PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS MODERNIZĀCIJA LATVIJĀ

Latvijas Nacionālās observatorijas 2001.gada ziņojums

 

 3. Profesionālās izglītības modernizācija (turpinājums)

3.4.2. Atbildīgās institūcijas

1999.gadā pieņemtais Profesionālās izglītības likums nosaka katras atbildīgās institūcijas kompetenci profesionālās izglītības organizācijā.

Ministru kabineta kompetence:

  • nosaka valsts politikas un stratēģijas virzienus profesionālajā izglītībā;
  • dibina, reorganizē un likvidē valsts izglītības iestādes un valsts izglītības atbalsta iestādes pēc izglītības un zinātnes ministra vai citu ministru priekšlikuma;
  • apstiprina koledžu nolikumus;
  • nosaka mācību prakses organizācijas kārtību;
  • nosaka valsts atzītu profesionālās kvalifikācijas dokumentu formu, izsniegšanas kritērijus un kārtību;
  • nosaka ārvalstīs izsniegto profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas kārtību;
  • veic citas šajā likumā un Izglītības likumā noteiktās ar profesionālo izglītību saistītās funkcijas.

Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence:

  • izstrādā profesionālās izglītības iestāžu paraugnolikumus;

  • izveido un aktualizē profesiju standartu reģistru;

  • izstrādā priekšlikumus un noteiktā kārtībā iesniedz pieprasījumu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanai, finansē savā pārziņā esošās profesionālās izglītības iestādes un profesionālās izglītības atbalsta iestādes no šim nolūkam piešķirtajiem līdzekļiem;

  • izstrādā mācību prakses organizācijas noteikumu un citu normatīvo aktu projektus profesionālajā izglītībā;

  • organizē profesionālo orientāciju un darba tirgus attīstības un darbaspēka pieprasījuma izpēti;

  • pieņem darbā un atbrīvo no darba IZM pārziņā esošo profesionālās izglītības iestāžu vadītājus;

  • iesniedz Ministru Kabinetam priekšlikumus par valsts izglītības iestāžu dibināšanu, reorganizēšanu vai likvidēšanu;

  • veic citas šajā likumā un Izglītības likumā noteiktās ar profesionālo izglītību saistītās funkcijas.

Par profesionālo izglītību IZM atbild Profesionālās izglītības un tālākizglītības departaments (PITD) un IZM pakļautībā esošais Profesionālās izglītības centrs (PIC).

PITD izstrādā un kopā ar citām valsts institūcijām īsteno valsts politiku un stratēģiju profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā. Tas vada, plāno, koordinē valsts profesionālās izglītības attīstību, pārrauga valsts izglītības iestādes, sadarbojas ar darba devēju institūcijām un arodbiedrībām, tehniski nodrošina Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes un Profesionālās izglītības sadarbības padomes darbu. PITD harmonizē profesionālās izglītības politiku atbilstoši ES prasībām; piedalās starpvalstu līgumu izstrādē, kā arī organizē koledžas profesionālās izglītības ieviešanu Latvijā.

PIC organizē profesionālās izglītības iestāžu un programmu akreditāciju, profesiju standartu izstrādi, kvalifikācijas eksāmenu saturu un metodiku, mācību un eksaminācijas centru darbību, organizē profesionālās izglītības pedagogu kvalifikācijas celšanu.

Citu ministriju kompetence:

  • izstrādā priekšlikumus un noteiktā kārtībā iesniedz pieprasījumu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanai, finansē savā pārziņā esošās profesionālās izglītības iestādes un profesionālās izglītības atbalsta iestādes no šim nolūkam piešķirtajiem līdzekļiem;
  • sadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju profesiju standartu izstrādes un aktualizācijas, profesionālās izglītības kvalitātes vērtēšanas un citos ar profesionālo izglītību saistītos jautājumos;
  • sadarbībā ar IZM, citām valsts institūcijām un pašvaldībām organizē savā pārziņā esošo profesionālās izglītības iestāžu pedagogu tālākizglītību;
  • piedalās valsts, pašvaldību, arodbiedrību, darba devēju un citu sabiedrisko organizāciju un sadarbību veicinošo institūciju darbā.

Pašvaldību kompetence:

  • saskaņojot ar IZM dibina, reorganizē, likvidē profesionālās izglītības iestādes, pašvaldības dibinātās izglītības iestādes ir tās pārziņā;

  • pieņem darbā un atbrīvo no darba tās pārziņā esošo izglītības iestāžu vadītājus, saskaņojot ar IZM;

  • finansē tās pārziņā esošās izglītības iestādes;

  • sekmē uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā, sadarbojas ar darba devēju organizācijām, piedalās to jautājumu risināšanā, kas saistīti ar prakses vietu nodrošināšanu izglītojamajiem attiecīgās pašvaldības teritorijā.

3.4.3. Finansēšana

Tā kā lielāko daļu profesionālās izglītības iestāžu veido valsts skolas, valsts budžets ir arī galvenais profesionālās izglītības iestāžu finansējuma avots. Gan 1999., gan 2000. gadā profesionālās izglītības iestāžu finansējums bija 0,7% no iekšzemes kopprodukta.

4.tabula. Izglītības izdevumi valsts budžetā

 

1996.

1997.

1998.

1999.

2000.

Izglītības izdevumi % no IKP

5,7

5,6

6,9

6,7

6,8

Izglītības izdevumi % no valsts kopbudžeta

14,6

14,6

15,7

15,1

16,9

Izdevumi profesionālai izglītībai % no IKP

 

 

0,7

0,7

0,7

Avots:
CSP dati;
Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību – Rīga: LR Ekonomikas ministrija, 2001.gada decembris

2000.gadā valsts budžetā profesionālās izglītības iestāžu ieņēmumus veidoja 25,6 miljoni LVL (85%) dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem un 4,6 miljoni LVL (15%) ieņēmumi no budžeta iestāžu sniegtajiem maksas pakalpojumiem. Gan 1999., gan 2000. gadā dotācijās no vispārējiem ieņēmumiem profesionālās izglītības iestādes saņēma 1,6% no valsts kopbudžeta ieņēmumiem.

Lielāko daļu izdevumu veido uzturēšanas izdevumi – 2000.gadā 96%, 2001.gadā 97%. Izdevumi kapitālieguldījumiem (t.i., kapitāliem izdevumiem un investīcijām) veido tikai 4% no 2000.gada un 3% no 2001.gada valsts pamatbudžeta izdevumiem profesionālās izglītības iestādēm. Tas liecina, ka attīstībai līdzekļu ir ļoti maz. Kopumā valsts pamatbudžetā 2001.gadam paredzēts, ka izdevumi kapitālieguldījumiem veido 9% no visiem izdevumiem.

Piedalīšanās ES programmu projektos arī veicina profesionālās izglītības attīstību. Tā 2001 gadā līdzdalībai ES Leonardo da Vinci programmā no valsts budžeta atvēlēts 0,408 miljoni LVL (šī summa ir līdzvērtīga summai, ko veido 1,5% no 2001.gada valsts dotācijām).

Plānojot budžetu, katra ministrija, paredz vidējo nosacīto audzēkņu skaitu savās profesionālās izglītības iestādēs, kā arī vietu skaitu konkrētās izglītības programmās. Tālāk tas tiek plānots ievērojot, Ministru Kabineta (MK) noteikto izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo. MK (2000.g. noteikumi Nr 303) ir noteicis, ka zemākās izmaksas uz vienu izglītojamo ir 540 LVL gadā. Šādas izmaksas ir komunikācijas zinātnes, bibliotēkzinātnes un informācijas; uzņēmējdarbības, sabiedrības un iestāžu vadības, tiesību zinātnes, poligrāfijas, kuģniecības pakalpojumu izglītības programmām. Visaugstākais profesionālās izglītības programmu īstenošanas minimums uz vienu izglītojamo ir zobārstniecības izglītības programmām (1522 LVL gadā) un mākslas, mūzikas un horeogrāfijas izglītības programmām (1409 LVL gadā). Dažādās izglītības programmu izmaksas ietekmē arī vidējos izdevumus uz vienu nosacīto audzēkni gadā katras ministrijas profesionālās izglītības iestādēs - Kultūras ministrijas profesionālās izglītības iestādēs 2001. gadā izdevumi uz vienu izglītojamo ir 1323 LVL gadā, bet IZM – 568 LVL, Zemkopības ministrijas – 781 LVL, Labklājības ministrijas – 862 LVL.

Nenormējamo izmaksu daļa (146,5 LVL) visu programmu īstenošanas minimumā ir vienāda. To veido sociālā nodrošinājuma izmaksas, kā arī stipendiju un transporta izdevumu kompensācijas izmaksas uz vienu izglītojamo gadā.

5.tabula. Valsts profesionālās izglītības iestāžu finansējums no 1999. – 2001. gadam

 

Dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem, LVL

Vidējais nosacītais audzēkņu skaits

Izdevumi (bez investīcijām) uz vienu nosacīto audzēkni gadā, LVL

1999.

25 361 512

38 294

662

2000.

25 646 414

38 659

663

2001.

26 884 752

38 602

670

Avots: IZM Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta dati.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, 2001. gadā finansējums ir nedaudz pieaudzis skolotāju algu palielinājuma dēļ. Attīstībai finansējums nav palielinājies.

3.4.4. Sociālais dialogs un sabiedrības iesaistīšana

2000.gadā tika izveidota Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome. Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome ir Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes institucionālās sistēmas sastāvdaļa, kas izveidota, lai sekmētu valsts, darba devēju un darbinieku organizāciju sadarbību profesionālās izglītības un nodarbinātības valsts politikas un stratēģijas izstrādes un īstenošanas jomā. Kā nozīmīgākie 2000.gadā padomē tika izskatīti šādi jautājumi: Latvijas nacionālā nodarbinātības plāna 2001.gadam projekts; darba tirgus prasībām atbilstošu izglītības programmu izstrāde; mācību prakses organizācijas kārtība; centralizēto profesionālās kvalifikācijas organizācijas kārtība, darba meklētāju un bezdarbnieku atbalsta likums, profesijas standartu reģistra izveide.

2000. gada aprīlī LR MK apstiprina Profesionālās izglītības sadarbības padomes nolikumu. Šajā padomē ir pa vienam pārstāvim no IZM, Ekonomikas ministrijas, Kultūras ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un pa vienam deleģētam pārstāvim no profesionālās izglītības iestādēm, kas ir IZM, Kultūras ministrijas, Labklājības ministrijas un Zemkopības ministrijas pārziņā.

Atšķirībā no Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes Profesionālās izglītības sadarbības padomē ietilpst arī pārstāvji no profesionālās izglītības iestādēm. Kā nozīmīgākie 2000.gadā izskatītie jautājumi jāmin koledžas paraugnolikums; mācību prakses līgumu paraugs; Valmieras arodizglītības centra izveide; bezdarbnieku apmācības organizācija; profesionālās izglītības iestāžu pedagogu tālākizglītība..

3.4.5. Mācību plāna attīstība

Izglītības programmu saturu nosaka MK apstiprinātie valsts izglītības standarts. Līdz 2001.gada 1.septembrim tas nebija pieņemts tikai profesionālai pamatizglītībai.

Izglītības programmu saturs, ko nosaka arodizglītības standarts.

Arodizglītība, otrais kvalifikācijas līmenis:

  • Teorijas un prakses attiecības ir 35 : 65%,

  • Vispārizglītojošie priekšmeti : profesionālie priekšmeti 60 : 40%,

  • Vispārizglītojošo priekšmetu sadalījums:

  • valodas un komunikatīvās zinības 45%,

  • matemātika, dabas zinības, tehniskās zinības 33%,

  • sociālās zinības un kultūrzinības 22%.

  • Valsts noslēguma pārbaudījums – kvalifikācijas eksāmens

Arodizglītības programma ir apgūta, ja izglītojamais pēc pamatizglītības ieguves ir apguvis arodizglītības programmu un saņēmis galīgo vērtējumu visos programmas mācību priekšmetos, praktiskajās mācībās un kvalifikācijas praksē; ir nokārtojis arodizglītības programmas valsts noslēguma pārbaudījumu – profesionālās kvalifikācijas eksāmenu – un saņēmis tajā vērtējumu ne zemāku par “viduvēji – 5”.

Izglītības programmu uzbūve, kuru nosaka profesionālās vidējās izglītības standarts.

Profesionālā vidējā izglītība, trešais kvalifikācijas līmenis:

  •  Teorijas un prakses attiecības ir 50 : 50%.

  • Vispārizglītojošie priekšmeti : profesionālie priekšmeti ir 60 : 40%.

  • Vispārizglītojošo priekšmetu sadalījums: valodas un komunikatīvās zinības 45%, matemātika, dabas zinības, tehniskās zinības 33%,

  • sociālās zinības un kultūrzinības 22%.

  • Valsts noslēguma pārbaudījumi – 4 eksāmeni mācību priekšmetos atbilstoši īstenojamajai izglītības programmai, kvalifikācijas eksāmens.

  • Valsts noslēguma pārbaudījumi – 4 eksāmeni mācību priekšmetos atbilstoši īstenojamajai izglītības programmai, kvalifikācijas eksāmens.

Profesionālās vidējās izglītības programma ir apgūta, ja izglītojamais ir saņēmis galīgo vērtējumu ne zemāku par “gandrīz viduvēji – 4” vai “ieskaitīts” visos programmas mācību priekšmetos, praktiskajās mācībās un kvalifikācijas praksē; ir nokārtojis profesionālās vidējās izglītības programmas valsts noslēguma pārbaudījumus – eksāmenus mācību priekšmetos, saņēmis tajos vērtējumu un nokārtojis profesionālās kvalifikācijas eksāmenu un saņēmis tajā vērtējumu ne zemāku par “viduvēji – 5”.

Profesionālās vidējās izglītības programma ir daļēji apgūta, ja izglītojamais ir saņēmis galīgo vērtējumu visos programmas mācību priekšmetos, praktiskajās mācībās un kvalifikācijas praksē, ir nokārtojis profesionālās vidējās izglītības programmas valsts pārbaudījumu daļu – kvalifikācijas eksāmenu – un saņēmis tajā vērtējumu ne zemāku par “viduvēji – 5”.

2001.gada martā tika pieņemti LR Ministru kabineta noteikumi par valsts pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartu. Tie paredz, ka šāda līmeņa programmas tiek īstenotas augstskolā vai koledžā.

Programmas un mācību kursa apjoms tiek izteikts kredītpunktos. Viens kredītpunkts atbilst studējošo 40 darba stundām. Programmas apjoms ir no 80 līdz 120 kredītpunktiem. Prakse nedrīkst būt mazāk kā 16 kredītpunkti un kvalifikācijas darbs ne mazāk kā 8 kredītpunkti (bet nepārsniedzot 10% no programmas kopējā apjoma).

Valsts noslēguma pārbaudījums ir kvalifikācijas eksāmens, kura sastāvdaļa ir kvalifikācijas darba aizstāvēšana. Diplomu par pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību saņem izglītojamais, kurš apguvis programmu un nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu, iegūstot tajā vērtējumu, kas nav mazāks par 5 - viduvēji.

Izglītības programmu izstrāde notiek pamatojoties uz profesiju standartiem. 2001.gadā tika izveidots Profesiju standartu reģistrs, un līdz 2001.gada 1.septembrim tajā bija reģistrēti 19 profesiju standarti šādās nozarēs: datorvadība un datorzinātne, ēdināšanas serviss, kokapstrādes tehnoloģija un izstrādājumu izgatavošana, metālapstrāde, poligrāfija, autotransports, tekstiliju ražošanas tehnoloģija un izstrādājumu izgatavošana, uzņēmējdarbība.

Izglītības programmas izstrādā mācību iestādes, vadoties pēc noteiktajiem standartiem. Lai varētu sākt tās īstenot ir jāsaņem licence IZM. Tikai akreditētu programmu beidzējiem ir tiesības saņemt valsts atzītu profesionālo izglītību un kvalifikāciju apliecinošus dokumentus.

Mācību priekšmetu programmas izstrādā skolotāji, kas to māca, un to apstiprina izglītības iestādes direktors.

3.4.6. Likumdošana

Profesionālo izglītību Latvijā regulē šādi Saeimā pieņemti likumi.

Likums “Par amatniecību” (1993.), kas nosaka amatizglītības pamatus.

“Izglītības likums” (1998.) ar grozījumiem 2001.gada 10.maijā un 5.jūlijā regulē izglītības sistēmu kopumā, nosaka valsts, pašvaldību, sabiedrisko organizāciju, profesionālo asociāciju, privāto personu, izglītības iestāžu, vecāku, studentu tiesības un pienākumus, kā arī nosaka izglītības veidus, pakāpes, izglītības iestāžu tipus.

Grozījumos Izglītības likumā, kas stājas spēkā 2001.gada 1.septembrī, definēts, ka profesionālās ievirzes izglītība ir sistematizēta zināšanu un prasmju apguve, kā arī vērtīborientācijas veidošana mākslā, kultūrā vai sportā līdztekus pamatizglītības vai vidējās izglītības pakāpei, kas dod iespēju sagatavoties profesionālās izglītības ieguvei izraudzītajā virzienā.

“Profesionālās izglītības likums” (1999.) ar grozījumiem 2001.gada 5.jūlijā nosaka:

  • profesionālās izglītības organizācijas, nodrošināšanas un kvalifikācijas piešķiršanas principus,
  • uzdevumus, kompetences un attiecības starp valsti, darba devējiem, skolotājiem, audzēkņiem,
  • profesionālās izglītības iegūšanas veidus;
  • profesionālās izglītības satura organizāciju;
  • profesionālās izglītības finansēšanas principus.

2000. – 2001.gadā pieņemti šādi profesionālo izglītību regulējoši normatīvie akti:

  • LR MK noteikumi NR 41 (2000.) “Kārtība, kādā izsniedzami valsts atzītu profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti un dokumenti par akreditētas profesionālās izglītības programmas daļas apguvi.” Tie zaudē spēku ar 2001.gada 4.augustu, kad stājas spēkā LR MK noteikumi NR 339 (2001.) “Kārtība, kādā izsniedzami valsts atzītu profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti un dokumenti par akreditētas profesionālās izglītības programmas daļas apguvi”.
  • LR MK noteikumi NR 211 (2000.) “Noteikumi par valsts profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu” nosaka valsts profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu.
  • LR MK noteikumi NR 303 (2000.) “Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo”. Tie nosaka LR Izglītības klasifikācijā iekļauto profesionālās pamatizglītības, arodizglītības, profesionālās vidējās izglītības un pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu gadā uz vienu izglītojamo.
  • LR MK noteikumi NR 304 (2000.) “Noteikumi par profesiju standartiem.” Tie nosaka pilnvarojumu Izglītības un zinātnes ministrijai pēc saskaņošanas ar Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomi noteikt pirmā, otrā, trešā un ceturtā profesionālās kvalifikācijas līmeņa profesiju standartus, ja tie nav noteikti citos normatīvajos aktos.
  • LR MK noteikumi NR 347 (2000.) “Noteikumi par prasībām pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai”. Tie nosaka prasības pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai atbilstoši pedagogu profesijām. Šie noteikumi attiecībā uz pedagogiem, kuri īsteno profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas, stājas spēkā 2004.gada 1.septembrī.
  • LR MK noteikumi NR 383 (2000) “Noteikumi par profesionālajām kvalifikācijām, kuras iegūstot kārtojami centralizētie profesionālās kvalifikācijas eksāmeni”. Tie apstiprina otrā un trešā līmeņa profesionālo kvalifikāciju sarakstu, kuru iegūšanai kārtojami centralizētie profesionālās kvalifikācijas eksāmeni. Tie stājas spēkā 2001.gada 1.septembrī.
  • LR MK noteikumi NR 141 (2001) “Noteikumi par valsts pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartu” nosaka pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartu.
  • LR MK noteikumi NR 190 (2001) “Kārtība, kādā valsts deleģē sabiedriskajām organizācijām atsevišķu profesionālās izglītības pārvaldes un atbalsta funkciju veikšanu” nosaka, ka valsts pārvaldes iestāde tai noteiktās funkcijas deleģē sabiedriskai organizācijai, noslēdzot līgumu par funkciju deleģēšanu.
  • IZM rīkojums NR 57 (2000.) “Arodizglītības un amatizglītības kvalifikācijas eksāmenu NOLIKUMS”. Tas nosaka kvalifikācijas eksāmenu organizāciju, norisi, finansēšanu, kā arī audzēkņus, kam ir tiesības šos eksāmenus kārtot.
  • IZM rīkojums NR 219 (2001) “Koledžas paraugnolikums”.

 

3.4.7. Sākotnējās profesionālās izglītības vājās un stiprās puses

Stiprās puses

  • Likumdošana sākotnējās profesionālās izglītības jomā ir sakārtota. Ir izveidota stabila izglītības programmu sistēma, ir noteiktas mācību satura prasības katram līmenim.
  • Profesionālās izglītības iestādes ir visos Latvijas reģionos. Valsts skolās izglītība ir bezmaksas. Nepastāv ierobežojumi izglītības pieejamībai.
  • Politiskajā līmenī sadarbība ar sociālajiem partneriem ir kļuvusi ciešāka. Gan Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome, gan Profesionālās izglītības sadarbības padome aktīvi darbojas, lai uzlabotu profesionālās izglītības kvalitāti.
  • Skolās strādā enerģiski un pašaizliedzīgi cilvēki.
  • Skolām ir iespējas piedalīties starptautiskos projektos, tādā veidā gūstot jaunu pieredzi un uzlabojot izglītības kvalitāti.

Vājās puses

  • Profesionālās izglītības iestādes ir dažādu ministriju pakļautībā. Nav vienotas izpratnes un prasību dažādu ministriju pakļautībā esošajās profesionālās izglītības iestādēs.

  • Valsts teritoriāli administratīvās reformas lēnā gaita, kavē reģionu attīstības plānu izveidi, līdz ar to arī cilvēkresursu plānošanu, tas, savukārt, rada neskaidrības, kādu profesiju pārstāvji katrā novadā būs nepieciešami.

  • Valsts finansējums pietiek profesionālās izglītības izdzīvošanai, nevis attīstībai.

  • Vāji attīstīti ir profesionālās orientācijas pasākumi, profesionālās izglītības iestādēs ir nepilnīgs audzēkņu karjeras konsultāciju darbs. Migrācijas iespējas starp profesionālās izglītības programmām vēl ir ļoti ierobežotas.

  • Liela daļa audzēkņu profesionālās izglītības iestādēs iestājas ar ļoti vājām zināšanām, jo pamatizglītības dokumentu var saņemt arī, ja visos priekšmetos zināšanu vērtējums ir – ļoti, ļoti vāji. Pamatzināšanu trūkums liedz pilnvērtīgi sekot profesionālajai programmai, ļoti daudzi audzēkņi nesekmības dēļ tiek atskaitīti, bet profesionālās izglītības iestādēs nav nekādu izlīdzinošu kursu vai papildu nodarbību tiem, kas vēlētos savas zināšanas papildināt.

  • Sadarbība starp skolām un darba devējiem skolu līmenī ir vāja. Darba devējiem trūkst stimulu ņemt praksē profesionālās izglītības iestāžu audzēkņus. Tas, savukārt, ir viens no iemesliem, kāpēc profesionālās izglītības iestāžu beidzējiem ir labas teorētiskās zināšanas, bet vājas praktiskās iemaņas.

 

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu

 

AKADĒMISKĀS INFORMĀCIJAS CENTRS –
LATVIJAS NACIONĀLĀ OBSERVATORIJA
Vaļņu iela 2, Rīga, LV – 1050
Telefons: 7212317; 7225155
Fakss: 7221006
E-pasts: baiba@aic.lv
http://www.aic.lv