Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

 

Secinājumi

1.      Arvien mainās nodarbināto skaita sadalījums pa darbības sfērām, pieaug pakalpojumu sfērā un samazinās lauksaimniecības sfērā nodarbināto skaits. Tas liecina, ka darba tirgū pieaug pieprasījums pēc pakalpojumu sfēras darbiniekiem.

2.      Nodarbinātība ir cieši saistīta ar izglītības līmeni. Ir skaidri redzams, ka tiem, kam ir tikai pamata izglītība vai zemāka, iespējas atrast darbu ir viszemākās, un ka šīs iespējas strauji pieaug ar katru nākošo izglītības līmeni. Nemainīgi augstākais nodarbinātības līmenis ir cilvēkiem ar augstāko izglītību, viņiem ir arī augstākā vidējā darba samaksa.

3.      Darba tirgū ir liels pieprasījums pēc dažādu līmeņu pārdevējiem, jo tirgū ir preču pārprodukcija. Pārdošanas iemaņu veidošana būtu jāiekļauj gandrīz visās profesionālās izglītības programmās, jo tas lielā mērā palielinātu absolventu konkurētspēju darba tirgū. Peļņu nodrošina nevis saražotā daudzums, bet spēja to pārdot.

4.      Skolēnu vidū joprojām populārākā profesija ir jurists. Tas liecina, ka valda priekšstats, ka šī ir viena no labāk atalgotajām profesijām, lai gan darba tirgū pieprasījums pēc tās nav īpaši liels. Situācijas nopietnību veselības aprūpē un izglītībā apliecina fakts, ka no populārāko profesiju vidus ir izkritušas tradicionāli prestižas un populāras profesijas – ārsts un skolotājs. Skolēnu nevēlēšanās apgūt skolotāja profesiju jau tagad atsaucas uz un arī nākotnē ietekmēs iegūstamās izglītības (arī profesionālās) kvalitāti.

5.      Kopš 1997.gada mainījies profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu sadalījums pa programmu grupām. Pieaugot pakalpojumu sfērā nodarbināto skaitam, pieaudzis arī to audzēkņu īpatsvars, kas apgūst šīs sfēras specialitātes. Tendences nodarbināto skaita sadalījumā Eiropā liecina, ka pakalpojumu sfērā nodarbināto skaits varētu pieaugt, tāpēc profesionālās izglītības iestādēm jāturpina atteikties no tradicionālajām uz ražošanas procesu vērstajām programmām, un jāveido jaunas uz klientu orientētas programmas.

6.      Profesionālās izglītības iestādēs vislielākais uzņemšanas konkurss ir datorzinātņu programmās. Šajās programmās ir arī vismazākais atskaitīto audzēkņu īpatsvars, kas pierāda, ka pieprasījums darba tirgū motivē skolēnus mācīties. Tā kā darba tirgū ir datorspeciālistu trūkums, tad tiek plānots atvērt jaunas pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmas datorzinātnēs.

7.      Visvairāk profesionālās izglītības iestāžu ir Rīgā. Uz galvaspilsētu dodas mācīties jaunieši no visas valsts. Datu par to, cik no viņiem atgriežas, nav. Tomēr ir redzams, ka daudziem mācības Rīgā ir iespēja izrauties no ierastās vides un sākt patstāvīgu dzīvi. Lielākas iespējas atrast darbu galvaspilsētā ir iemesls jauniešu aizplūšanai no rajoniem. Par reģionālajiem profesionālās izglītības centriem ir izveidojusies Liepāja un Daugavpils.

8.      Tā kā 15 – 18 gadus veciem jauniešiem ir grūti novērtēt savas spējas un nākotni, daudz aktīvākam jābūt profesionālās orientācijas darbam. Jauniešiem bieži vien trūkst reālu priekšstatu par izvēlēto profesiju.

9.      Pēc CSP datiem savā profesijā strādā 30% no pēdējo desmit gadu profesionālās izglītības iestāžu absolventiem. Tas nozīmē, ka profesionālās izglītības sistēmai liela vērība jāveltī audzēkņu vispusīgai sagatavošanai, lai viņi vispārējās globalizācijas apstākļos būtu pietiekami mobili. Svarīgi ir iemācīt jauniešiem ne tikai profesijai nepieciešamo, bet sagatavot darba dzīvei kā tādai. Tie, kas pabeidz profesionālās izglītības programmu, ir ieguvuši zināšanas un prasmes, kas noteikti palielina viņu konkurētspēju darba tirgū, pat ja viņi tās izmanto citā jomā.

10.  Ir jāpalielina audzēkņu mobilitāte starp programmām. Viens no variantiem ir moduļu izglītības programmu pakāpeniska ieviešana. Otrs ir izlīdzinošo kursu veidošana profesionālās izglītības iestādēs, lai ļautu audzēkņiem papildināt zināšanas tajos priekšmetos, kur to trūkst. Tomēr jau pamatskolās vajadzētu domāt, kā samazināt to audzēkņu skaitu, kas pāriet no klases uz klasi ar ļoti zemu zināšanu vērtējumu, jo tas lielā mērā ierobežo viņu iespējas turpināt izglītību.

11.  Arvien aktīvāk profesionālajā izglītībā iesaistās sociālie partneri. Ir izveidota Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome, taču bieži vien zemākā līmenī trūkst koordinācijas starp darba devējiem un profesionālās izglītības iestādēm. Darba devēju prasības daudzos gadījumos ir pretrunīgas un neatbilst ieguldījumam. To veicina nesakārtotā valsts likumdošana, jo atbalsts tiem, kas iegulda izglītībā, ir niecīgs.

12.  Profesionālās izglītības iestāžu absolventiem trūkst datorzināšanu un svešvalodu zināšanu. Skolas nevar tās nodrošināt, jo trūkst gan materiālā nodrošinājuma, gan labu skolotāju. Viens no veidiem kā iegūt papildus līdzekļus varētu būt to darba devēju stimulēšana, kas iegulda profesionālās izglītības attīstībā.

13.  Katru gadu pieaug bezdarbnieku skaits, kas izsaka vēlēšanos mācīties bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursos. Iespējas mācīties tiek piedāvātas tikai mazākajai pusei. Lai noteiktu atbilstošākos pretendentus NVD rīko bezdarbnieku testēšanu. Apmēram puse no bezdarbniekiem, kas iziet apmācību pēc tam iekārtojas darbā.

14.  Īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī tām personām, kas ir potenciālie darba meklētāji – ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji (aptuveni divas piektdaļas no visiem iedzīvotājiem vecākiem par 15 gadiem). Vairāk nekā puse no tiem ir pensionāri (62%), bet nedaudz vairāk kā piektdaļa (22%) - skolnieki un studenti, kas mācās dienas nodaļā un nestrādā. 2000.gada novembrī 7,4% no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem bija zaudējuši cerības atrast darbu (51,0 tūkst. ) vai nezināja, kur un kā to meklēt (13,0 tūkst.).

15.  Katru gadu palielinās tālākizglītības programmās iesaistīto skaits. Taču iedzīvotāju tālākizglītošana ir katra paša un darba devēju atbildība. Valsts finansējums ir galvenokārt bezdarbnieku apmācībai.

16.  Valstī nav vienotas tālākizglītības programmu vērtēšanas sistēmas. Tas nozīmē, ka piedāvāto programmu kvalitāte var būt ļoti dažāda.

17.  Tā kā valstī nav izstrādāta nākotnes attīstības koncepcija, un nav zināms, kādas nozares ir plānots attīstīt nākotnē, tad arī profesionālās izglītības iestādēm ir grūti prognozēt, kādi speciālisti būs nepieciešami darba tirgū.

18.  Sākotnējā profesionālajā izglītībā ir pieņemta jauna likumdošana, un tā tiek pamazām sakārtota. Nav iemesla apgalvot, ka sistēma sagatavotu darba tirgum nevajadzīgus speciālistus. Vienmēr profesionālās izglītības sistēmai vairāk nekā vispārējai vidējai vai augstākai izglītībai ir bijis jāveic arī sociālās pedagoģijas darbs. Laikā, kad Latvijas sabiedrība turpina noslāņoties, šis uzdevums ir īpaši aktuāls, jo sociālās izslēgšanas riska mazināšana, ir pamats tam, lai sabiedrībā nevaldītu lieka sociālā spriedze.

19.  Profesionālās tālākizglītības sistēmas sakārtošanā vēl ir ļoti daudz darba. Jāsāk būtu ar likumdošanas sakārtošanu.

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu

AKADĒMISKĀS INFORMĀCIJAS CENTRS –
LATVIJAS NACIONĀLĀ OBSERVATORIJA
Vaļņu iela 2, Rīga, LV – 1050
Telefons: 7212317; 7225155
Fakss: 7221006
E-pasts: baiba@aic.lv
http://www.aic.lv