1. POLITISKĀ UN SOCIĀLI EKONOMISKĀ INFORMĀCIJA

1.1 Ekonomikas attīstība

Kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā Latvijas tautsaimniecībā ir notikušas kardinālas izmaiņas, tai pakāpeniski pārejot uz tirgus ekonomikas attiecībām. Sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē ir ietekmējusi Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Ārējo faktoru ietekmē Latvijas attīstība 1998. un 1999.gadā ir gausāka nekā tās potenciālās iespējas. Līdzšinējās konsekventās reformas ir nostiprinājušas tirgus ekonomikas pamatus valstī, radījušas stabilu makroekonomisko vidi un nodrošinājušas investoru uzticību. Tas atspoguļojas iekšzemes kopprodukta (IKP) dinamikā un tā strukturālajās izmaiņās. 1997.gadā ir vērojama ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās visās tautsaimniecības pamatnozarēs. 1998.gada pirmajā pusē IKP pieaugums turpinājās. Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, tas ir pieaudzis par 6,4%, bet, sākot ar III ceturksni, pieauguma tempi samazinājās Krievijas finansu krīzes dēļ. 1998.gadā IKP kopumā bija 3773,5 milj. latu. Kaut arī 1999.gada 1.ceturksnī IKP kritās, vairums ekspertu prognozē, ka 1999.gadā tas pieaugs par 2-3%, bet 2000.gadā – par 3-5%. Valsts oficiālā prognoze paredz IKP kāpumu 1999.gadā par 2 procentiem.

1.attēls

Latvijas iekšzemes kopprodukta dinamika (1990=100%)

 

1997.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju, izteikts pirktspējas paritātes dolāros, bija tikai 27% no ES vidējā (STATISTICS IN FOCUS, Eurostat, 1998 #28).

1996. un 1997.gadā tautsaimniecībā turpinājās strukturālās izmaiņas, samazinoties lauksaimniecības, rūpniecības un celtniecības daļai un pieaugot pakalpojumu nozaru, it īpaši transporta un sakaru, īpatsvaram iekšzemes kopprodukta struktūrā. Ja 1997.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju bija Ls 1326,53 (faktiskajās cenās) jeb 2283,18 USD, tad 1998.gadā – Ls 1540,90 jeb 2611,70 USD.

Turpmākajos gados ir sagaidāma ekonomiskās aktivitātes palielināšanās. Tautsaimniecības attīstības tempus noteiks tas, cik ātri izdosies sakārtot uzņēmējdarbības vidi un radīt apstākļus investīciju veicināšanai, kā arī eksporta tirgus paplašināšana.

Pārejot uz tirgus ekonomiku, Latvija, tāpat kā visas citas Austrumeiropas valstis, saskārās ar daudzām problēmām, ieskaitot vāju kapitāla tirgu, inflāciju un piedāvājuma un pieprasījuma krīzi.

Latvijas valūtas - lata (Ls) - ieviešana 1993.gada jūnijā iezīmēja inflācijas pakļaušanu kontrolei. Konsekventas ekonomiskās politikas rezultātā, valdībai un Latvijas Bankai realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku, inflācija samazinājās līdz 109% 1993.gadā un 36% 1994.gadā. 1997.gada mērķis – 9% inflācija ir sasniegts, tomēr neviena no pat visoptimistiskākajām tautsaimniecības prognozēm neparedzēja tik strauju inflācijas kritumu, kāds bija novērojams Latvijā 1998.gada otrajā pusē – no 6,8% jūnijā līdz 4,7% decembrī. Arī 1999.gada pirmajā pusē tāpat kā iepriekšējos gados inflācija turpināja samazināties. Jau vairākus gadus Latvijā tā ir viena no zemākajām Centrāleiropā un šobrīd tikai nedaudz atpaliek no ES vidējā līmeņa. 12 mēnešu patēriņa cenu inflācija 1999.gada maijā nokritās līdz 1,9%. Krievijas krīzes ietekmē Latvija ir saskārusies ar tādu jaunu fenomenu kā deflācija. No 1998.gada septembra līdz 1999.gada maijam ražotāju cenas rūpniecībā kritās katru mēnesi, izņemot aprīli. To nevar vērtēt pozitīvi, jo atsevišķu preču, piemēram, pārtikas ražotājiem konkurējošā importa un eksporta tirgus saglabāšanas dēļ nācās pārdot savas preces zem pašizmaksas. Piemēram, 1999.gada jūlijā patēriņa cenu pazemināšanās (deflācija) bija 0,9%.

2.attēls

Inflācijas izmaiņas procentos

(vidēji gada laikā)

Privatizācija ir viens no vissvarīgākajiem pārejas perioda ekonomiskajiem procesiem, jo tā samazina valsts lomu tautsaimniecībā un ekonomiskos procesus nodod privāto īpašnieku rokās.

1994.gada septembrī Latvijas valdība noteica privatizācijas politikas maiņu. Jaunā privatizācijas politika paredzēja aktivizēt privatizācijas procesus visā tautsaimniecībā, lai iespējami ātrāk radītu labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai un veicinātu investīciju piesaisti ekonomikas attīstībai. 1998.gadā ir pamatā pabeigta mazo un vidējo valsts uzņēmumu privatizācija. No tiem valsts īpašuma objektiem, kas nodoti Privatizācijas aģentūrai privatizācijai līda 1998.gada 1.janvārim, privatizācijas noteikumi apstiprināti 97% objektu un pirkuma līgumi noslēgti 95% objektu. Atlikušo valsts īpašuma objektu privatizācija ir atkarīga no tiesvedības, denacionalizācijas u.tml. darbībām.

Sekmīgi ir notikusi lielo, tautsaimniecībā nozīmīgo uzņēmumu privatizācija, kura bieži ir bijusi saistīta ar visas attiecīgās nozares attīstības stratēģijas izstrādi, kā piemēram, banku sektorā - Unibankas, Latvijas Krājbankas, Latvijas Investīciju bankas, transporta sektorā – Nordeka, Air Baltic Corporation, gāzes saimniecībā – Latvijas gāzes, nozīmīgu rūpniecības uzņēmumu – Rīgas kuģu remonta rūpnīcas, Ogres, Toleram Fibers, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas privatizācija. Kopumā privatizācijai nodoti vairāk nekā 96% visu valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību. 1998.gada beigās privātā sektora īpatsvars bija 65% no IKP, un tajā bija nodarbināti 68% no Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Lai privatizācijā iesaistītu plašākus iedzīvotāju slāņus 1995.gada janvārī Privatizācijas aģentūra uzsāka akciju publisko piedāvāšanu privatizācijai par sertifikātiem. Līdz 1999.gada 1.aprīlim valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijā izmantoti 62% no kopējā emitēto sertifikātu skaita.

1998.gada pirmajā pusē strauji turpināja pieaugt IKP (salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu par 6,4%), samazinājās bezdarbs, pieauga arī reālā darba alga un pensijas. Tomēr ekonomiskās aktivitātes pieauguma tempus kopš 1998.gada vasaras beigām ir ietekmējusi Krievijas ekonomiskā krīze. Samazinoties eksportam uz Krieviju, rūpniecības uzņēmumiem nākas samazināt ražošanas apjomus un atlaist darbiniekus. Šī iemesla dēļ reģistrētais bezdarba līmenis no 1998.gada jūlija beigām līdz novembra beigām pieauga no 7,3% līdz 8,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Šobrīd vairāk nekā puse no Latvijas eksporta un importa ir ar ES valstīm.

Krievijas krīzes ietekmē 1998.gada rudenī samazinājās banku sektora kopējie aktīvi, tomēr banku sistēma kopumā ir stabila.

Sākot ar 1996.gadu aktivitāte ir pieaugusi apstrādes rūpniecībā, būvniecības darbos, bet jo īpaši strauji tirdzniecībā, nedaudz sarukusi transporta un sakaru nozarē, elektroenerģijas, gāzes un ūdensapgādes nozarē, kā arī lauksaimniecībā. Pēdējos gados pieauguši gan privātā, gan arī valsts patēriņa apjomi.

Par saviem svarīgākajiem uzdevumiem ekonomiskajā politikā valdība uzskata arī nepieciešamību veikt pasākumus uzņēmējdarbības vides pilnveidošanā, īpaši nodrošinot mazā un vidējā biznesa attīstības iespējas. 1997.gadā Ministru kabinets akceptēja Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības nacionālo programmu. Tās ietvaros ir izveidota Koordinācijas padome un apakškomitejas likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu risināšanai. Paredzēts izstrādāt vidējo mācību iestāžu programmu jauniešu apmācībai uzņēmējdarbības jomā, izmantojot Uzņēmējdarbības atbalsta centra (UAC) pieredzi uzņēmēju apmācībā. Galvenie MVU atbalsta instrumenti ir UAC tīkls un Latvijas Garantiju aģentūra.

Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas pasākumu plāna izpildei 1997.gadā no valsts budžeta tika piešķirts 0,65 milj. latu, bet no 1998.gadam ieplānotajiem 2,25 milj. latu - tikai 0,075 milj. latu.

Latvijā tomēr ir lielas iespējas panākt jaunu uzņēmumu veidošanos un MVU attīstības procesa paātrināšanos. Sākot ar 2000.gadu, Latvijas MVU būs pieejams ES pirmsstrukturālo fondu atbalsts ražošanas investīciju un apmācību jomās.

No 1998.gadā veiktā apsekojuma izriet, ka pēc nodarbinātības statusa Latvijā darba ņēmēji ir 83% no kopējā nodarbināto skaita, darba devēji – 3,3%, pašnodarbinātie – 8,4%, ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki – 5,1 procenti. Pašnodarbināto un neapmaksāto ģimenes locekļu kopējais īpatsvars gada laikā samazinājies par 2,4 procentpunktiem jeb par 20,3 tūkst. cilvēku, kas arī zināmā mērā saistīts ar sīkražotāju nespēju iekarot savu vietu tirgū. Tomēr to īpatsvars nodarbināto vidū ir samērā liels. Vislielākais šo grupu nodarbināto skaits ir laukos – 81% no pašnodarbināto kopskaita un 96% no neapmaksāto ģimenes locekļu un radinieku kopskaita, kas liecina, ka laukos ir vislielākās problēmas atrast algotu darbu.

Pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieauguši ārvalstu investīciju apjomi Latvijā. Kopš 90. gadu sākuma līdz 1998.gada jūnija beigām kopējais uzkrāto ārvalstu investīciju apjoms Latvijā ir bijis 2,4 miljardi latu. Ārvalstu uzņēmēji Latvijā tiešo investīciju veidā ir ieguldījuši vairāk nekā 846,4 milj. latu (1998.gada beigās). ES valstu ieguldījumu īpatsvars Latvijā sastāda vairāk nekā 50% no ārvalstu tiešo investīciju apjoma. Svarīgi ir atzīmēt, ka tekošais konts tiek segts ar ārvalstu tiešajām investīcijām un ilgtermiņa aizņēmumiem, Latvijas Bankas ārējās rezerves pieaug. 1999.gada otrajā pusē lielo valsts uzņēmumu privatizācijas rezultātā valstī varētu ienākt būtisks ārvalstu investīciju apjoms. Palielinās arī reinvestīciju apjomi. Tiek prognozēts, ka 1999.gadā un turpmākajos gados lielākās ārvalstu investīcijas tiks veiktas sektoros, kuros Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības, tas ir, ar izdevīgu ģeogrāfisko stāvokli (transportā), ar pieejamiem dabas resursiem saistītās nozarēs (kokapstrādē, būvmateriālu ražošanā, pārtikas rūpniecībā) un nozarēs, kurās nodarbināts lēts, bet salīdzinoši izglītots darbaspēks (tekstilrūpniecībā, elektrotehnikas nozarē, metālapstrādē).

1998.gada otrajā pusē krasi pieauga ārējas tirdzniecības bilances un maksājumu bilances tekošā konta deficīts (11% no IKP). Tomēr jau 1999.gada pirmajā pusē uzlabojās ārējās tirdzniecības saldo. Šī gada pirmajos četros mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, ārējas tirdzniecības deficīts saruka par 43milj. latu jeb 19%. Tas noticis galvenokārt tāpēc, ka preču imports sarucis straujāk nekā eksports iekšējā pieprasījuma samazināšanās dēļ. 1999.gada 10 februārī Latvija kā pirmā no Baltijas valstīm ir kļuvusi par Pasaules tirdzniecības organizācijas pilntiesīgu dalībnieci. Tas paver iespējas Latvijai ar vislielākās labvēlības režīma nosacījumiem eksportēt preces uz aptuveni 130 valstīm.

1.2. Reģionālā attīstība

Valdības iestādes, kas Latvijā atbild par reģionālo attīstību ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kura nodarbojas ar teritorijas attīstības plānošanu un Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā ir reģionālās ekonomikas politikas jautājumi. Lai koordinētu abu šo struktūru darbību, 1997.gadā tika izveidota Reģionālās attīstības padome. Pamatdokuments, kurā ir formulēti reģionālās attīstības mērķi, ir “Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija”, kas tika pieņemta 1996.gada decembrī Ministru kabinetā. Viens no galveniem mērķiem ir radīt priekšnoteikumus Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā un tā reģionālās attīstības procesos.

Eksistē būtiskas atšķirības ekonomiskajā un sociālajā situācija starp dažādiem reģioniem Latvijā. Vissvarīgākā atšķirība ir starp Latvijas austrumu rajoniem (Latgali) un pārējo valsts daļu. Latgalē bezdarba līmenis ir apmēram divas reizes augstāks un samaksa par darba stundu apmēram 1.5 reizes zemāka. Nav brīnums, ka tika uzsākts darbs pie PHARE pilotprogrammas “Latgales reģiona attīstības plāna izstrāde” (500 000 eiro) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā ar mērķi izveidot šī reģiona saimniecības attīstības plānu.

Valdība akceptēja noteikumus “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” 1997.gadā. Šī gada beigās tika atzīti par īpaši atbalstāmajiem šādi reģioni: 5 (no 26) rajoni (Balvu, Krāslavas, Preiļu, Rēzeknes (daļēji) un Ludzas), 9 (no 76) pilsētas, 70 (no 500) pagastiem. Karte 3. attēlā rāda, ka īpaši atbalstāmie reģioni galvenokārt atrodas Latvijas austrumu daļā.

3. attēls

Īpaši atbalstāmie Latvijas reģioni(iekrāsotie) (Vaidere, 1999).

 Administratīvi teritoriālās reformas virzība valstī paredz 2 reformas:

-vietējo pašvaldību reformu

-reģionālo pašvaldību reformu

2001.gadā valstī ir paredzētas vietējo pašvaldību vēlēšanas un līdz tam valdībai jāveic visi pasākumi, iegūstot optimizētu vidi. Veiktajām reformām ir jāveido priekšnosacījumi līdzsvarotai attīstībai visās teritorijā.

1.3. Demogrāfija

Latvijā 1997.gada sākumā pavisam bija 2 479870 iedzīvotāju, no tiem 46.3% bija vīrieši un 53.7% sievietes, bet 1998.gadā – 2 miljoni 449 tūkstoši iedzīvotāju.

Pašreizējās nopietnās pārmaiņas dzīves apstākļos atspoguļojas demogrāfiskajā situācijā. Demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās Latvijā iezīmējās astoņdesmito gadu beigās un arī 1997.gadā nebija vērojamas īpašas pozitīvas izmaiņas. Kopš 1987.gada samazinās iedzīvotāju dabiskais pieaugums. 1991.gadā tas kļuva negatīvs - mirušo skats pārsniedza dzimušo skaitu par 116 cilvēkiem. Rezultātā iedzīvotāju skaits valstī 1991.-1996.gadā samazinājās par 188 tūkstošiem.

1997.gadā, tāpat kā iepriekšējā gadā, visās republikas pilsētās un visos rajonos mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu. Dzimušo un mirušo skaita dinamiku pēdējos gados rāda sekojošais 4.attēls, kā arī 1.tabula.

 

4.attēls

Dzimušo un mirušo skaits Latvijā

 

1. tabula

Dabiskā pieauguma rādītāji (tūkstošos)

Gads

1986.

1990.

1991.

1992.

1993.

1994.

1995.

1996.

1997.

1998.

Dzimuši

42.0

37.9

34.6

31.6

26.8

24.3

21.6

19.8

18.8

18.4

Miruši

31.3

34.8

34.7

35.4

39.2

41.8

38.9

34.3

33.5

34.2

Dabiskais pieaugums

10.7

3.1

-0.1

-3.8

-12.4

-17.5

-17.3

-14.5

-14.7

-15.8

Negatīvais dabiskais pieaugums raksturīgs gan pilsētu, gan lauku iedzīvotājiem, turklāt tas attiecas ne tikai uz latviešiem, bet gan uz visām nacionālajām grupām.

Iedzīvotāju novecošanās process pastiprinājās arī 1998.gadā (iedzīvotāju sadalījumu pēc vecuma 1998.gada sākumā sk. 5.attēlā). 1998.gada sākumā iedzīvotāju skaits 60 un vairāk gadu vecumā bija 19,9%, bērnu un pusaudžu īpatsvars – 19,3%. Darbspējas vecuma iedzīvotāju noslodze (bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem) praktiski palikusi deviņdesmito gadu sākuma līmenī : 733 cilvēki 1990.gada sākumā un 736 - 1998.gada sākumā

Ja astoņdesmito gadu beigās bērnu un pusaudžu īpatsvars demogrāfiskajā slodzē bija augstāks par pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvaru, tad kopš 1993.gada, samazinoties dzimstībai, pieaugot iedzīvotāju mirstībai darbspējas vecumā un emigrācijai, tas ir mazāks.

5.attēls

Iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma 1998.gada sākumā

Tāpat kā visās valstīs, arī Latvijā lielu rūpniecības uzņēmumu attīstība pilsētās izraisīja cilvēku pārcelšanos no laukiem uz pilsētu. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits pilsētās 1998.gadā bija 1690,6 tūkst. Latvijas lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Rīga. 1997.gadā tajā dzīvoja 815,8 tūkstotis iedzīvotāju, bet 1998.gada sākumā – 806 tūkstoši, kas ir gandrīz trešdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Apmēram 18% iedzīvotāju dzīvo 6 relatīvi lielās pilsētās ar 40’000 līdz 120’000 iedzīvotāju.

Aptuveni tāda pati iedzīvotāju daļa (19%) dzīvo mazās pilsētiņās, kuras, saskaņā ar Latvijas klasifikācijas sistēmu, tiek atzītas par pilsētām. Tādējādi pilsētu iedzīvotāji Latvijā ir apmēram 69% (6.att.). Mazo pilsētu izmēri ir stipri atšķirīgi, bet tajās visās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 40 000. Dzīves apstākļi un dzīvesveids, izglītības iespējas un kvalitāte atšķiras ne tikai starp pilsētām un lauku rajoniem, bet arī starp lielajām un mazajām pilsētām. Bez šaubām, dažāda lieluma pilsētās arī situācija nodarbinātības jomā ir atšķirīga, jo padomju periodā lielie uzņēmumi tika koncentrēti tikai lielākajās pilsētās, bet mazajās savukārt atradās tikai vietējas nozīmes uzņēmumi.

6.attēls

Iedzīvotāju skaits pilsētās un laukos

1998.gada sākumā no visiem Latvijas iedzīvotājiem latvieši bija 55.5%, krievi - 32.4%, baltkrievi – 3,9%, ukraiņi - 2.9%, poļi - 2.2%, lietuvieši – 1,.3%, citu tautību iedzīvotāji - 1.8%.

1998.gada sākumā latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā bija palielinājies līdz 55,5%, lai gan tas ir atšķirīgs dažādos valsts reģionos. Augstākais tas ir Ventspils (95,3%), Talsu (91,1%), Kuldīgas(89,4%) un Limbažu(88,0%) rajonā, turpretī Daugavpilī 1998.gada sākumā bija 14,3% latviešu, Daugavpils rajonā – 37,2%, Rīgā – 38,7%, Rēzeknē – 39,5%, Krāslavas rajonā – 44,4%, Liepājā – 45,1%, Jūrmalā – 46,8%, Ventspilī – 47,3%.

Lai panāktu pozitīvas izmaiņas valsts demogrāfiskajos procesos, valdība 1998.gada oktobrī akceptēja pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Programmas galvenais mērķis – kvantitatīvas un kvalitatīvas tautas ataudzes nodrošināšana.

1.4. Sociālā aizsardzība

Sociālistiskajā režīmā visa sociālās aizsardzības sistēma bija centralizēta un stingri pārvaldīta. Tā visumā funkcionēja un garantēja zināmu sociālo aizsardzību, taču, salīdzinājumā ar rietumu sistēmām, sociālistiskā režīma rezultāti bija vāji. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir notikušas daudzas pārmaiņas.

1990. - 1991.gadā ar mērķi izveidot jaunu, Latvijas apstākļiem atbilstošu sociālās drošības modeli, kurš garantētu sociālo drošību un aizsardzību visiem valsts iedzīvotājiem un atbalstu Rietumeiropas valstu sociālās drošības standartiem, tādējādi veicinot Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā, tika uzsākta sociālās drošības sistēmas reforma. Reformas stratēģiskais uzdevums bija paaugstināt darbspējīgo valsts iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, tādējādi stiprinot ekonomisko bāzi sociālās politikas realizēšanā.

Pašlaik izveidojusies sarežģīta situācija sakarā ar minimālo darba algu. Darba kodeksā izvirzītās prasības netiek ievērotas, oficiālais iztikas minimums nav pārrēķināts un minimālā darba alga ir ļoti zema. Tādējādi noteiktā minimālā darba alga nevar būt par aizsargājošu faktoru. Daudziem uzņēmumiem uzkrājušies lieli neizmaksātās darba algas parādi, kas nozīmē nesamaksātu sociālo nodokli un arī daudziem bez darba palikušajiem nebūs iespēju saņemt bezdarbnieka pabalstu. No 1997.gada sociālais nodoklis ir samazināts līdz 37,09%, no kura 28,9% maksā darba devējs un 9% darba ņēmējs, bet valsts sociālais budžets tādēļ nav samazinājies.

Personas pamattiesības uz sociālo aizsardzību ir noteiktas konstitucionālajā likumā " Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" , kurš paredz, ka katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecumā, slimības, pilnīga vai daļēja darbspēju zaudējuma gadījumā, kā arī tiesības uz bezdarbnieka pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Tā kā sociālās drošības sistēmas funkcionēšanas nodrošināšanā galvenā loma ir likumiem, 1995.gadā tika realizēta visaptveroša likumdošanas reforma. Latvijas Republikas Saeima pieņēma septiņus jaunus likumus: likumu " Par sociālo drošību" , likumu " Par sociālo nodokli" , likumu " Par sociālo palīdzību" , likumu " Par valsts pensijām" , likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" , likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" , likumu " Par paternitātes un slimības pabalstiem" . Šo likumu uzdevums ir garantēt Latvijas iedzīvotāju sociālo aizsardzību, vienlaikus palielinot iedzīvotāju atbildību un iesaistīšanos sociālās aizsardzības nodrošināšanā, kā arī regulēt sociālās apdrošināšanas finansiālo un organisko struktūru. Bez likumiem ir izstrādāti arī citi normatīvie akti, kuri sīkāk reglamentē attiecīgo likumu piemērošanu. Turklāt dažādu sociālo pabalstu apmērus un izmaksas kārtību nosaka valdība.

Sociālās drošības sistēmas likumdošana ietver sevī:

    • likumu " Par sociālo drošību" , kurš ir arī sistēmas " jumta" likums un nosaka sociālās drošības sistēmas izveides un darbības principus, cilvēku sociālās tiesības un pienākumus. Tas arī aizsargā sociālās apdrošināšanas budžetu, nosakot katra cilvēka līdzdalību un līdzdalību sociālo tiesību aizsardzībā;
    • likumu " Par sociālo nodokli" , kurš visiem strādājošajiem nosaka vienādu sociālā nodokļa likmi 38% apmērā, pakāpeniski 5 gadu laikā to samazinot līdz 33% un mainot darbinieka un darba devēja sociālā nodokļa maksājumu attiecības. Tā rezultātā sociālais nodoklis, kas reformas sākumā tika maksāts proporcijās: 37% - darba devējs un 1% - darbinieks, 2001.gadā iedalīsies sekojoši: 18% maksā darba devējs, 15% - darbinieks;
    • likumu " Par sociālo palīdzību" , kurš nosaka sociālo pabalstu un sociālās palīdzības saņēmēju loku, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas, kas sniedz šo palīdzību. Likums nosaka, ka valsts atbild par neredzīgo, nedzirdīgo un psihiski slimo institūcijām, bet pašvaldības par veco ļaužu pansionātiem un bērnu namiem. Sociālā palīdzība var tikt sniegta gan naudas, gan mantisko pabalstu veidā. Pabalstu apmērs ģimenei ir atkarīgs no bērnu skaita ģimenē. 1999.gada maijā valdība ir izveidojusi darba grupu nabadzības novēršanas rekomendāciju izstrādei. Tuvāko 4 gadu laikā atbilstoši Eiropas Padomes rekomendācijām paredzēts paaugstināt valsts pabalstus ģimenēm;
    • likumu " Par valsts pensijām" , kurš paredz katra cilvēka vecuma pensijas lieluma atkarību no viņa darba mūžā iemaksātās sociālā nodokļa summas un darba stāža. Tiesības uz vecuma pensiju ir vīriešiem un sievietēm, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas (iemaksu) stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Likums paredz triju veidu valsts pensijas: vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensiju. Katra cilvēka pensija tiks aprēķināta, ņemot vērā iemaksāto sociālo nodokli, darba stāžu un nosacītu vidējo katra dzimuma dzīves ilgumu. Pašreiz Latvijas valdība strādā pie izmaiņām pensijas likumā, paredzot iespēju palielināt pensijas vecumu;
    • likumu " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" , kurš nosaka, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksu lielums ir tieši saistīts ar apdrošināšanas stāžu un vidējo izpeļņu pēdējos sešos mēnešos, par kuriem ir veikti apdrošināšanas maksājumi. Likums " Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un likums " Par nodarbinātību" nosaka, ka bezdarbniekiem ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, bezmaksas profesionālo konsultāciju, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanos, stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā, kā arī tiesības iesaistīties citos aktīvās nodarbinātības politikas pasākumos;
    • likumu " Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" , kurš strādājošiem garantē īpaša veida sociālo nodrošināšanu, jo paredz apdrošināšanas atlīdzību cilvēkiem, kuri cietuši darba negadījumos vai guvuši arodslimību;
    • likumu " Par slimības un maternitātes pabalstiem" , kurš paredz un regulē maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu piešķiršanu un izmaksu. Ikviena fiziska persona (tai skaitā ārvalstnieki un bezvalstnieki), kura strādā Latvijā, un ir regulāri maksājusi sociālo nodokli, ir tiesīga pretendēt uz šiem pabalstiem. Neatkarīgi no saslimušās personas darba stāža likums garantē slimības pabalstu 80% apmērā no vidējās izpeļņas un paredz šī pabalsta saņemšanu vairākās darba vietās, ja darbinieks strādā pie vairākiem darba devējiem.
    • Latvijas likumdošana un īpaši Darba likumu kodekss paredz atsevišķu mazaizsargātu iedzīvotāju grupu - jauniešu līdz 18 gadu vecumam, invalīdu, sieviešu, kurām ir mazgadīgi bērni, pirmspensijas vecuma iedzīvotāju aizsardzību. Piemēram, nav atļauts pieņemt pastāvīgā darbā personas, kas ir jaunākas par 15 gadiem. Normālais darba laiks jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un sievietēm, kurām ir bērni līdz 3 gadu vecumam, ir noteikts 35 stundas nedēļā, par kuru viņiem jāsaņem pilnu darba samaksu.

Pašreiz visai neliela loma sociālās aizsardzības jomā ir privātajām institūcijām, kas saistīts gan ar iedzīvotāju zemo pirktspējas līmeni, gan ar neuzticēšanos privātajām finansu struktūrām.

Sociālās apdrošināšanas sistēma tiek finansēta no veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kuru iekasēšana notiek atbilstoši likumdošanai. 1997.gadā sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek izdarīti sociālā nodokļa veidā, taču sociālās drošības sistēmas reforma paredz pāreju uz sociālās apdrošināšanas maksājumu izdarīšanas individualizētu uzskaiti apdrošināto personu kontos un sociālās apdrošināšanas maksājumu sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem. Sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek ieskaitīti Valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā un šo budžetu pārvalda Valsts sociālās apdrošināšanas fonds.

Sociālā palīdzība un veselības aprūpe tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžetiem. Veselības aprūpei atvēlētie valsts budžeta līdzekļi nodrošina tikai pašu nepieciešamāko, tādēļ tie nespēj uzlabot reālo situāciju valstī.

Viens no galvenajiem sociālās aizsardzības sistēmas reformas mērķiem ir sasniegt pilnīgu pāreju uz veselības apdrošināšanas modeli. Vispārēja apdrošināšana visiem iedzīvotājiem tika uzsākta 1996.gada 1.janvārī. Obligātās apdrošināšanas sistēma bāzēsies uz veselības apdrošināšanas iestādēm, kas ir izveidotas visos Latvijas rajonos un lielākajās pilsētās, kā arī Transporta un Iekšlietu ministriju sistēmās.

Nopietna problēma jaunas medicīniskās apdrošināšanas sistēmas veidošanā ir pilnīgs atbilstošu speciālistu trūkums. Apdrošināšanas iestāžu darbinieki un medicīnas personāls ir jāizglīto un jāsagatavo darbam jaunajā situācijā. Tomēr vissvarīgākais un visgrūtākais uzdevums ir radīt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret jaunajām institūcijām, kā arī sabiedrības izpratni par jaunām darba attiecībām.

1.5. Darba tirgus

Laika posmā no 1997.gada novembra līdz 1998.gada novembrim valstī vērojamas sekojošas izmaiņas nodarbinātības jomā. Par 18,3 tūkst. (1,5%) ir samazinājies ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits vecumā 15 gadi un vairāk, pie kam vērojams gan nodarbināto, gan darba meklētāju skaita samazinājums. Nodarbināto kopējais skaits vecumā 15 gadi un vairāk samazinājies no 1014,9 tūkst. cilvēku 1997.gada novembrī līdz 1007,2 tūkst. cilvēku 1998.gada novembrī. Tātad gada laikā darbu zaudējuši 7,7 tūkst. iedzīvotāju. Analizējot nodarbinātības līmeni pa vecuma grupām, lielākoties tas ir nedaudz palielinājies. Izņēmums ir vecuma grupas 15-19, 20-24, 40-44, 60-64 un 70 un vairāk gadu, kur 15-19, 20-24 un 60-64 gadu vecuma grupā vērojams samazinājums attiecīgi par 2,4, 2,6 un 2,0 procenta punktiem, bet 40-44 un 70 un vairāk gadu vecuma grupā attiecīgi par 0,5 un 0,3 procenta punktiem.

Tāpat kā gadu iepriekš, 1998.gada novembrī visvairāk nodarbināto iedzīvotāju strādāja pakalpojumu sfērā, kas veidoja 554,1 tūkst. cilvēku jeb 55% nodarbināto (7.att.), ceturtā daļa - strādāja rūpniecībā un būvniecībā (26%), piektā daļa (19%) – lauksaimniecībā un zvejniecībā.

 

7.attēls

 

I

II

Apstrādājošā rūpniecība

Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība

IX

X

Citi komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi

Nekustamo īpašumu izmantošana; noma un komercdarbība

III Vairum- un mazumtirdzniecība; automobiļu un motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts XI

XII

Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde

Viesnīcas un restorāni

IV

V

Izglītība

Transports un sakari

XIII

XIV

Finansu starpniecība

Zvejniecība

VI

VII

VIII

Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

Būvniecība

Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe

XV

XVI

XVII

Mājsaimniecības ar algotu darbaspēku

Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde

Eksteritoriālās organizācijas un iestādes

 

Lielākajai daļai pamatdarbā nodarbināto ir vidējā izglītība, no kuras vislielāko īpatsvaru veido nodarbinātie ar vidējo speciālo izglītību (1997.g. novembrī – 26,8%, 1998.g. novembrī – 24,6%), kā arī nodarbinātie ar vidējo vispārējo izglītību (attiecīgi 23,5% un 24,1%). Sieviešu ar augstāko izglītību joprojām ir vairāk nekā vīriešu. Šī gada laikā nodarbināto personu īpatsvars ar augstāko izglītību ir pieaudzis par 2,2 procenta punktiem, pie tam vīriešu vidū 2 reizes straujāk nekā sieviešu (attiecīgi par 3,1 un 1,4 procenta punktiem), kas varētu būt saistīts ar vīriešu izvēli starp dienēšanu armijā un mācībām. Pieaudzis nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir vispārējā vidējā un arodizglītība.

Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) vietējās iestādēs reģistrētais bezdarbnieku skaits 1998.gadā pieauga no 84 934 cilvēkiem gada sākumā līdz 111 383 cilvēkiem gada beigās. Centrālās statistikas pārvaldes veiktie darbaspēka apsekojumi pēc Starptautiskās darba organizācijas metodikas liecina, ka Latvijā darba meklētāju skaits 1998.gada novembrī bija 13,8% (1997.gada novembrī – 14,4%) no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgales reģionā – Rēzeknes, Balvu, Preiļu, Krāslavas rajonos, viszemākais – Rīgas, Cēsu, Ogres, Kuldīgas un Saldus rajonos. Gada laikā bezdarba līmenis atsevišķos rajonos pieauga vairāk nekā divas reizes. Talsu rajonā bezdarba līmenis gada sākumā bija 4,5%, gada beigās sasniedza 12,3%, Limbažu rajonā – attiecīgi 6,0% un 13,6%, Ventspils pilsētā – attiecīgi 3,2% un 7,5%, Liepājas pilsētā – attiecīgi 7,3% un 14,2%. Atrast darbu veiksmīgāk spēja augstākas kvalifikācijas darbinieki, tāpēc svarīgi ikvienam paaugstināt savu kvalifikāciju. Darba tirgū nav pieprasījuma pēc darbiniekiem bez profesijas (specialitātes).

1998.gada 1.aprīlī gandrīz katrs sestais bezdarbnieks (17%) bija jaunietis vecumā līdz 25 gadiem, vairāk nekā puse - 52% bezdarbnieku bija vecumā 30-49 gadi (8.att.), bet līdz gada beigām nebija notikušas būtiskas izmaiņas, izņemot 15-19 gadus vecus jauniešus, jo to īpatsvars samazinājās līdz 3,6%, bet vecuma grupā 30-49 gadi bezdarbnieku skaits pieaudzis līdz 53,1% sakarā ar ražošanas apturēšanu vai sašaurināšanu uzņēmumos.

8.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma (1998.gada 1.aprīlis)

 

Tikai 6,8% bezdarbnieku ir augstākā izglītība (9.att). Visvairāk bezdarbnieku – 31,3% ir ar vidējo vispārējo izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību – 23,9% (1998.gada beigās procentos no

kopskaita).

 

9.attēls

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības

1998.gadā salīdzinot ar iepriekšējo ir redzamas izmaiņas bezdarbnieku nacionālajā sastāvā (2.tab.).

2.tabula

Pastāvīgo iedzīvotāju un bezdarbnieku nacionālais sastāvs

 

Latvieši

Krievi

Baltkrievi

Ukraiņi

Citas tautības

iedzī-votāji

bezdarbnieki

iedzī-votāji

bezdarbnieki

iedzī-votāji

bezdarbnieki

iedzī-votāji

bezdarbnieki

iedzī-votāji

bezdarbnieki

1997.g.

55,3

53,7

32,5

33,4

4,0

4,8

2,9

2,5

5,3

5,6

1998.g.

55,5

49,6

32,4

36,5

3,9

4,9

2,9

3,0

5,3

6,0

1998.gada novembrī darba meklētāju bija 160,6 tūkst. jeb 8,1% no iedzīvotāju kopskaita. To skaits, salīdzinot ar 1997.gada novembri, samazinājies par 10,6 tūkst. cilvēku, bet to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā - par 0,5 procenta punktiem, kā arī gan vīriešu, gan sieviešu - darba meklētāju īpatsvars samazinājies par 0,5 procenta punktiem. Gada laikā nevienmērīgi ir izmainījies darba meklētāju īpatsvars pilsētu un lauku iedzīvotāju vidū (pilsētās samazinājies par 0,8 procenta punktiem, bet laukos palielinājies par 0,2 procenta punktiem).

Augstākais darba meklētāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju skaitā 1998.gada novembrī bija vecumā 20-24 gadi (14,7%), savukārt tas visstraujāk ir samazinājies vecuma grupā 50-54 gadi (no 12,6% 1997.g. novembrī uz 10,6% 1998.gada novembrī) un 25-29 gadi (attiecīgi no 10,9% uz 9,6%). Darba meklētāju īpatsvars samazinājies visās vecuma grupās, izņemot 45-49, kurā tas pieauga par 1,9 procenta punktiem (10.att.).

 

10.attēls

NVD vietējās iestādes 1998.gada oktobrī veica darba devēju aptauju “Prognozējamā strādājošo skaita palielināšana vai samazināšana 1999.gadā sadalījumā pa profesijām”. Aptaujā bija iekļauti dažāda lieluma un īpašuma formu uzņēmumi. Aptaujas dati liecina, ka samazināsies pieprasījums pēc vienkāršo profesiju zemas kvalifikācijas strādniekiem, kā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības speciālistiem; pieprasījums pieaugs pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem, pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem.

Darba meklētāju īpatsvars iedzīvotāju skaitā gada laikā visos izglītības līmeņos ir samazinājies, izņemot darba meklētājus, kam ir vidējā speciālā izglītība un pamatizglītība un zemāka par to (11.att.).

11.attēls

Notikušas izmaiņas darba meklētāju sadalījumā pēc iegūtās izglītības. Gada laikā darba meklētāju kopskaitā pieaudzis to personu īpatsvars, kas ieguvušas vidējo speciālo izglītību (1997.g. novembrī – 16,0%, 1998.g. novembrī – 21,3%). Izvērtējot darba meklētāju īpatsvaru ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā pēc dzimuma un teritorijas, vērojams samazinājums gan vīriešiem, gan sievietēm pilsētās, turpretī laukos vīriešu - darba meklētāju īpatsvars (ekonomiski aktīvo lauku vīriešu skaitā) ir pieaudzis par 0,6 procentpunktiem un sieviešu - darba meklētāju īpatsvars laukos pieaudzis par 0,5 procentpunktiem.

 

Pēc 1991.gada naudas reformas arī darba algas sistēma ir mainījusies. Saskaņā ar Darba kodeksu par minimālās darba algas lielumu lemj Ministru kabinets, bet Trīspusējā konsultatīvā padome var iesniegt savus priekšlikumus. Visu valsts sektorā nodarbināto darba algas likmes ir saistītas ar minimālo darba algu, kas no 1999.gada 1.janvāra ir 50 lati, lai gan Darba kodekss ietver normu, ka minimālā darba alga nedrīkst būt zemāka par oficiāli noteikto iztikas minimumu. Latvijas Darba Devēju konfederācija un Brīvo Arodbiedrību asociācija ir nolēmušas veikt pasākumus, lai panāktu, ka minimālo darba algu nosaka 65 latu apmērā. 1998.gadā viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma vērtība bija 82,15 lati.

Valsts budžetā tiek paredzēti līdzekļi nodarbinātības jautājumu risināšanai, tajā skaitā pasīviem (bezdarbnieku pabalstiem) un aktīvās nodarbinātības pasākumiem. Aktīvie pasākumi ietver profesionālo konsultēšanu, profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu, pagaidu darbavietu radīšanu, darba meklētāju klubu veidošanu, u.c. Nodarbinātības jautājumu risināšanai pavisam tiek atvēlēti 2-3% no kopējā valsts budžeta līdzekļiem. Sadalījums starp līdzekļiem, kas atvēlēti aktīvās nodarbinātības pasākumiem un pasīvajiem pasākumiem katru gadu tiek mainīts. Pēdējos gados ievērojami pieaugusi aktīvo pasākumu finansēšana (3.tab).

3.tabula

Aktīvos nodarbinātības pasākumus raksturojošie rādītāji

Rādītājs

1995.

gads

1996.

gads

1997.

gads

1998.

gads

Piedalījušies bezdarbnieku apmācībā no gada vidējā bezdarbnieku skaita, %

7,8

10,0

8,7

18,1

Piedalījušies algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos no gada vidējā bezdarbnieku skaita, %

17,3

11,6

9,7

13,5

Kopējais darba tirgus politikas budžets, Ls

11 856696

14 860 176

17 434 190

23 833 352

Bezdarbnieku apmācībai izlietoto līdzekļu īpatsvars no kopējā darba tirgus politikas budžeta, %

17,9

13,6

13,3

16,4

Algoto pagaidu sabiedrisko darbu organizēšanai izlietoto līdzekļu īpatsvars no kopējā darba tirgus politikas budžeta, %

9,9

7,7

6,9

8,9

Nozīmīgākais aktīvās nodarbinātības pasākums ir bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana tika uzsākta 1992. gadā, kad tika pieņemti noteikumi " Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu. Pašreiz to nosaka Ministru kabineta 1994.gadā pieņemtie noteikumi ‘’Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu’’. Šim mērķim tiek izlietots 2/3 no visiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem paredzētajiem līdzekļiem.

1998.gadā no aktīvajos darba tirgus politikas pasākumos iesaistītajiem bezdarbniekiem 45,2% apguva jaunu profesiju vai paaugstināja kvalifikāciju.

Salīdzinot ar 1997.gadu uz mācībām nosūtīto bezdarbnieku skaits palielinājies gandrīz 2,1 reizi. Laika posmā no 1995.gada līdz 1998.gadam vērojams stabils pieaugums ne tikai mācīties nosūtīto bezdarbnieku skaitā, bet arī viņu īpatsvarā. Palielinās šī pasākuma popularitāte, kā arī pieaug iespējas to realizēt. Tomēr bezdarbnieku vēlme mācīties vai pārkvalificēties pārsniedz iespējas to nodrošināt pilnībā. 1998.gadam valsts piešķirtie līdzekļi bezdarbnieku apmācībai un pārkvalifikācijai ir palielinājušies 1,8 reizes, salīdzinot ar 1997.gadu, un bija 3 915 800 lati. Tas deva iespēju nosūtīt mācīties 67,6% no bezdarbniekiem, kuri bija izteikuši vēlēšanos mācīties. 1998.gadā 1,5 reizes pieaudzis mācības pabeigušo bezdarbnieku skaits valstī kopumā. Darbā iekārtoto skaits pēc mācībām ir palielinājies (sk. 8 .tab. sadaļā 3.1.).

Pašlaik viena no galvenajām Latvijas darba tirgus problēmām ir darbaspēka teritoriālā un profesionālā mobilitāte. Profesionālo mobilitāti jānodrošina Nodarbinātības valsts dienestam. Profesionālās izglītības sistēma jāuzlabo, lai, sagatavojot jauniešus visās profesijās, tiktu ņemtas vērā paredzamās izmaiņas nodarbinātības struktūrā..

Jāatzīst, ka, attīstot bezdarbnieku apmācību dzīves vietās, iezīmējas pozitīvas tendences valsts austrumu rajonos, kur ir visaugstākais bezdarba līmenis. Tur būtiski palielinājies mācības pabeigušo darbā iekārtoto bezdarbnieku skaits.

Nepieciešams īpašs atbalsts, lai risinātu bezdarbnieku problēmgrupu apmācību. Ir jāorganizē un jāattīsta sadarbība ar valsts un pašvaldību institūcijām. No 1998.gadā uz apmācību vai pārkvalificēšanu nosūtītiem 54,8% sastādīja sociāli mazāk aizsargātie bezdarbnieki: 22,7% ilgstošie bezdarbnieki, 26,4% jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem, 1,5% invalīdi, 0,6% atbrīvotie no ieslodzījuma, 3,6% pirmspensijas vecumā. Latvijas reģionu problēmas cieši saistītas ar bezdarba problēmām, tādēļ sakarā ar brīvo darba vietu trūkumu, reģionālās attīstības plāni un projekti jāsaista ar bezdarbnieku apmācības programmām.

1998.gadā NVD vietējo iestāžu darba pilnveidošanu sekmēja PHARE programmas ietvaros īstenotie projekti. 1999.gadā NVD turpina sadarbību ar Zviedrijas partneriem. Plānots tālāk attīstīt divpusējo sadarbību ar Baltijas un Austrumeiropas valstīm, īpašu uzmanību veltot pārrobežu sadarbības projektiem un brīvā darba spēka kustības attīstībai, kā arī iespējām Latvijas pilsoņiem strādāt vai praktizēties ārzemēs.

NVD vietējām iestādēm jāturpina pilnveidot sadarbību ar pagastu un pilsētu pašvaldībām. Kopīgi izstrādātajiem nodarbinātības veicināšanas pasākumu plāniem jābūt kā uzdevumiem, kurus risinot, uzlabotos nodarbinātība konkrētās pašvaldības teritorijā. 1999.gadā jāpaplašina un jāpilnveido sadarbība ar darba devējiem, ieviešot jaunas sadarbības metodes. Jāturpina darba devēju aptaujas, kas dod iespēju prognozēt nodarbināto skaita izmaiņas rajonos (pilsētās) un valstī kopumā, kā arī veiksmīgāk plānot NVD aktīvos pasākumus. Jāturpina sadarbība ar darba devēju konfederāciju, apvienībām un savienībām.

Pie vairākām pašvaldībām ir izveidotas vietējās trīspusējās padomes, kuras piedalās teritoriālo nodarbinātības politikas programmu izstrādē un bezdarbnieku izglītošanas organizēšanā savā teritorijā.