Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

 

Atskaitītie audzēkņi

 Kā jau tika minēts, iespēja apgūt izvēlēto profesionālās izglītības programmu tiek nodrošināta gandrīz visiem jauniešiem. Taču katru gadu aptuveni 14% no audzēkņu kopējā skaita tiek atskaitīti no profesionālās izglītības iestādēm pirms pilnas izglītības programmas apguves. Daļa no šiem jauniešiem turpina izglītību citās izglītības iestādēs, taču šādu audzēkņu skaits ir tikai 13% no atskaitīto audzēkņu kopskaita.

Statistikas dati rāda, ka 1999./2000. mācību gada laikā pirms pilnas izglītības programmas apguves kopā tika atskaitīti 6,7 tūkst. audzēkņu jeb 14% no kopējā audzēkņu skaita profesionālās izglītības iestādēs. Salīdzinot datus par atskaitītajiem audzēkņiem starp dažādām profesionālās izglītības programmu grupām, redzams, ka no ārstniecības, veselības un sociālās aprūpes izglītības programmām tika atskaitīts katrs ceturtais (26%) audzēknis, no lauksaimniecības izglītības programmām katrs sestais (18%) audzēknis, no ražošanas tehnoloģiju izglītības programmām katrs septītais (15%) audzēknis.

17.attēls

Zīmīgi, ka vismazākais atskaitīto īpatsvars (9%) ir datorzinātņu programmās, kurās ir visaugstākais konkursa koeficients (2,2). Tātad jo vairāk audzēkņiem ir priekšstats, ka viņu apgūtā profesija tiks darba tirgū pieprasīta un labi atalgota, jo vairāk tas stimulē viņus mācīties.

 Atskaitīto audzēkņu problēmu nevar atrisināt tikai profesionālās izglītības sistēmas ietvaros, jo šie jaunieši jau nekur nepazūd, viņi dzīvo tālāk, papildinot bezdarbnieku vai ļaunākajā gadījumā noziedznieku rindas. Katrā gadījumā darba tirgum šādi cilvēki bez profesionālām iemaņām nav īpaši vajadzīgi, jo tieši vecuma grupā 15 – 24 gadi ir visaugstākais darba meklētāju īpatsvars (2000.gada maijā – 22,2%). Tas nozīmē, ka no tiem jauniešiem, kas nekur nemācās, katrs ceturtais arī nekur nestrādā.

Lielais atskaitīto audzēkņu skaits izceļ divas problēmas, pirmkārt, pamatskolas un vidusskolas var absolvēt arī ar ļoti zemu zināšanu vērtējumu, bet profesionālās vidējās izglītības standarts nosaka, ka galīgajam vērtējumam mācību priekšmetos jābūt ne zemākam par “četri” – gandrīz viduvēji. Piemēram, no IZM pārziņā esošo profesionālās izglītības iestāžu 2000./2001. mācību gadā uzņemtajiem audzēkņiem 33% iepriekšējās izglītības dokumentā vismaz vienā no mācību priekšmetiem zināšanu līmeņa vērtējums ir “trīs” - vāji vai zemāks. Ne vispārizglītojošās, ne profesionālās skolas nepiedāvā iespēju jauniešiem apgūt papildus tos mācību priekšmetus, kuros viņiem iepriekšējais zināšanu līmenis ir nepietiekošs, tāpēc viņi pamet mācības, jo nespēj sekot tām līdz. Otrkārt, profesionālās orientācijas sistēmas kapacitāte ir nepietiekama, jaunieši bieži vien nemaz nezin, vai viņi ir piemēroti izvēlētajai profesijai un ar ko īsti nodarbojas dotās profesijas pārstāvji. Daudzos gadījumos izglītības programmas izvēli nosaka dažādi citi faktori (piemēram, skola ir tuvu vai pietiekami tālu no mājām, dotajā programmā nav konkursa, tajā grib mācīties kāds draugs; jaunietis pats nezin, ko īsti grib, tāpēc paļaujas uz radinieku ieteikumu u.c.), nevis vēlme savu turpmāko dzīvi saistīt ar izvēlēto profesiju.

Moduļu izglītības programmas, kas lēnām ienāk arī Latvijā, varētu būt viens no risinājumiem, kā kaut vai pēc laika iesaistīt jauniešus atpakaļ izglītības sistēmā vai, ļaujot vieglāk mainīt izglītības programmas, neliktu viņiem justies pilnīgi sasaistītiem ar izvēlēto programmu. Pusaudžu vecumposma īpatnības, kas bieži saistītas ar impulsīvu un ļoti kategorisku rīcību, arī jāņem vērā. Tas nozīmē, ka profesionālās izglītības sistēmai jāpalielina iekšējā mobilitāte, tas ir, iespējas vieglāk pāriet no vienas programmas uz citu, ja jaunietis ir sapratis, ka izvēlētā programma viņu neinteresē.

 Audzēkņu reģionālā migrācija

 Statistikas dati rāda, ka katrs otrais profesionālās izglītības iestādēs uzņemtais audzēknis ir izvēlējies mācību iestādi, kas atrodas tai pašā pilsētā vai rajonā, kur viņš mācījies iepriekš (1996./97.m.g. – 54%; 1999./2000.m.g. – 52%).

Rīgā, kā jau lielākajā Latvijas pilsētā, ir arī lielākais uzņemto skaits. Gan 1996./97., gan 1999./2000.m.g. 43% no profesionālās izglītības iestādēs uzņemtajiem tika uzņemti Rīgas skolās. No visiem 1999./2000.m.g. Rīgas skolās uzņemtajiem 73% iepriekš bija mācījušies Rīgas vai tās apkaimes rajonu skolās. Kā redzams 3.tabulā, audzēkņu migrācija no Rīgas un tās aglomerācijas ir ļoti neliela, 94,3% audzēkņu paliek mācīties tai pat novadā, kur mācījušies iepriekš. Toties mācīties uz Rīgu devušies jaunieši no visām Latvijas pilsētām un rajoniem. Tā kā Kurzeme un Vidzeme ir samērā tuvu galvaspilsētai, tad gandrīz katrs trešais no Kurzemes un Vidzemes nākušais audzēknis uzņemts Rīgas un tās apkārtnes skolās. Savukārt, tikai katrs astotais no Latgales nākušais ir iestājies Rīgas vai tās apkārtnes skolās. Audzēkņu migrācija liecina arī par darbaspēka migrāciju. Datu par to, cik profesionālās izglītības iestāžu absolventu atgriežas tajās vietās, no kurām viņi nākuši, nav. Taču ir skaidrs, ka visi to noteikti nedara. Tātad var secināt, ka Rīgā un tās apkārtnē koncentrējas gan vietējais darbaspēks, kā arī daļa no Vidzemes un Kurzemes.

Nelielais attālums no galvaspilsētas ļauj audzēkņiem no Vidzemes daudz vieglāk braukt mācīties uz Rīgu, un tikai 61,2% no tiem, kas iepriekš mācījušies Vidzemes skolās arī profesionālo izglītību plāno iegūt Vidzemes skolās. Tie, kas nedodas mācīties uz Rīgu, tie paliek tuvu savai dzīvesvietai. Nevienu vietu Vidzemē nevar nosaukt par Vidzemes profesionālās izglītības centru, jo uzņemto audzēkņu skaits visur ir aptuveni vienāds.

3.tabula. 1999./2000.m.g. profesionālās izglītības iestādēs uzņemto audzēkņu procentuāls sadalījums atkarībā no iepriekšējās mācību iestādes atrašanās vietas.

No dotā novada nākušie (100%) uzņemti

 

Kurzemē

 

Rīgā un tās aglomerācijā

Vidzemē

 

Latgalē

 

Kurzeme

70,5%

28,6%

0,7%

0,2%

Rīga un tās aglomerācija

3,1%

 

94,3%

2,1%

 

0,5%

 

Vidzeme

0,8%

32,3%

61,2%

5,7%

Latgale

0,1%

14,2%

4,5%

81,2%

Dotajā novadā uzņemtie (100%) iepriekš mācījušies

 

Kurzemē

Rīgā

Vidzemē

Latgalē

Kurzeme

90%

8,8%

1%

0,2%

Rīga un aglomerācija

10,2%

72,6%

12,6%

4,6%

Vidzeme

1%

6,2%

87,4%

5,4%

Latgale

0,2%

1,3%

7,3%

91,2%

(Kurzeme = Liepāja, Saldus, Kuldīga, Ventspils, Dobele, Talsi, Tukums un to rajoni;

Rīga un aglomerācija = Jelgava, Bauska, Rīga, Jūrmala, Ogre un to rajoni;

Vidzeme = Limbaži, Cēsis, Valmiera, Valka, Aizkraukle, Madona, Jēkabpils, Gulbene, Alūksne un to rajoni;

Latgale = Balvi, Preiļi, Rēzekne, Daugavpils, Krāslava, Ludza un to rajoni.)

 Kurzemes profesionālās izglītības centrs ir Liepāja. 1999./2000.m.g. tur uzņemti 7,3% no visiem Latvijas profesionālās izglītības iestādēs uzņemtajiem. 85% no Liepājā uzņemtajiem bija no Kurzemes rajoniem (t.sk., 75% no Liepājas un tās rajona). No citiem novadiem mācīties uz Kurzemi brauc ļoti maz, tas nozīmē, ka arī darbaspēka kustība šai virzienā ir ļoti neliela. Taču pēdējo gadu laikā audzēkņu migrācija uz Liepāju ir nedaudz pieaugusi, jo, piemēram, 1996./97.m.g. 96% no Liepājā uzņemtajiem bija iepriekš mācījušies Kurzemē, t.sk., 82% Liepājā vai tās rajonā.

 Latgalē profesionālās izglītības centrs ir Daugavpils. Tur 1999./2000.m.g. uzņemti 7,7% no visiem Latvijas profesionālās izglītības iestādēs uzņemtajiem. 95% no Daugavpilī uzņemtajiem iepriekš mācījušies Latgales novadā, t.sk., 78% Daugavpilī un tās rajonā. Arī 1996./97.m.g. 95% no Daugavpilī uzņemtajiem audzēkņiem bija no Latgales rajoniem, t.sk., 86% no Daugavpils un tās rajona. Tas liecina, ka Daugavpils arvien vairāk kļūst par reģionālo centru, kur plūst audzēkņi no visas Latgales, bet no citiem novadiem uz turieni nebrauc mācīties.

 Profesionālās izglītības iestādēs uzņemto audzēkņu sadalījums pēc iepriekšējās mācību vietas liecina, ka, veidojot mācību programmas, ir jārēķinās ar katra reģiona vajadzībām, īpaši Liepājā un Daugavpilī, jo, ja Rīgā tiek sagatavoti speciālisti vairāk vai mazāk visai republikai, tad turienes skolas beigušie visdrīzāk arī paliks un strādās attiecīgi Kurzemē vai Latgalē.

 Profesionālās izglītības iestāžu absolventu nodarbinātība

 CSP 2000. gada maija Darbaspēka apsekojuma laikā respondentiem, kas profesionālās izglītības iestādes absolvējuši laikā no 1990. – 1999.gadam, papildus tika uzdoti jautājumi par iegūto izglītību. No visiem minētā laika posma profesionālās izglītības iestāžu absolventiem, 28% ir bez darba, 42% strādā citā profesijā, 30% strādā apgūtajā profesijā. 1997. gadā līdzīga apsekojuma rezultāti rāda, ka tad bez darba ir 36%, strādā citā profesijā 34%, strādā apgūtajā profesijā 30% 1993. līdz 1997.gada profesionālās izglītības iestāžu absolventu. Tātad kopumā profesionālās izglītības iestāžu absolventu nodarbinātība ir palielinājusies, lai gan iemesls tam ir absolventu spēja atrast darbu citā profesijā, jo apgūtajā profesijā strādājošo īpatsvars ir saglabājies tāds pats. Tam, ka apgūtajā profesijā strādā tikai trešdaļa absolventu, var būt divējāds izskaidrojums, vai nu jauniešiem bijis ļoti optimistisks priekšstats par profesiju un viņi nemaz nav gatavi profesionāli tajā darboties (piemēram, ir ļoti jauki reizēm izcept skaistu torti, bet konditora darbs bieži vien ir vienmuļš, fiziski smags, nakts maiņās un karstās telpās), vai arī darba tirgū nav pieprasījuma pēc apgūtās profesijas speciālistiem. Te darbs ir gan profesionālās orientācijas speciālistiem, gan profesionālās izglītības iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu patiešām darba tirgū pieprasītu un konkurētspējīgu speciālistu sagatavošanu. Tomēr jāņem vērā, ka piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumā, kad jaunieši izvēlas, kurā profesionālās izglītības programmā mācīties, viņi ne vienmēr spēj objektīvi novērtēt savu nākotni, tāpēc vienmēr būs diezgan liels to absolventu skaits, kas nestrādās apgūtajā profesijā. Tas norāda, ka profesionālās izglītības iestādēs liela uzmanība jāvelta arī audzēkņu vispārējai izglītošanai, viņu sagatavošanai darba dzīvei kā tādai.

Visvairāk savā profesijā nodarbināto ir starp sociālo zinātņu, tieslietu un biznesa (58,3%), kā arī skolotāju izglītības (57,1%) programmu absolventiem. Domājams, ka vispārējā depresija lauksaimniecībā ir pamatā tam, ka tikai 15,1% lauksaimniecības izglītības programmu absolventu ir nodarbināti apgūtajā profesijā (1997.gada apsekojuma laikā apgūtajā profesijā strādāja 25% lauksaimniecības programmu absolventu). Lauku profesionālās izglītības iestādes parasti ir apkārtnes kultūras centri un bieži vien vienīgā iespēja lauku jauniešiem izglītoties netālu no dzīves vietas. Tā kā trūkst lauku nākotnes attīstības plāna un ir vērojama iedzīvotāju aizplūšana no rajoniem, tad arī lauku skolām ir daudz grūtāk piemēroties darba tirgus prasībām.

 2000.gada 1.oktobrī Nodarbinātības Valsts dienestā bija reģistrēti kā bezdarbnieki 524 1999./2000. mācību gada valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu absolventi jeb 4,2% no kopējā profesionālās izglītības iestāžu absolventu skaita. Salīdzinājumā ar citām valstīm šis skaitlis nav augsts. Statistikas dati par absolventu – bezdarbnieku sadalījumu pa rajoniem rāda, ka tajos rajonos, kur ir vislielākais bezdarba līmenis attiecīgi visvairāk ir arī reģistrēti absolventi, kuri nav varējuši atrast sev darba vietu.

Apkopotie dati par profesionālās izglītības iestāžu absolventu – bezdarbnieku sadalījumu pa izglītības programmu grupām rāda, ka 130 reģistrētie absolventi bezdarbnieki jeb 25% no kopējā absolventu bezdarbnieku skaita ir apguvuši uzņēmējdarbības un administrēšanas izglītības programmas (grāmatveži, sekretāres), 100 reģistrētie absolventi – bezdarbnieki jeb 21% no kopējā absolventu bezdarbnieku skaita ir apguvuši saimniecību vadīšanas un ēdināšanas servisa izglītības programmas (pavāri, konditori, lauku māju saimnieces).

Tomēr, tā kā profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi netiek sociāli apdrošināti bezdarba gadījumam, viņi nevar saņemt bezdarbnieka pabalstu un tādēļ liela daļa absolventu, kas nevar atrast darbu, nemaz nereģistrējas NVD.

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu

AKADĒMISKĀS INFORMĀCIJAS CENTRS –
LATVIJAS NACIONĀLĀ OBSERVATORIJA
Vaļņu iela 2, Rīga, LV – 1050
Telefons: 7212317; 7225155
Fakss: 7221006
E-pasts: baiba@aic.lv
http://www.aic.lv