PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS MODERNIZĀCIJA LATVIJĀ

Latvijas Nacionālās observatorijas 2001.gada ziņojums

 

 3. Profesionālās izglītības modernizācija (turpinājums)

3.5. Tālākizglītības modernizācija

2001.gada 1.septembrī stājas spēkā 2001.gada 5.jūlijā pieņemtie grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kas nosaka, ka profesionālā tālākizglītība ir profesionālās izglītības īpašs veids, kas pieaugušajiem ar iepriekšēju izglītību un profesionālo pieredzi dod iespēju iegūt noteikta līmeņa profesionālo kvalifikāciju, bet profesionālā pilnveide ir profesionālās izglītības īpašs veids, kas personām neatkarīgi no vecuma un iepriekšējās izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dod iespēju apgūt darba tirgus prasībām atbilstošas sistematizētas profesionālās zināšanas un prasmes.

Taču šīs programmas vēl nav iekļautas LR Izglītības klasifikācijā un CSP apkopo informāciju par visām pieaugušo izglītības programmām. Tātad šai ziņojumā ar tālākizglītību tiek saprastas gan formālās, gan neformālās pieaugušo izglītības programmas.

3.5.1. Tālākizglītības nodrošinājums no piedāvājuma perspektīvas

2000. gadā pēc CSP datiem pieaugušo izglītības programmās piedalījās 196160 (1999.gadā 210777) klausītāji. Pavisam tika piedāvātas 4456 (1999.gadā 6044) apmācību programmas. CSP apkopotajā informācijā ietilpst gan formālās, gan neformālās izglītības programmas. CSP dati norāda tendences.

10.attēls

Avots: Izglītības iestādes Latvijā 2000./2001.mācību gada sākumā – Rīga: CSP, 2001.

Kā redzams, visvairāk programmu tiek piedāvāts sociālajās zinātnēs – tās ir dažādas ar uzņēmējdarbību saistītas programmas, piemēram, grāmatvedība un nodokļi; nekustamā īpašuma tirdzniecība; izmaiņas likumdošanā.

Profesionālās tālākizglītības un pilnveides programmas piedāvā gan valsts, gan pašvaldību, gan privāti uzņēmumi, gan sabiedriskās organizācijas. Pēc CSP datiem ar pieaugušo izglītošanu 2000.gadā Latvijā nodarbojās 367 (1999.gadā 390) iestādes.115 izglītības iestādes piedāvā ekonomiskās un juridiskās izglītošanas programmas, 105 - valodu kursus, 92 – autovadītāju apmācību.

Galvenie tālākizglītības organizētāji un sniedzēji ir:

  • Privātas izglītības iestādes.
  • Uzņēmumu mācību centri;
  • Profesionālās asociācijas, piemēram, Latvijas Amatniecības kamera, Latvijas ārstu biedrība u.c.;
  • Ministrijas un to pakļautības un sadarbības iestādes, piemēram, IZM Pedagogu izglītības centrs, Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs, LM Medicīnas profesionālās izglītības centrs u.c.;
  • Augstskolu tālākizglītības nodaļas;
  • Rajonu pašvaldību dibinātie Pieaugušo izglītības centri.

Lielākie tālākizglītības sniedzēji ir apvienojušies Latvijas Pieaugušo izglītības apvienībā.

3.5.2. Tālākizglītības nodrošinājums no pieprasījuma perspektīvas

Kā rāda CSP dati (sk. 10.attēlu), 2000. gadā visvairāk apmeklētas veselības un sociālās aprūpes programmas (44473 dalībnieki), ekonomiskās izglītošanas (24342) un pedagogu tālākizglītības (21988) programmas. Tas varētu liecināt, ka ārsta, ekonomista un skolotāja profesijas ir tās, kurās jaunas zināšanas, lai nezaudētu profesionālo kvalifikāciju, ir nepieciešamas visvairāk Arī iepriekšējā gadā šīs bija populārākās programmas.

11.attēls

Avots: Izglītības iestādes Latvijā 2000./2001.mācību gada sākumā – Rīga: CSP, 2001.

Interesanti, ka pēc CSP 1999.gada novembra darbaspēka apsekojuma rezultātiem 47% no visiem darba meklētājiem bija ar nepabeigtu pamata, pamata vai vidējo vispārējo izglītību, tātad cilvēki bez profesijas, bet tie sastāda tikai 28% no visiem, kas iesaistās pieaugušo izglītības programmās. Savukārt, 1999.gada novembrī starp darba meklētājiem bija 9,7% cilvēku ar augstāko izglītību, bet no tiem, kas 1999.gadā piedalījušies pieaugušo izglītības programmās, 35% bija cilvēki ar augstāko izglītību. Tas liecina, ka vairāk jādomā par vispārēju tautas izglītības līmeņa celšanu, jo cilvēkiem bez noteiktas profesijas ir grūti iesaistīties tālākizglītībā, tā kā viņiem nav nekādas kvalifikācijas, ko paaugstināt, un viņiem problēmas sagādā jau pats mācību process.

 3.5.2.1.Darbinieku apmācība, kuru sponsorē uzņēmumi

CSP sadarbībā ar Leonardo da Vinci programmu veica apsekojumu par darba devēju ieguldījumu savu darbinieku tālākā profesionālā apmācībā. Līdz 2001.gada 1.septembrim tā rezultāti vēl nebija pieejami.

Mūžizglītības memoranda apspriešanas laikā tika konstatēts, ka uzņēmumi, kuri apzinās mainīgās biznesa vides būtību, labprāt piedalās darbinieku apmācības finansēšanā. Stimuls to darīt ir iespējamais peļņas līmeņa paaugstinājums, kas rodas no konkurētspējīgāku pakalpojumu un produktu izstrādes un realizācijas. Parasti gan tie ir lieli un ekonomiski stabili uzņēmumi, kuriem ir savi personāla attīstības plāni, mācību centri utt.

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru peļņa salīdzinoši nav tik liela, ir daudz grūtāk ieguldīt līdzekļus savu darbinieku apmācībā, jo svarīgāka kļūst izdzīvošanas nodrošināšana.

Lai palielinātu darba devēju ieguldījumu darbinieku apmācībā, ir nepieciešams piemērot nodokļu atlaides ne tikai investīcijām tehnoloģijās, bet arī cilvēkresursos, jo tehnoloģijas un mehānismi nevar radīt jaunas vērtības bez cilvēkresursu klātbūtnes.

3.5.2.2.Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalifikācija

Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana ir būtiskākais aktīvās nodarbinātības pasākums bezdarbnieku konkurētspējas uzlabošanai un viņu ātrākai atgriešanai darba tirgū. Latvijā to organizē Nodarbinātības Valsts dienests (NVD).

No 2001.gada jūlija NVD uzsācis divu jaunu aktīvās nodarbinātības pasākumu ieviešanu pilotprojektu veidā: jauniešu darba prakses pie darba devēja un subsidētās darba vietas invalīdiem bezdarbniekiem.

Pilotprojektu ietvaros ir izstrādātas arī moduļu izglītības programmas bezdarbniekiem. Arvien vairāk bezdarbnieku apmācības kursu notiek ārpus Rīgas.

2000.gadā uz bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu nosūtīti 10267 bezdarbnieki. Mācīties nosūtīti 11% no 2000.gada beigās uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem, tādējādi valsts piešķirtā finansējuma ietvaros bezdarbnieku profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanā iesaistot 36,6% no bezdarbniekiem, kuri, 2000.gadā iegūstot bezdarbnieka statusu, ir izteikuši vēlēšanos mācīties (1999.gadā 33%). 2000.gadā darbā iekārtojās 66,3% (1999.gadā 50,6%) no mācību kursu beigušajiem. No 2000.gadā uz bezdarbnieku profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas kursiem nosūtītajiem bezdarbniekiem 44,7% nebija profesionālās izglītības.

Konkursā par valsts pasūtījuma piešķiršanu bezdarbnieku profesionālās apmācības un pārkvalificēšanas veikšanai 2000.gadā piedalījās 75 mācību iestādes (gan valsts, gan privātās), piedāvājot bezdarbnieku apmācībai 935 programmas.

2000.gadā vairums bezdarbnieku apmācīti šādās programmās:

  • Mācību programmas pakalpojumu jomā (tirdzniecība, restorāni, viesnīcas) apguvuši 2811 bezdarbnieki;
  • Dažāda veida datorprogrammas apguvuši 999 bezdarbnieki;
  • Jaunu specialitāti inženierzinātnēs un tehnoloģiju jomā ieguvuši 844 bezdarbnieki;
  • Zināšanas grāmatvedībā apguvuši 760 bezdarbnieki;
  • Dažādas ar apģērbu izgatavošanu saistītas specialitātes apguvuši 693 bezdarbnieki;
  • Dažādas uzņēmējdarbības programmas apguvuši 443 bezdarbnieki.

2000.gadā pielietojot testēšanas – pārrunu metodi, NVD un mācību iestāžu darbinieki noteica piemērotākos kandidātus mācību programmu apgūšanai, un tas ir devis rezultātus, jo 2000.gadā par 324 ir samazinājies no mācību grupām atskaitīto bezdarbnieku skaits.

2000.gadā valsts finansējums bezdarbnieku profesionālai apmācībai un pārkvalificēšanai bija 3 988 571 LVL, un tas ir par 16,7% mazāk nekā iepriekšējā gadā.

3.5.2.3. Piedalīšanās individuāli motivētā tālākizglītībā

Statistikas datu par to, cik cilvēku piedalījušies individuāli motivētā profesionālā apmācībā nav. Mūžizglītības memoranda apspriešanas sakarā veikto iedzīvotāju interviju rezultāti rāda, ka progresīvs atalgojums, karjeras iespējas, drošība par savu nākotni, kā arī darba devēja atbalsts stimulē katru pašu finansiāli ieguldīt savā izglītībā.

Savukārt traucē to darīt – perspektīvas trūkums (nekas nemainās atkarībā no tā vai darbinieks strādā labi vai slikti, ir papildus zināšanas vai nav); naudas un laika trūkums, slinkums, pašapziņas trūkums.

3.5.3. Atbildīgās institūcijas

Izglītības likums nosaka, ka rajonu pašvaldību kompetencē ir organizēt pieaugušo izglītību. Rajonos darbojas pašvaldību finansēti Pieaugušo izglītības centri. Taču lielā mērā no katras pašvaldības vadītāja ir atkarīgs tas, cik un vai vispār pašvaldība iegulda savu iedzīvotāju tālākizglītošanā.

Profesionālās apvienības, asociācijas un kameras ir atbildīgas par savu biedru profesionālo pilnveidi, jo tās daudzos gadījumos piešķir tiesības praktizēšanai kādā noteiktā profesijā (izsniedz sertifikātus utt.).

IZM akreditē profesionālās tālākizglītības programmas, kurām ir tiesības piešķirt valstiski atzītas kvalifikācijas.

Labklājības ministrija ir atbildīga par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalifikāciju.

3.5.4. Finansēšana

Konkrētu datu, cik valstī kopumā tiek ieguldīts tālākizglītībā, nav.

Latvijas Pieaugušo izglītības asociācijas pētījumi rāda, ka pieaugušo izglītība tiek finansēta no šādiem avotiem:

  • pašu dalībnieku maksājumi – par savu izglītību ir gatavi maksāt tie, kas apzinās, ka papildus zināšanas palīdzēs viņiem saglabāt savu vietu darba tirgū vai virzīties pa karjeras kāpnēm;
  • darba devēji –izglītībā iegulda tie uzņēmumi, kas izglītošanu uzskata par vienu no veidiem kā celt savu konkurētspēju, pārsvarā gan tie ir uzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 50 strādājošie un tie, kas dibināti ar ārzemju investīcijām;
  • sabiedriskās organizācijas – kas ir ieinteresētas savu biedru vai sabiedrības kopumā izglītošanā;
  • pašvaldības – tās atbalsta izglītošanu, kas atbilst vietējām vajadzībām, ir pašvaldības, kas pieaugušo izglītībai atvēl noteiktu procentu no ienākumiem;
  • valsts –valsts finansē pieaugušo izglītību divos veidos – caur NVD – bezdarbnieku apmācību (Latvijas Nacionālajā nodarbinātības plānā 2001.gadam 46% no visiem paredzētajiem resursiem (izņemot tos, kas paredzēti dalībai dažādās ES programmās) atvēlēti bezdarbnieku apmācībai un pārkvalifikācijai un 27% algotajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem) un caur nozaru ministriju pakļautībā esošām iestādēm, kas rūpējas par konkrētās nozares darbinieku tālākizglītošanu.

Valstī būtu jāmaina nodokļu politika, lai motivētu arvien vairāk darba devēju ieguldīt savu darbinieku tālākizglītošanā, kas ļautu viņiem saglabāt konkurētspēju darba tirgū. Jo no darba tirgus izkritušo (bezdarbnieku, ilgstoši nestrādājošo) pārkvalifikācija tāpat būs valsts un pašvaldību ziņā.

3.5.5. Sociālais dialogs un sabiedrības iesaistīšana

No 2001.gada marta līdz jūnijam IZM organizēja Eiropas Komisijas izstrādātā Mūžizglītības memoranda apspriešanu. Tās laikā notika diskusijas gan par sešām galvenajām tēzēm, gan individuālas intervijas, gan noslēguma konference. IZM par vienu no apspriešanas uzdevumiem izvirzīja arī ieteikumu izstrādi mūžizglītības koncepcijai Latvijā.

2000. un 2001. gadā ES Socrates programmas ietvaros tika izstrādāti pieaugušo izglītības un cilvēkresursu plāni 12 Latvijas rajonos. Šo darbu vadīja Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība. Plānu izstrādē piedalījās pašvaldību darbinieki, izglītības iestāžu darbinieki, uzņēmēji. Tas sagrāva arī dažādus mītus par situāciju pieaugušo izglītībā un ļāva katrai pašvaldībai apzināties tās prioritātes cilvēkresursu attīstībā.

Turpinājums stratēģijas izstrādei ir nodomu protokols, ko 2001.gadā parakstīja Jelgavas rajona padome, Jelgavas pilsētas dome un Valsts Ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā iestāde par Zemgales reģionālā izglītības un attīstības centra izveidi. Tiek plānots, ka centrs nodarbosies ar pieaugušo tālākizglītības un pilnveides koordināciju, plānošanu un organizēšanu reģionā.

Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomē tiek risināti gan sākotnējās, gan tālākās profesionālās izglītības jautājumi.

3.5.6. Mācību plānu attīstība un prasmju novērtēšana

Grozījumi (05.07.2001) Profesionālās izglītības likumā nosaka, ka profesionālās tālākizglītības programma ietver ne mazāk kā 30 procentus no valsts arodizglītības vai valsts profesionālās vidējās izglītības standartā noteiktā obligātā profesionālā satura apjoma vai ne mazāk kā 30 procentus no valsts pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartā noteiktā obligātā satura apjoma. Šādā veidā tiek sakārtotas sākotnējās profesionālās izglītības programmu un profesionālās tālākizglītības programmu satura attiecības.

2001.gada 1.septembrī stājas spēkā LR MK noteikumi NR 383 (2000) “Noteikumi par profesionālajām kvalifikācijām, kuras iegūstot kārtojami centralizētie profesionālās kvalifikācijas eksāmeni”. Tie apstiprina otrā un trešā līmeņa profesionālo kvalifikāciju sarakstu, kuru iegūšanai kārtojami centralizētie profesionālās kvalifikācijas eksāmeni. Centralizētie eksāmeni jākārto arī profesionālās tālākizglītības programmu absolventiem.

Profesionālās pilnveides izglītības ieguves ilgumu un izglītības saturu nosaka attiecīgā izglītības programma.

Augstskolas un profesionālās izglītības iestādes izstrādā arvien jaunas profesionālās tālākizglītības programmas profesionālo kvalifikāciju iegūšanai. Tajās tiek izmantotas gan moduļu, gan tālmācības, gan tradicionālās mācību metodes.

Daudz problemātiskāka ir neformālās izglītības ceļā iegūto prasmju novērtēšana, kā arī šādas izglītības kvalitātes vērtēšana. Eiropai virzoties uz zināšanu sabiedrību, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, jo mainīgajā darba tirgū cilvēkiem ir nepieciešams ātri apgūt jaunas prasmes un iemaņas, bet formālās izglītība ceļš noteikti būs ilgāks un novēlotāks, jo ir jāpaiet laikam, lai jaunas programmas tiktu izstrādātas, ieviestas un akreditētas. Neformālā izglītība uz pārmaiņām var reaģēt daudz ātrāk.

Diskusija par neformālā izglītībā iegūto prasmju un zināšanu novērtēšanu ir sākusies Mūžizglītības memoranda apspriešanas laikā.

3.5.7. Likumdošana

2001.gada 5.jūlijā pieņemtajos grozījumos Izglītības likumā noteikts, ka pieaugušo izglītībā var piedāvāt formālās un neformālās izglītības programmas. Formālā izglītība ir sistēma, kas ietver pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpes, kuru programmu apguvi apliecina valsts atzīts izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dokuments, kā arī izglītības un profesionālās kvalifikācijas dokuments. Neformālā izglītība ir ārpus formālās izglītības organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība.

2001.gada 5.jūlijā pieņemtie grozījumi Profesionālās izglītības likumā nosaka, ka profesionālā tālākizglītība ir profesionālās izglītības īpašs veids, kas pieaugušajiem ar iepriekšēju izglītību un profesionālo pieredzi dod iespēju iegūt noteikta līmeņa profesionālo kvalifikāciju, bet profesionālā pilnveide ir profesionālās izglītības īpašs veids, kas personām neatkarīgi no vecuma un iepriekšējās izglītības vai profesionālās kvalifikācijas dod iespēju apgūt darba tirgus prasībām atbilstošas sistematizētas profesionālās zināšanas un prasmes.

Šie grozījumi stājas spēkā ar 2001.gada 1.septembri.

Profesionālās tālākizglītības programmas ir formālās izglītības programmas, bet profesionālās pilnveides programmas ir neformālās izglītības programmas.

3.5.8. Tālākizglītības vājās un stiprās puses

Stiprās puses

  • Tālākizglītības programmu piedāvājums ir ļoti plašs. Lielajās pilsētās konkurence tālākizglītotāju vidū mudina tos izvēlēties arvien jaunas mācību metodes, labus pasniedzējus un programmu veidošanu atbilstoši klientu prasībām.
  • Profesionālās asociācijas rūpējas par savu biedru tālākizglītošanu. Bieži vien tā ir obligāta, lai varētu turpināt darboties kādā jomā, piemēram, saņemt resertifikāciju utt. Tas vienlaikus piespiež cilvēkus izglītoties un paaugstina viņu konkurētspēju darba tirgū.
  • Profesionālās pilnveides programmas spēj ātri reaģēt uz izmaiņām likumdošanā, tehnoloģijās, darba metodēs un nodrošināt to apmācību.
  • Uzņēmumi, it sevišķi tie, kuri ir ekonomiski stabili, arvien vairāk iegulda savu darbinieku apmācībā. 

Vājās puses

  • Tālākizglītības piedāvājums koncentrējas galvenokārt lielajās pilsētās. Iespējas katram mācīties pēc iespējas tuvāk dzīves vietai ir visai nosacītas. Iedzīvotāju mazāk izglītotajai daļai ir nepietiekams informētības līmenis un izpratne par tālākizglītošanās iespējām un nepieciešamību.
  • Lielie un ekonomiski stabilie uzņēmumi iegulda savu darbinieku tālākizglītošanā, valsts finansē bezdarbnieku pārkvalifikāciju, bet mazo uzņēmumu ne visai augstu apmaksātajiem darbiniekiem tieši materiālu iemeslu dēļ piekļūšana tālākizglītībai var būt ierobežota.
  • Valsts nodokļu sistēma nestimulē darba devējus ieguldīt savu darbinieku izglītošanā.

 

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu

AKADĒMISKĀS INFORMĀCIJAS CENTRS –
LATVIJAS NACIONĀLĀ OBSERVATORIJA
Vaļņu iela 2, Rīga, LV – 1050
Telefons: 7212317; 7225155
Fakss: 7221006
E-pasts: baiba@aic.lv
http://www.aic.lv