Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

Nodarbinātība Latvijā

Par darbaspēka reālo pieejamību liecina ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā. Ja 1997.gadā 60,2% bija ekonomiski aktīvi (ar vai bez darba), tad 2000.gadā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju valstī bija mazāk – 56,8% no iedzīvotāju vecāku par 15 gadiem kopskaita (laukos – 53,9%, Rīgā – 59%).

 Kā rāda CSP Darbaspēka apsekojumu rezultāti, kopš 1997. gada nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā saglabājas aptuveni vienā līmenī (1997.g. – 84,1%; 1998.g. – 85,3%; 1999.g. – 86%; 2000.g. – 85,6%).

 Analizējot nodarbināto skaita sadalījumu pa darbības sfērām, redzams, ka pieaug pakalpojumu sfērā nodarbināto īpatsvars (1997.gadā – 52%; 2000.gadā – 59%), samazinās lauksaimniecības un zvejniecības sfērā nodarbināto īpatsvars (1997.gadā – 22%; 2000.gadā – 14,5%), bet rūpniecībā nodarbinātie saglabājas apmēram vienā līmenī (1997.gadā – 25%; 2000.gadā – 27%).

 Darba ņēmēji veido lielāko daļu no nodarbināto skaita (1996.g. – 85%; 2000.g.- 85%), nedaudz ir palielinājies darba devēju īpatsvars (1996.g. – 3%; 2000.g. – 4,5%) un samazinājies pašnodarbināto personu īpatsvars (1996.g. – 8%; 2000.g. – 6,5%), kas varētu būt saistīts ar nodarbināto skaita samazināšanos lauksaimniecībā, bet neapmaksātie ģimenes locekļi gan 1996., gan 2000. gadā veido 4% no nodarbināto skaita.

 Nodarbinātība un izglītības līmenis

 Nodarbinātības līmenis ir cieši saistīts ar izglītības līmeni. Nemainīgi augstākais nodarbinātības līmenis ir cilvēkiem ar augstāko (71% - 1997. gadā; 72% - 2000.gadā) un vidējo profesionālo izglītību (67% - 1997.gadā; 63% - 2000.gadā) izglītību. Bezdarba līmeņa un nodarbinātības līmeņa attiecību saistībā ar iegūto izglītību rāda sekojošā tabula.

1.attēls. Nodarbinātības un bezdarba līmenis atkarībā no iegūtās izglītības
2000.gada maijā

Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā (ar attiecīgo izglītības līmeni) rāda, ka cilvēkiem ar augstāku izglītību ir vieglāk atrast darbu. Augstākais darba meklētāju īpatsvars ir starp personām bez skolas izglītības (46%), ar arodizglītību (22,2%) un pamatizglītību (21,8%), bet viszemākais ar augstāko izglītību (7,2%).

 Darba alga un izglītības līmenis

 Darba alga nodrošina cilvēkiem zināmu labklājības līmeni, un tā ir cieši saistīta ar izglītības līmeni. Salīdzinot ar 1995.gadu, 1999.gadā strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi no 90 LVL līdz 141 LVL. Tendence, ka cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni ir arī augstāks atalgojums, saglabājas visu laiku. Darba samaksas un izglītības līmeņa attiecības 2000.gada maijā rāda sekojošais attēls.

2.attēls. Darba samaksas strukturāls sadalījums katrā izglītības grupā 2000.gada maijā

 Tas izskaidro skolēnu vēlmi iegūt augstāko izglītību. Arī sabiedrībā valda uzskats, ka izglītība nodrošina zināmu labklājību. Katru gadu pieaug studentu skaits uz 10 000 iedzīvotāju. 1996/97. m.g. tas bija 227, bet 1999/2000.m.g. – 369. Lai gan studentu skaits pieaug, satraucoša kļūst situācija par iespējām nodrošināt izglītības kvalitāti, jo gandrīz nemainās zinātnei atvēlēto izdevumu summa, piemēram, izdevumi zinātnei no valsts konsolidētā kopbudžeta 1996.gadā bija 7,3 miljoni latu (jeb 0,7% no izdevumu kopsummas), 1997. gadā 8,2 miljoni latu (0,7%); 1998. gadā – 8,5 miljoni latu (0,5%), 1999. gadā 8,7 miljoni latu (0,5%). Un izglītībā un zinātnē strādājošo vidējā darba alga 2000. gadā ir tikai 85% no vidējās darba algas valstī.

 Salīdzinot darba samaksas lielumu atkarībā no dzimuma, redzams, ka, palielinoties darba samaksai, samazinās sieviešu īpatsvars nodarbināto skaitā, lai gan, kā rāda statistikas dati, sievietēm ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem. 2000.gada maija Darbaspēka apsekojuma rezultāti liecina, ka no visām ekonomiski aktīvām sievietēm 23% ir augstākā izglītība, 64% - vidējā vispārējā vai profesionālā, 12% - pamata vai arodizglītība, 1% - nepabeigta pamata, bet no visiem ekonomiski aktīviem vīriešiem tikai 17% ir augstākā izglītība, 60% - vidējā vispārējā vai profesionālā, 21% - pamata vai arodizglītība, 2% - nepabeigta pamata. Kopumā valstī 1999. gadā sieviešu vidējā darba alga bija 80% no vīriešu vidējās darba algas. Tas liecina, ka darba samaksas ziņā darba tirgū pastāv dzimuma diskriminācija, sievietes ir spiestas vairāk mācīties, lai spētu darba samaksas ziņā konkurēt ar vīriešiem.

 3.attēls. Darba ņēmēju (ar pilnu darba laiku) īpatsvara sadalījums pēc to darba samaksas lieluma un dzimuma 2000. gada maijā

 Darba meklētāji Latvijā

 Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes veiktajos apsekojumos konstatēts, ka 2000.gada maijā 162,3 tūkst., t.i. 14,4% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (faktiskais bezdarbs), aktīvi meklēja darbu, bet oficiāli reģistrējušies bija tikai 9%. Tomēr šie vispārīgie skaitļi, kuri attiecas uz visu valsti kopumā, neatspoguļo nozīmīgas atšķirības attiecībā uz vecumu, dzimumu un izglītības līmeni, kā arī tās, kas eksistē starp atsevišķiem valsts rajoniem. Kontrasti starp pilsētām un lauku rajoniem ir tik lieli, ka rada nepieciešamību pēc diferencētiem pētījumiem. Pilsētās darba meklētāju īpatsvars ir augstāks nekā laukos – attiecīgi 15,7% (Rīgā - 13,9%) un 11,0%. Daļējs izskaidrojums tam varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī tās personas, kurām ir darbs zemnieku saimniecībās, piemājas vai personīgajā palīgsaimniecībā. Turpretim oficiāli reģistrējušies bezdarbnieki pilsētās ir mazāk nekā laukos – attiecīgi 10% (Rīgā – 4,5%) un 12,7%. Tas varētu liecināt, ka pilsētās un sevišķi Rīgā darba meklētāji daudz mazāk izmanto Nodarbinātības Valsts dienesta pakalpojumus, lai atrastu darbu.

Darba meklētāji pilsētās

 Tā kā jaunāka un vidēja gadagājuma cilvēki koncentrējas pilsētās, kur ir plašākas darba un dzīves iespējas, darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars visu reģionu pilsētās ir daudz lielāks nekā laukos. 1997. gada maijā pilsētās darbu meklēja 163,4 tūkst. pilsētu iedzīvotāji jeb 5/6 no darba meklētāju kopskaita, bet 2000.gadā –127,1 tūkst. jeb aptuveni 4/5 no darba meklētāju kopskaita

Visaugstākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars ir Rīgā (59%), 2000.gada maijā Rīgā dzīvoja 35% no valsts ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un attiecīgi tik pat daudz no visiem darba meklētājiem. Ja 1997.gadā neatkarīgi no dzimuma un izglītības, darba meklētāju īpatsvars visās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupās Rīgā bija lielāks nekā citur, tad 1999.gadā situācija vairāk izlīdzinājās, bet 2000.gada maijā Rīgā šis īpatsvars bija 13,9% (pilsētās kopumā – 15,7%).

 Neatkarīgi no vecuma katrs sestais ekonomiski aktīvais pilsētu iedzīvotājs meklē darbu. Vairāk kā piektdaļa (1999.g.) no darba meklētāju kopskaita ir jaunāki par 25 gadiem (turklāt 62% no tiem ir vīrieši). Vecuma grupā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem vīriešu un sieviešu skaits ir aptuveni vienāds, un šī grupa sastāda vairāk nekā trešdaļu no darba meklētāju kopskaita. Grupa vecumā no četrdesmit līdz piecdesmit gadiem veido 22% no visiem darba meklētājiem un tajā vīriešu ir gandrīz 47%. Darba meklētāju sadalījums pēc vecuma 1999.gadā, salīdzinot ar 1997.gadu, būtiski nav mainījies un praktiski tāds pats tas ir arī 2000.gadā.

4.attēls. Darba meklētāju pilsētās sadalījums pa vecuma grupām

Darba meklētāju pilsētās izglītības līmenis

 Konkrētas profesionālās izglītības trūkums rada problēmas darba tirgū. 1999.gada maijā 44,8% (1997.gadā – 50,2%) no darba meklētājiem pilsētās nebija konkrētas profesionālās izglītības - tiem bija vispārējā vidējā izglītība, pamatizglītība vai zemāka par pamatizglītību. Savukārt, 10,3% (1997.g. - 8,7%) darba meklētāju bija augstskolu absolventi.

Pēc darba meklētāju īpatsvara grupās ar dažādu izglītību (t.i., piemēram, darba meklētāju skaits, kuriem ir augstākā izglītība, attiecībā pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, kuriem ir augstākā izglītība) ir noskaidrots, ka darba meklētāju īpatsvars strauji samazinās, pieaugot izglītības līmenim. Šī tendence saglabājas jau ilgāku laiku. Piemēram, no tiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, kuriem ir pamatizglītība vai zemāka, 1997.gadā darbu meklēja katrs trešais (32,6%), 1999.gadā - katrs ceturtais (23,6%), kamēr ar augstāko izglītību 1997.gadā – katrs divpadsmitais, bet 1999.g. – tikai katrs četrpadsmitais. Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupās ar dažādu izglītību 1999.g. maijā parādīts 5. attēlā. Lai izskaidrotu atšķirības abu dzimumu starpā, būtu nepieciešami sīkāki pētījumi..

5. attēls

2000.gadā ekonomiski aktīvo pilsētu iedzīvotāju vidū darba meklētāju vīriešu bija 16,4% un sieviešu - 14,8% (1999.gadā - 15,4% vīriešu un 15,9% sieviešu ) salīdzinot ar 1997.g., kad - 20,2% vīriešu un 18,6% sieviešu. 2000.gadā tāpat kā 1997.gadā bezdarba risks bija lielāks vīriešiem, atšķirībā no 1999.gada, kad tas bija līdzīgs gan vīriešiem, gan sievietēm. Grupās ar augstāko vai zemāku par pamata izglītību lielāks darba meklētāju īpatsvars ir vīriešiem. Īpaši augstais darba meklētāju īpatsvars vīriešiem ar izglītību zemāku par pamata varētu būt izskaidrojams ar šīs iedzīvotāju grupas zemo sociālo aktivitāti un atbildību.

 Darba meklētāju pilsētās iepriekšējā darba pieredze

 60 % darba meklētāju pilsētās ir iepriekšēja darba pieredze. Ir grūti izdarīt secinājumus par pieprasījumu pēc darbaspēka ar profesionālo pieredzi, taču visdrīzāk, darba meklētājiem ar profesionālo pieredzi ir priekšrocības darba tirgū. Uzņēmēji darbaspēka izvēlē parasti dod priekšroku pretendentiem ar profesionālo pieredzi, īpaši nelielos amatniecības uzņēmumos, kādi ir raksturīgi Latvijai. Tomēr trūkst pārliecības, ka iepriekšējā profesionālā pieredze ir noderīga jauniem un moderniem uzņēmumiem un tehnoloģijām (CSP apsekojumā netiek ņemta vērā profesionālā pieredze, ja tā ir pārtraukta trīs gadus pirms apsekojuma). Vēl arvien pilsētās darba meklētāju iepriekšējā darba pieredze galvenokārt ir rūpniecībā.

6.attēls

Pieci galvenie darba meklētāju sieviešu iepriekšējās darba pieredzes veidi aptver 81 % sieviešu, tajā skaitā rūpnieciskajā ražošanā ir pieredze 38% sieviešu.

7.attēls

Pieci galvenie darba meklētāju vīriešu iepriekšējās darba pieredzes veidi aptver 78 % vīriešu, tajā skaitā rūpnieciskajā ražošanā bija pieredze 30% vīriešu.

 Algotā darba strādnieku profesionālā pieredze rūpniecībā (apstrādājošajā) ir izteikti dominējoša darba meklētāju vidū. Varētu būt interesanti atzīmēt atšķirības vīriešu un sieviešu profesionālajā pieredzē. Neatkarīgi no dzimuma darbs rūpniecībā veido iepriekšējo profesionālo pieredzi apmēram trešdaļai cilvēku. Otra vīriešiem un sievietēm kopīgā sfēra darba pieredzē, kurā tomēr dominē sievietes, ir tirdzniecība. Līdztekus šiem kopējiem punktiem parādās arī izteikta atšķirība, kas raksturo darba tirgu. Darbošanās apkalpojošā sfērā (viesnīcas, restorāni), nekustamo īpašumu izmantošana; noma un komercdarbība, kā arī dažādu pakalpojumu (komunālo, sociālo un individuālo) sniegšana raksturīga sievietēm, savukārt, būvniecība, transports un sakari.

 Darba meklētāji laukos

2000.g. maijā tāpat kā 1999.gada maijā darba meklētāju laukos bija 21% jeb tikai 1/5 no to kopējā skaita valstī (1997.gadā – 14% jeb 1/7daļa).

8. attēls. Darba meklētāju sadalījums pa vecuma grupām laukos

1999.gadā tāpat kā 1997.gadā divas trešdaļas darba meklētāju ir jaunāki par 40 gadiem, bet palielinās to darba meklētāju skaits, kas jaunāki par 25 gadiem – 1997.g. – 15%, 1999.g. -24% no visiem darba meklētājiem laukos. Kā redzams, tieši jauniešiem ir problēmas atrast darbu laukos, un tas varētu būt iemesls, kāpēc viņi dodas uz pilsētām.

9.attēls

Darba meklētāju laukos izglītības līmenis

10. attēlā ir redzams, ka laukos bez konkrētas profesionālās izglītības darbu atrast ir vēl grūtāk nekā pilsētā.

10.attēls

Trešdaļai (1997.g. – 27,1%, 1999.g. – 32,3%) lauku darba meklētāju ir tikai pamatizglītība vai zemāka. Tas bieži vien nav pietiekami, lai varētu konkurēt darba tirgū. Šai iedzīvotāju grupai, no kuras tāpat kā 1997.gadā divas trešdaļas ir vīrieši, īpaši jaunākajiem, noteikti ir nepieciešami izglītības kursi, kas ļautu paaugstināt izglītības līmeni un iegūt kvalifikāciju. Diemžēl personām ar ļoti zemu izglītības līmeni kvalifikācijas iegūšana īslaicīgos kursos ir visai problemātiska, taču katrs piektais no visiem darba meklētājiem vai katrs trešais no katriem 10 (1997.g - gandrīz 4 no katriem 10) darba meklētājiem vīriešiem laukos ir šajā situācijā, tādēļ to ātra iekļaušanās darba tirgū ir grūti iedomājama. Salīdzināšanai, bezdarba līmenis lauku iedzīvotājiem ar augstāko izglītību ir zemāks par 3%, bet iedzīvotājiem ar pamatizglītību tas ir 21%.

 Atšķirībā no 1997.gada, kad lielākās grūtības atrast darbu laukos bija vīriešiem ar zemu izglītības līmeni un sievietēm ar vispārējo vidējo izglītību, 1999. gadā tādas ir vīriešiem ar vispārējo vidējo un pamata, bet sievietēm – ar aroda izglītību.

11.attēls.

Darba meklētāju īpatsvars abu dzimumu starpā īpaši atšķiras aroda un vispārējās vidējās izglītības līmeņa grupās. Jau tradicionāli ir izveidojusies situācija, ka sievietēm laukos ir mazāk iespēju iekļūt darba tirgū. Bez darba izredzēm ierobežotā rajonā, bez sava transporta un ar atkarību no ģimenes, viņas tiek piespiestas pilnībā izstāties no darba tirgus. Tas kļūst par iemeslu formāli zemam bezdarba līmenim.

Vairumam vīriešu kā ar zemu (pamata un zemāku 27,9%), tā arī ar vidējo tehnisko un vidējo vispārējo (29,4%) izglītības līmeni, gluži otrādi, nav citas izvēles, kā ar nelielām izredzēm uz veiksmi meklēt darbu. Ar šādu izglītības līmeni tie sastāda vairāk nekā pusi (57,3%) no darba meklētājiem lauku rajonos.

 Darba meklētāju laukos iepriekšējā darba pieredze

 Tikai 39,8% (1997.g. - 50%) no darba meklētājiem laukos ir iepriekšēja darba pieredze. Lauku iedzīvotāju iepriekšējā darba pieredzē nodarbošanās veidu daudzveidība nav tik liela kā pilsētās. Nodarbinātība lauksaimniecībā vairāk dominē vīriešiem - 36,7% (1997.g. - 56%), taču tā ir raksturīga arī sievietēm - 20% (1997.g. - 26%). Papildus grūtības lauku iedzīvotājiem rada panīkums visos ražošanas veidos apvienots ar lauksaimniecības sektora samazināšanos. 1999.gadā 36,7% (1997.g. - 56%) darba meklētāju vīriešu ir iepriekšēja darba pieredze lauksaimniecībā, trīs nākošās jomas ir rūpnieciskā ražošana (jeb apstrādājošā rūpniecība) – 28%, būvniecība 14%, valsts pārvalde un aizsardzība – 6%. Piekto vietu dala divas dažādas nozares: elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde, kā arī transports un sakari.

Tātad galvenā iepriekšējā darba pieredze darba meklētājiem vīriešiem ir lauksaimniecībā, bet sievietēm tā ir rūpnieciskajā ražošanā. Pēdējo varētu izskaidrot ar to, ka laukos ir sabrukusi novecojusī rūpnieciskā ražošana, kurā galvenokārt strādāja sievietes.

Laukos darba meklētāju iepriekšējā darba pieredze lauksaimniecībā nav pārsteidzoša, jo lauksaimniecība Latvijā vienmēr ir bijusi nozīmīga nozare. Kas attiecas uz pieredzi rūpnieciskajā ražošanā, tad tā var būt daļēji izskaidrojama ar pilsētu iedzīvotāju aizplūšanu atpakaļ uz laukiem. Viņu atgriešanās "pie zemes" var būt saistīta ar zemes reformu un agrāko zemes īpašumu atgūšanu.

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu