Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

 

Tālākizglītība

Tālākizglītības nozīme ar katru gadu pieaug, jo cilvēkiem ir jāapgūst arvien jaunas tehnoloģijas, jāpielāgojas mainīgajam darba tirgum. Mūsdienās vairs nav iespējams saglabāt konkurētspēju, ja zināšanas netiek papildinātas, tāpēc tālākizglītība kļūst arvien populārāka. Katru gadu pieaug iestāžu skaits, kas nodarbojas ar pieaugušo izglītošanu. Ja 1996.gadā tās bija 215, tad 1999. gadā 390. Arī dalībnieku skaits kopš 1996. gada ir dubultojies, 1996. – 100800 (8% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita), 1999. – 210777 (17,5%). Taču saglabājas tendence, ka tālākizglītībā iesaistās pārsvarā jauni cilvēki (vecumā no 19 – 40 gadiem) un tie, kam ir augstākā izglītība. Tikai 28% no tiem , kas 1999.gadā iesaistījušies tālākizglītībā, bija cilvēki bez profesionālās kvalifikācijas (ar nepabeigtu pamata, pamata vai vidējo vispārējo izglītību). Tas norāda uz vēl vienu problēmu, cilvēkiem, kam nav profesijas, ir grūti iesaistīties tālākizglītībā, jo viņiem nav motivācijas mācīties tālāk.

Tālākizglītība var būt formāla un neformāla. Formālās tālākizglītības rezultātā tiek piešķirta kāda valstiski atzīta kvalifikācija. Lielu daļu no formālās tālākizglītības veido bezdarbnieku apmācība. Lai piešķirtu oficiālu kvalifikāciju, izglītības iestādei un programmai ir jābūt akreditētai.

Neformālā tālākizglītība ir dažāda veida kursi, kas nebeidzas ar oficiālas kvalifikācijas iegūšanu, bet dod cilvēkiem iespēju apgūt jaunākās tehnoloģijas, zinātnes sasniegumus, darba metodes, juridiskās normas utt. Neformālai tālākizglītībai bieži vien ir daudz lielāka loma cilvēka konkurētspējas saglabāšanā darba tirgū nekā formālai. Par būtisku nepieciešamību ir kļuvusi tālākizglītības un tālmācības kursu kvalitātes novērtēšanas sistēmas izveide. Tas ļautu izvairīties no tālākizglītības pārvēršanas par vieglu peļņas avotu negodīgiem cilvēkiem. Tagad tālākizglītības piedāvājuma kvalitāte pārsvarā tiek vērtēta neformāli ar paziņu vai draugu starpniecību.

Kā rāda CSP dati (sk. 21.attēlu), 1999. gadā visvairāk apmeklētas ekonomiskās izglītošanas programmas, t.i., dažādi uzņēmējdarbības kursi, transporta pakalpojumu programmas, t.i., autovadītāju kursi, neatliekamās medicīniskās palīdzības kursi (tie ir obligāti jaunajiem autovadītājiem), pedagogu tālākizglītības programmas un valodu kursi.

21.attēls

Katru gadu pieaug tālākizglītības finansējums, taču precīzu tā summu noteikt ir grūti, jo nevar vienmēr novērtēt darba devēju ieguldījumu. Bieži vien tālākizglītība darba vietā ir cieši saistīta ar pašu darba procesu. Svarīgi arī tas, kas darba devēji sniedz darbiniekiem pašu vērtīgāko – t.i., praktiskā darba pieredzi, kam daudzos gadījumos ir lielāka nozīme nekā teorētiskai apmācībai.

Pēc statistikas datiem 1999.gadā, tāpat kā 1996.gadā lielāko daļu no tālākizglītības finansējuma (48%) veidoja valsts budžeta līdzekļi, kas bija paredzēti galvenokārt bezdarbnieku apmācībai. 1999.gadā klausītāju un uzņēmumu iemaksas bija attiecīgi 23% un 25% no kopējā tālākizglītības finansējuma.

Saistībā ar finansējumu par nopietnu problēmu kļūst tālākizglītības pieejamība maznodrošinātajiem, jo tie nav maksātspējīgi.

Valstī nav tālākizglītības attīstības koncepcijas. Vēl joprojām nav pieņemts Pieaugušo izglītības likums, kas noteiktu valsts institūciju, pašvaldību, darba devēju un darba ņēmēju atbildību tālākizglītībā. Valsts nestimulē tos darba devējus, kas cenšas ieguldīt savu darbinieku tālākizglītošanā.

Profesionālās izglītības iestāžu absolventu tālākizglītošanās

2000.gada maijā CSP Darbaspēka apsekojuma laikā respondentiem, kas absolvējuši profesionālās izglītības iestādes laikā no 1990. – 1999.gadam, papildus tika uzdoti jautājumi par iegūto izglītību.

Mācību laikā iegūtās zināšanas vēlāk papildinājuši 33% profesionālās izglītības iestāžu absolventi. No to kopskaita gandrīz trešdaļa papildinājusi zināšanas datorzinībās, katrs piektais – svešvalodās un tikpat daudzi – jau apgūtajā profesijā. Interesanti, ka 81% no visiem, kas zināšanas papildinājuši savā profesijā, strādā (70% savā profesijā un 11% citā profesijā). Tas liecina, ka tirgus ekonomikas apstākļos veidojas konkurence, un, lai nezaudētu vietu darba tirgū, ir jāapgūst arvien jaunas prasmes un iemaņas. No tiem, kas savas zināšanas papildinājuši, bet apsekojuma laikā nekur nestrādāja, 31% savas zināšanas papildinājuši datorzinībās, 25% - svešvalodās un tikai 14% savas profesijas zinībās un prasmēs. Pirms trīs gadiem veikta līdzīga apsekojuma rezultāti liecina, ka tad trešdaļa no tiem, kas savas zināšanas papildinājuši, bet apsekojuma brīdī nekur nestrādāja, zināšanas papildinājuši savas profesijas zinībās un prasmēs, tikai 18% - svešvalodās un 17% datorzinībās.

Pilsētās 52% absolventu, kas papildinājuši savas zināšanas, tas bijis nepieciešams datorzinībās, bet laukos 45% tas bijis nepieciešams savā profesijā. Tas norāda, ka informācijas tehnoloģijas Latvijas laukos vēl nav tik pašsaprotama darba daļa kā pilsētās.

Tātad, lai profesionālās izglītības iestādes varētu sagatavot darba tirgū konkurētspējīgus speciālistus, ir nepieciešams papildus finansējums gan datortehnikas iegādei, gan skolotāju algām.

Reģistrēto bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

Stāvoklis darba tirgū Latvijā izvirza jaunus uzdevumus nodarbinātības politikai, kas akcentē un atbalsta katra bezdarbnieka personīgo iniciatīvu, mainot statusu darba tirgū un tādējādi veicinot nodarbinātību. Tikai darba tirgus aizvien pieaugošajām prasībām atbilstoši sagatavoti speciālisti spēj sevi nodrošināt ar darbu un tātad pietiekoši augstu dzīves līmeni. Viena no darbu zaudējušo cilvēku pamatvēlmēm ir pēc iespējas ātrāk atgriezties darba tirgus apritē. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana ir viens no svarīgākajiem darbaspējas pilnveidošanas pasākumiem.

                Pieprasījums pēc papildapmācības kursiem

Speciālo bezdarbnieku apmācības kursu pakalpojumus ar katru gadu vēlas izmantot arvien vairāk cilvēku. Ja 1995. gadā tos vēlējās izmantot - 13857, tad jau 1998.gadā. – 24542, bet 2000.gadā - 28025 bezdarbnieki.

4.tabula. Bezdarbnieki, kas izteikuši vēlēšanos piedalīties speciālajos apmācības kursos un kas nosūtīti mācīties

Gads

Izteikuši vēlēšanos

Nosūtīti mācīties

Nosūtīti mācīties, % no tiem kas izteikuši vēlēšanos

1995

13857

6339

46%

1996

16585

8847

53%

1997

15337

7988

52%

1998

24542

16602

68%

1999

29395

9704

33%

2000

28025

10267

37%

 Līdz 1999.gadam līdz ar apmācības popularitātes pieaugumu palielinājās uz apmācību nosūtīto skaits: 1994. gadā tas bija 5251, 1998. gadā 16602 bezdarbnieku. 1999.gadā mācīties tika nosūtīts 1,7 reizes mazāk bezdarbnieku nekā iepriekšējā gadā, jo daļa finansējuma tika izlietots 1998.gada nogalē mācības uzsākušajiem. 2000.gadā mācības sāka gan nedaudz vairāk bezdarbnieku, bet 1998.gada līmeni vēl nesasniedza.

1999.gadā, tāpat kā 1996.gadā, visvairāk tika apmeklēti datoru operatoru, grāmatvežu, pārdevēju apmācības kursi, bet 2000.gadā – datoru, inženierzinātņu, grāmatvedības, apģērbu izgatavošanas, uzņēmējdarbības, dažādu pakalpojumu sfēru (frizieru, pārdevēju, viesmīļu, bārmeņu), konditoru, pavāru. Vēl arvien populāras ir Darba meklētāju klubu (DMK) organizētās grupu nodarbības kursā ‘’Kā atrast darbu?’’. Tās palīdz bezdarbniekam mērķtiecīgi orientēties NVD piedāvājumu klāstā un atrast sev piemērotāko ceļu jaunas darba vietas ieguvei. Vēl DMK aktivitātēs ietilpst nodarbības mērķgrupās, īpašu uzmanību veltot tādām riska grupām kā 15 - 25 gadus veci jaunieši un cittautieši ar vājām valsts valodas zināšanām. DMK izmanto arī tādas izglītojošā darba formas kā semināri, lektoriji, individuālās konsultācijas, kurās 1999.gadā tika iesaistīti 13,7 tūkstoši bezdarbnieku. 

Valsts piešķirtais finansējums bezdarbnieku profesionālai apmācībai un pārkvalificēšanai 1999.gadā bija (4,7 miljoni) par 12% lielāks nekā 1998.gadā (3,9 miljoni), bet 2000.gadā sastādīja – 3,989 miljonus LVL, pārsniedzot 1998.gada, bet nesasniedzot 1999.gadā piešķirtās summas lielumu.

Katru gadu palielinās vidējās izmaksas viena bezdarbnieka apmācībai, kas saistīts galvenokārt ar apmācības procesa kvalitātes nodrošināšanu. Turpretī izmaksas uz vienu DMK grupu darbā iesaistīto bezdarbnieku samazinās – no 36,59 LVL 1997.gadā līdz 29,05 LVL 1999.gadā, kas tiek saistīts ar kursa ‘’Kā atrast darbu?’’ nodarbību organizēšanu, katrai mērķgrupai paredzot tikai tās nodarbības, kas tām nepieciešamas.

Apkopojot informāciju par kursu beidzēju iekārtošanos darbā, ir iespējams noteikt gan katras mācību iestādes, gan arī apmācības sistēmas darba efektivitāti kopumā. Darbā iekārtoto bezdarbnieku skaits procentos no kursus beigušo skaita 1996. gadā bija 25,3%; 1998.gadā 37,8%; 1999.gadā – 50,6%; 2000.gadā – 66,3%.

Bezdarbnieka apmācības procesa organizēšanu veic NVD, pamatojoties uz darba tirgus konjunktūras analīzi un prognozi. Konkrēto mācību programmu izvēle notiek saskaņā ar darba devēju pieprasījumiem pēc noteiktu profesiju speciālistiem. Lai izvēlētos izdevīgākos un kvalitatīvākos valsts pasūtījuma izpildītājus, NVD 1996. gadā sāka organizēt mācību iestāžu konkursus. Arvien palielinās mācību iestāžu skaits, kas piedalās konkursos, bet īpaši strauji pieaug konkursam piedāvāto mācību programmu skaits (no 685 - 1998.gadā līdz 800 – 1999.gadā un 935 – 2000.gadā), ko var uzskatīt par pozitīvu tendenci, jo tas ļauj bezdarbnieku kursu beidzējiem, salīdzinoši īsākā laika posmā atrast darbu izvēlētajā specialitātē.

Tā kā apmācība un pārkvalificēšanās tiek nodrošināta tikai daļai bezdarbnieku, tad no 1999.gada ir ieviesta jauna kārtība mācību grupu komplektēšanā. Pirms mācībām notiek bezdarbnieku profesionālo zināšanu piemērotības noteikšana izvēlētajai specialitātei. Mācību iestāžu un NVD speciālisti ar testu palīdzību veic atbilstošāko pretendentu atlasi turpmākai apmācībai.

Invalīdu darba meklētāju apmācība

            No 1999.gada beigās NVD uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem 1,3% (jeb 1423 cilvēki) bija invalīdi, 2000.gadā – 1,6% (jeb 1564 cilvēki). Bezdarbnieku mācības 1999.gadā bija beiguši 166 invalīdi. Pēc speciāli izveidotas programmas tika noorganizētas kursa ‘’Kā atrast darbu?’’ nodarbības dzirdes invalīdiem (13 cilvēkiem). Parasti invalīdi tiek apmācīti kopējās bezdarbnieku grupās, bet 2000.gadā bezdarbniekiem invalīdiem tika organizētas 4 grupas, kurās bija iekļauti tikai invalīdi (kopā 73 cilvēki). Tās bija:

  • dokumentu un tiem līdzīgu materiālu sagatavošanas operators - 30 cilv;

  • grāmatvedis - 10 cilv.;

  • protēžu pielāgotājs, ortopēdijas tehniķis - 16 cilv.;

  • masieris - 12 cilv.;

  • šuvējs - 5 cilv.

Tikai neliela daļa invalīdu bezdarbnieku atrod darbu (paši vai ar NVD palīdzību). 1999.gadā tādu bija 230, 2000.gadā – 399 cilvēku. Vēl arvien jākonstatē, ka nepieciešams aktivizēt invalīdu – darba meklētāju profesionālo apmācību, kā arī veltīt lielāku uzmanību sadarbībai ar invalīdu biedrībām, vispirms jau sniedzot nepieciešamo informāciju. Jāmaina arī valsts un sabiedrības attieksme pret invalīdiem, arī Latvijā būtu nepieciešams veidot subsidētās darba vietas invalīdiem.

Apmācības kvalitāte

Valstī ir grūti prognozēt strauju brīvo darba vietu skaita pieaugumu. Tomēr 1999.gada laikā NVD filiālēs darba devēji reģistrēja 44,5 tūkstošus brīvu darba vietu (par 2,2% vairāk nekā 1998.gadā). Vienlaicīgi pieaug darba devēju prasības darbaspēka kvalitātei. Tiek pieprasīti darbinieki ar teicamām teorētiskām zināšanām un labām praktiskā darba iemaņām.

NVD galveno uzmanību velta apmācību kvalitātei. Protams, grūti ir runāt par kvalitātes kritērijiem, ja valsts mērogā nav izveidota vienota kvalitātes vērtēšanas sistēma. Šādos apstākļos par galveno vērtēšanas kritēriju NVD ir jāizvirza apmācības kursu beidzēju iekārtošanās darbā (izteikta %). Aizvien pieaug profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas kursu ietvaros profesionālo kvalifikāciju paaugstinājušo vai ieguvušo bezdarbnieku konkurētspēja darba tirgū. Par apmācību kvalitāti liecina kursu beidzēju iekārtošanās darbā, un tā 1999.gadā bija 50,6% (6627 bezdarbnieki), bet 2000.gadā kopumā jau - 66,3%.

Taču, vērtējot katras konkrētās mācību iestādes darba efektivitāti, būtu jāņem vērā dažādi faktori:

  1. kvalifikācijas eksāmenu rezultāti (cik kursantu iegūst valstiski atzītu kvalifikāciju);

  2. specialitātes popularitāte noteiktā laika periodā;

  3. reģionālās īpatnības (atšķirība reģionos, kur ir augsts bezdarba līmenis,
    vai, piemēram, Rīgas pilsētā);

  4. slēptais bezdarbs (daudzi iegūst darbu, bet oficiāli nekur viņi netiek uzrādīti kā strādājošie, jo nemaksā nodokļus);

  5. mācību iestādes sadarbība ar konkrētiem uzņēmumiem un darba devējiem;

  6. bezdarbnieku sociālā un profesionālā rehabilitācija;

  7.  mācību programmas atbilstība tautsaimnieciskajām vajadzībām un darba tirgus prasībām.

Nacionālo minoritāšu bezdarbnieku papildapmācība

Iepazīstoties ar bezdarbnieku - cittautiešu apmācību un iespējām pārkvalificēties, NVD konstatēja, ka šo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā traucē šādas problēmas:

  • daudzi cittautieši nevar kvalitatīvi apgūt profesiju nepietiekošu valodas zināšanu dēļ;

  • nevar mācīties atbilstošā specialitātē, jo valsts valodas zināšanas apliecinošais dokuments ļauj apgūt tikai mazāk kvalificētus arodus.

Darba meklētāju klubos latviešu valodas nodarbības cittautiešiem ar minimālām vai nepietiekošām zināšanām apmeklējuši 1999.gadā – 642, 2000.gadā 1849 bezdarbnieki. Šajās nodarbībās latviešu valoda tiek apgūta pēc 30 un 40 stundu programmas.

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu

AKADĒMISKĀS INFORMĀCIJAS CENTRS –
LATVIJAS NACIONĀLĀ OBSERVATORIJA
Vaļņu iela 2, Rīga, LV – 1050
Telefons: 7212317; 7225155
Fakss: 7221006
E-pasts: baiba@aic.lv
http://www.aic.lv