, izglītoti skolotāji un mācību iestāžu vadītāji, mācību iestādes nodrošinātas ar mācību procesam nepieciešamo tehnisko aprīkojumu un mācību literatūru, paplašināts biznesa izglītību piedāvājošo mācību iestāžu tīkls Latvijā.

Phare programma ‘’Augstākās profesionālās izglītības reforma’’

Realizācijas laiks : 1997.gada maijs - 1999.gada decembris

Programmas budžets: 1.5 milj. ECU

Mērķis: Sekmēt Latvijas cilvēkresursu un institūciju tālāku attīstīšanu atbilstoši mūsdienīgas demokrātiskas sabiedrības un tirgus orientētas ekonomikas prasībām vidējās, pēcvidējās un augstākās profesionālās izglītības sektorā.

Programmas uzdevumi:

- Phare programmas ‘’Profesionālās izglītības reforma’’ ietvaros uzsākto 4-gadīgo profesionālās izglītības programmu izstrādes turpināšana un jaunu mācību materiālu izstrādes pabeigšana.

18 pilotskolu apgāde ar nepieciešamo tehnisko aprīkojumu vispārizglītojošo priekšmetu mācīšanai.

  • Augstākās profesionālās izglītības stratēģijas izstrāde.
  • Profesionālās izglītības valsts standartu sistēmas metodoloģijas izstrāde.
  • Profesionālās izglītības centra darbības pilnveidošana.
  • Reģionālo izglītības un eksaminācijas centru koncepcijas izstrāde.

Projekta realizācijas rezultāts:

Pilotskolas nodrošinātas ar mācību procesam nepieciešamo tehnisko aprīkojumu, sagatavoti jauni mācību materiāli, izstrādāti eksāmenu noteikumi un prasības, izstrādāts augstākās profesionālās izglītības stratēģijas koncepcijas projekts, profesionālās izglītības valsts standartu sistēmas izveides koncepcijas projekts, izveidots Profesionālās izglītības centra attīstības plāns, izstrādāta reģionālo mācību un eksaminācijas centru izveides koncepcija un veikta 2 pilotcentru izvēle.

Phare programma ‘’Profesionālā izglītība 2000’’

Realizācijas laiks : 1998.gada jūnijs - 2000.gads

Programmas budžets: 1.5 milj. ECU

Reformas programma ‘’Profesionālā izglītība 2000’’ balstīta uz pēdējos gados veiktajiem vidējās un augstākās profesionālās izglītības pārkārtošanas rezultātiem. Programmas mērķis ir nacionālās stratēģijas tālāka attīstība un ieviešana vidējā un pēcvidusskolas profesionālajā izglītībā, ietverot augstākās profesionālās izglītības sistēmas modernizāciju un reformu.

Mērķis: Palīdzēt Latvijas valdībai nodrošināt produktīva, konkurētspējīga un elastīga darbaspēka attīstību, kas spētu izturēt Eiropas Savienības konkurences un tirgus spēku spiedienu.

Programmas uzdevumi:

  • Izglītības politikas attīstība.
  • Profesionālās izglītības vadības un pārvaldes mehānismu pilnveide.
  • Standartu izstrādes infrastruktūras izveide un ieviešana.
  • Profesionālās izglītības pārvaldes sistēmas pilnveidošana.
  • Izglītības satura sakārtošana koledžas līmenim.

Projekta realizācijas rezultāts:

Izstrādāts jauns Izglītības un zinātnes ministrijas administrācijas modelis, 40 Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki izglītoti stratēģiskajā plānošanā, vadībā un administrācijā, modernizēts biroju aprīkojums 6-7 ministrijas departamentos. Izveidoti 2-3 darbojošies standartu komiteju modeļi, 2-3 nozarēs veikta darba tirgus prasību analīze, izstrādāti 2-3 nozaru kvalifikāciju standarti, izstrādātas 2-4 koledžas līmeņa studiju programmas.

Latvijas - Vācijas projekts ‘’Profesionālās izglītības centra attīstība’’

Realizācijas laiks : 1996.gads - 1998.gads

Mērķis: Pilnveidot Profesionālās izglītības centra darbību un paaugstināt darbinieku profesionālo kvalifikāciju.

Programmas uzdevumi:

  • Profesionālās izglītības programmu analīze, nosakot to atbilstību darba tirgum un jaunu pilnveidotu izglītības programmu izstrāde.
  • Izglītības apguves kvalitātes noteikšanas sistēmas izveide. Eksaminācijas centru nodrošināšana ar metodiskajiem materiāliem.
  • Mācību līdzekļu izstrādes un izdošanas organizēšana.
  • Skolotāju un profesionālās izglītības centra darbinieku izglītošana.

Projekta realizācijas rezultāts:

Izstrādātas jaunas izglītības programmas, organizēta mācību līdzekļu izstrāde un izdošana, aktualizētas profesionālo kvalifikāciju prasības, izveidots metodiskais un materiālais nodrošinājums eksaminācijas centriem, izglītoti skolotāji un Profesionālās izglītības centra darbinieki.

Latvijas - Vācijas projekts „ Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā" .

Realizācijas laiks: 1994.gads - 1999.gads

Projekta finansējums: VFR TRANSFORM programma (1998.g. apm. 25 tūkst. Ls)

Mērķis: Nodrošināt Latvijas lauksaimniecības sektoru ar kvalificētiem speciālistiem, kuri būtu apguvuši modernas lauksaimniecības tehnoloģijas un uzņēmējdarbības izglītību, kā arī būtu spējīgi patstāvīgi vadīt lauksaimniecības rakstura uzņēmumus.

Programmas uzdevumi:

- Izglītības programmas projekta sagatavošana un realizēšanas uzākšana.

- Kvalifikācijas kursu organizēšana.

- Mācību līdzekļu un metodisko materiālu izstrāde.

- Tehnisko līdzekļu iegāde.

- Skolotāju izglītošana.

Projekta realizācijas rezultāts:

Izglītības programmas ieviešana Laidzes, Priekuļu un Smiltenes lauksaimniecības tehnikumos. Izglītības programmas piemērošana četrgadīgajai izglītībai Smiltenes, Saulaines un Vecbebru lauksaimniecības tehnikumos.

Līdzdalība Eiropas Savienības izglītības programmā Leonardo da Vinci

1996.gada decembrī Latvija parakstīja līgumu ar Eiropas Komisiju par līdzdalību sagatavošanās pasākumos, lai iesaistītos Leonardo da Vinči programmā. Leonardo da Vinči ir Eiropas Kopienas programma profesionālās izglītības attīstīšanai.

Programmas darbības mehānisms ir projektu konkurss valsts un Eiropas Savienības līmenī par:

  • pilotprojektiem mācību materiālu un metodikas, izglītības programmu izveidē;
  • stažēšanās un apmaiņas programmām;
  • pētījumiem un problēmu analīzi.

No 1996.gada notiek sagatavošanās pasākumi iestājai Leonardo da Vinči programmā. Ir iekārtotas darba telpas, notiek darbinieku izglītošana. Tiek veikti informatīvi pasākumi par programmas norisi un iespējām tajā iesaistīties.

Finansējums sagatavošanās pasākumiem: 415 000 ECU.

Realizācijas laiks: 1996.gads - 1998. gada rudens

Paredzēts, ka Latvija Leonardo da Vinči programmas pamatdarbībā iesaistīsies no 1998.gada rudens.

Programmas finansējums: 2 760 000 ECU.

Realizācijas laiks: 1998.gada rudens - 2000. gads

9.3. Pasākumi profesionālās izglītības sistēmu uzlabošanai

Ļoti būtisks apstāklis profesionālās izglītības sistēmu tālākai modernizācijai ir tas, ka profesionālās izglītības likumu bāzes veidošana vēl nav pabeigta. Vissteidzamākās vajadzības ir:

    • Profesionālās izglītības likuma izstrāde;
    • Izglītības likuma papildināšana;
    • Augstākās izglītības likuma papildināšana;
    • Nodokļu likumdošanas uzlabošana;
    • Profesionālās izglītības iestāžu licencēšanas un akreditēšanas sistēmas pilnveidošana.

Lai izprastu pašreizējo situāciju un tendences vispārējās un profesionālās izglītības turpmākajā darbā, nepieciešama informācijas vākšana un šīs informācijas vākšanas un apstrādes metožu uzlabošana. Šajā jomā jāpaveic sekojošais:

    • statistikas anketu pilnveidošana;
    • mācību iestāžu iespēju novērtēšana;
    • vispārējas informācijas sistēmas izstrādāšana (iekļaujot tajā Observatoriju);
    • informācijas regulāra aktualizēšana un papildināšana.

Lai garantētu izglītības kvalitāti jau esošajās un īpaši jaunveidotajās izglītības programmās un izpildītu darba tirgus prasības pēc speciālistiem jaunajās profesijās, nepieciešama mācību procesa modernizācija, ieskaitot:

  • jauno programmu un standartu izstrādi;
  • jaunu mācību metožu ieviešanu;
  • mācību līdzekļu izstrādi un izdošanu;
  • materiāli tehniskās bāzes uzlabošanu;
  • skolu vadītāju un pedagoģisko darbinieku atestāciju;
  • pedagoģisko darbinieku tālākizglītošanu;
  • izglītības procesa rezultātu novērtēšanas sistēmas radīšanu.

Lai attīstītu un nodrošinātu profesionālās izglītības kvalitāti, reformas darbība jāorganizē dažādās jomās.

Jāizpēta eksistējošā profesionālās izglītības klasifikācijas sistēma un jānovērtē tās atbilstība Eiropā pieņemtajai. Šiem pasākumiem jābūt virzītiem uz:

  • Eiropas Komisijas klasifikācijas principu piemērošanu;
  • profesiju grupu definēšanu;
  • esošo programmu salīdzinājumu;
  • Latvijas profesiju klasifikatora papildināšanu
  • informācijas apmaiņas paplašināšanu starp Eiropas Savienības, Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm un Latviju.

 

Diezgan nopietna problēma ir atšķirības profesionālās izglītības, tās mērķu un stratēģiju izpratnē starp dažādām valdības organizācijām un sabiedrībā. Vienotas stratēģijas izstrādei nepieciešama:

  • reformas koncepcijas apstiprināšana Ministru Kabinetā;
  • vienotas valsts profesionālās izglītības sistēmas izveidošana (iekļaujot pieaugušo profesionālo izglītību);
  • indikatoru noteikšana reformu procesa analīzei.

Viena no problēmām ir darba tirgus izprašana un pētīšana , kur pilnīgi trūkst nopietnu zināšanu. Lai izveidotu darba tirgus pētīšanas sistēmu, nepieciešami:

  • metodiskie pētījumi;
  • prognozes nozaru attīstībā;
  • prognozes pašvaldībās;
  • sociālo partneru prognozes.

Trūkst ilgtermiņa finansiālās politikas profesionālajai izglītībai valstī visos līmeņos. Vissteidzamākie uzdevumi ir:

  • investīciju programmas un kredītpolitikas izstrādāšana;
  • izglītības programmu finansēšanas principu izstrādāšana;
  • budžeta izdevumu koordinācija;
  • Pasaules Bankas aizdevumu projekta izstrāde;
  • darba samaksas uzlabošana pedagoģiskajiem darbiniekiem;
  • papildus ienākumu avoti.

Tā kā esošais mācību iestāžu tīkls tika veidots bez tirgus vajadzību analīzes, reāla finansiālo un cilvēku resursu ekonomija varētu tikt panākta ar labāku mācību iestāžu teritoriālo izvietojumu, to optimālā lieluma noteikšanu, utt. Šis mērķis varētu tikt sasniegts ar:

  • optimizācijas metožu izstrādi;
  • optimizācijas priekšlikumiem rajonu līmenī (daļēja decentralizācija);
  • mācību un eksaminācijas centru izveidi;
  • PHARE projektā radītā pilotskolu tīkla nostiprināšanu;
  • eksistējošā tīkla efektīvu darbības nodrošināšanu;
  • atrisinot nekustamā īpašuma un zemes īpašumtiesību problēmas.

 

Profesionālās izglītības sistēmas sekmīga attīstība nav iespējama bez visas sabiedrības atbalsta un sapratnes. Tāpēc nepieciešama informācijas izplatīšana par profesionālās izglītības problēmām un sasniegumiem, ieskaitot:

  • sadarbību ar sociālajiem partneriem;
  • sabiedrības informēšanu par reformas rezultātiem;
  • profesionālo orientāciju un konsultēšanu.

Izmantotā literatūra

 

Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību.

LR Ekonomikas ministrija, 1997.gada decembris

 

Latvijas statistikas ikmēneša biļetens Nr.1, 2, 3 /1998.

LR Valsts statistikas komiteja, 1997

 

Darbaspēks Latvijā. Darbaspēka apsekojuma rezultāti 1997.gada novembris.

LR Valsts statistikas komiteja, 1997

 

Izglītības iestādes Latvijā 1997./98. mācību gada sākumā.

LR Valsts statistikas komiteja, 1997

 

Demogrāfijas gadagrāmata 1997.

LR Valsts statistikas komiteja, 1997

 

Pieaugušo izglītības gadagrāmata.

Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība, LR Izglītības un zinātnes ministrija, 1997

 

Izmantoti dati no:

 

LR Valsts statistikas komitejas

LR Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienesta

LR Izglītības un zinātnes ministrijas Informācijas un analīzes nodaļas